– Cik ilgs vispār ir mūziķa radošais mūžs? 0
– Kamēr strādā galva un rokas. Ir mākslinieki, kuri uz skatuves nomiruši – bez ironijas. Amerikā lielajos orķestros ir cilvēki, kuri vienu pozīciju ieņēmuši 40 un vairāk gadu, piemēram, pirmā oboja un klarnete savā laikā Čikāgas orķestrī. Tāds piemērs ir arī mūsu slavenība Arvīds Klišāns. Var atrast vietu, kur var nodarboties mūzikā līdz sirmam vecumam, it īpaši diriģenti.
– Jā, diriģentiem nepienākas izdienas pensija, tiesības uz ko pirms kāda laika bija jāaizstāv citu profesiju mūziķiem.
I. Lūkina: – Lai tik ilglaicīgi spēlētu, saglabājot skaidru galvu un labu veselību, ir nozīme vispārējiem dzīves apstākļiem valstī. Bet, ja puisim trīsdesmit gadu vecumā jāspēlē divos orķestros un vēl ir papildu darbs, nav reti gadījumi, ka cilvēkam ap piecdesmit jau klibo veselība. Ir kaut kādas cilvēka spēju robežas. Pūšaminstrumentu koncertmeistars faktiski ir solists, viņš ir neaizvietojams. Ir tādas solo partitūras, ko var nospēlēt tikai viņš viens. Un vēl, ņemot vērā mūziķu deficītu, dažkārt slodze, kas jāiztur vienam cilvēkam, ir tik liela, ka uzdod nervi, kas atstāj iespaidu uz veselību.
N. Šnē: – Mūs visus māca strādāt, bet neiemāca atpūsties. To mācās uz savas ādas, ar zilumiem un bieži ļoti ilgi.
– Tieši mūzikas nozarē esot izjūtama vislielākā savstarpējā konkurence. Tā ir reāla cīņa par klausītāju vai arī starp orķestriem valda radoša līdzāspastāvēšana?
– Jā, diemžēl gadās, ka vienā vakarā pārklājas vairāki koncerti, taču mums katram ir savs klausītājs. Vienu vairāk interesē romantiskā mūzika, citu – opera, un katram orķestrim un muzikālai institūcijai piemīt savs pietiekami skaidri izteikts virziens, lai būtu savi klausītāji un sekotāji. “Sinfonietta Rīga” koncertos jau tagad izjūtam, ka mūsu zāles ietilpība ir par mazu.
I. Lūkina: – Konkurence mūsdienu sabiedrībā ir pilnīgi normāla lieta. Nelielajā Latvijā ir pietiekami daudz kvalitatīvu piedāvājumu arī mūzikas jomā, un es negribētu teikt, ka to būtu par daudz, jo tikai no kvantitātes izaug arī kvalitāte. Runa ir par to, ka arī vispārizglītojošās skolās vairāk vajadzētu audzināt izprotošu klausītāju, bet patlaban ar to īpaši neveicas. Mēs ar LNSO esam aizsākuši izglītojošu sēriju, kur populārajā mūzikā zināmais mākslinieks Goran Gora stāsta, kas ir, piemēram, Bēthovena 5. simfonija.
J. Porietis: – Arī popmūzika attīstās tādēļ, ka tajā darbojas daudzi klasisku izglītību baudījušie mākslinieki un nevis “Talantu fabriku” tīrradņi.
