– Latviešu diriģents un komponists Andrejs Jansons jau vairākus gadus brauc no Amerikas uz Latviju ar Amerikas vēstniecības atbalstu pa Latvijas skolām, dalās ļoti interesantā pieredzē, kā vismazākajiem bērniem radīt interesi par mūziku, prasmi atšķirt instrumentu balsis, bet Izglītības un zinātnes ministrijai par to ne reizi nav bijusi ne mazākā interese. 0
– Šāda vienaldzība ir nožēlojama.
S. Voldiņš: – Valstiskā līmenī esam iezīmējuši projektu “Kultūras skolas soma”. Tas ir viens no Latvijas simtgades projektiem ar mērķi integrēt skolu programmās kultūras piedāvājumu, kurā ietilptu tādu muzeju, teātru un koncertu apmeklējumi, kas katram bērnam būtu noteikti jāredz. Skaidrs, tas prasīs papildu finansējumu, bet to mēs vēl rēķināsim. Bet, turpinot par konkurenci, tieši tā sekmē daudzpusīgu piedāvājumu. No ministrijas viedokļa mēs sāktu uztraukties, ievērojami krītoties koncertzāļu aizpildījumam vai koncertorganizāciju pašu ieņēmumiem. Par laimi, šādus nelāgus procesus nejūtam. Nesen veiktā pētījumā par kultūras patēriņu konstatēts, ka mūzikas nozares piedāvājums ir daudzpusīgs, tomēr orientējas uz vienu un to pašu auditoriju. Bet, kā jau teicu, pašu koncertorganizāciju ieņēmumu īpatsvars ir ārkārtīgi augsts salīdzinājumā ar Eiropu. Pie mums valsts dotācija koncertorganizācijām ir 60 procenti, atlikušos 40 procentus tās nopelna pašas. Pat nerunāju par teātriem, kur atsevišķos gadījumos dotācija ir tikai 35 procenti, kas nozīmē, ka lielāko daļu viņi nopelna paši. Nerunājot par ASV, kur pavisam cita sistēma, bet, piemēram, Eiropā, kur nav uzstādījuma, ka kultūrai jābūt pelnošai, šī attiecība ir 80 pret 20. Valsts un pašvaldību dotācija Eiropā ir krietni lielāka nekā Latvijā.
I. Lūkina: – Jā, un tad dzirdam – ko vēl prasāt no valsts, ja paši varat tik daudz nopelnīt? Bet bieži vien tā peļņa ir uz mūziķu spēku izsīkuma rēķina. Un kas uzņemas lielāko atbildību par jaundarbiem? Arī paši orķestri, jo Valsts kultūrkapitāla fondā ir ārkārtīgi maz līdzekļu jaunradei. Mūziķi, protams, nav kā dzelzceļnieki Francijā, kuri streiko, ja kaut kas nepatīk. Jautājums ir par kultūras stratēģiju. Francija ir valsts varbūt pat ar sociālistiskāku virzienu cilvēku iesaistē, taču mēs no tās šo to varētu arī mācīties.
N. Šnē: – Tai rungai ir divi gali – nepieciešamība nopelnīt uzliek ierobežojumus repertuāram. Līdzsvars starp zināmo un mazāk zināmo mūzikas daļu koncertprogrammās jau tā ir trausls. Cilvēki vairāk grib klausīties viņiem pazīstamo, bet, ja neatskaņosim jauno, viņi pazīs arvien mazāk un beigās nonāksim līdz 20 atskaņojamiem skaņdarbiem. Un ir otra lieta – lielās koncertzāles, piemēram, nupat jaunatklātā Parīzē no valsts saņem astronomiskas summas, lai savu nacionālo piedāvājumu varētu uzturēt visaugstākajā līmenī. Tieši neatkarība no ieņēmumiem atļauj eksperimentēt, dod iespēju jaunradei, kas galu galā ir mākslas sūtība. Tas attiecas ne tikai uz mūziku, bet arī arhitektūru. Kas paliks nākamajām paaudzēm kā vērtīgākais no mūsu laika? Vai Rīgu no visām pusēm ielencošie lielveikali? Un arī, ja jaunā akustiskā koncertzāle, par kuru visi tā sapņojam, nebūs arhitektoniski pievilcīga, bet skārda kārbai līdzīga būve, vai cilvēki turp ies?
