– Mūzikas izglītības iestādēm nav instrumentu, ko piedāvāt audzēkņiem? 0
A. Sīmanis: – Ļoti primitīvā līmenī. Augstskolā ir orķestrim nepieciešamie instrumenti, personiskie jāiegādājas katram pašam.
S. Voldiņš: – Izglītība ir dārga ne tikai no vecāku, bet arī valsts viedokļa. Kultūras ministrijas budžetā trešo daļu apēd kultūrizglītības sistēma. Vienā mūziķī, kurš profesionālajā ievirzē sācis mācīties mūzikas skolā, tad gājis caur mūzikas vidusskolu un pēc tam Mūzikas akadēmiju, valsts no savas puses ieguldījusi 60 000 eiro! Un, kad viņš, caur šo šauro kaklu nonācis mūzikas nozarē, ierauga nodarbinātības apstākļus, to, ko var piedāvāt orķestros, un kad paveras izvēle – palikt šeit vai aizbraukt prom, ņemot vērā brīvā darba tirgus iespējas, ne viens vien izvēlas kravāt čemodānu.
– Lūk, mēs mūziķus par savu nodokļu maksātāju naudu skolojam, bet klausās viņus cita publika pasaulē. Vai te kaut kas nav greizi? Latvija, protams, nav ledusskapis, bet ir dzirdētas idejas, ka par valsts naudu studējušajiem, piemēram, trīs gadus varētu likt atstrādāt savā zemē.
– Te es būtu ļoti piesardzīgs – jo kā tas saskanētu ar brīvā darba tirgus ideju? Būtu dīvaini, ja valsts kādā nozarē sāktu regulēt nodarbinātības nosacījumus. Tas būtu kā atgriešanās pie padomju laika sistēmas. Nevienu nevar piespiest likumiski vai līgumiski kaut ko nosacīti atkalpot. Valsts pienākums ir gādāt, lai cilvēki būtu motivēti palikt šeit. Otra sociālā dialoga puse ir arodbiedrība, un tās izvirzītās prasības nav pārspīlētas, taču to apmierināšanai ik gadu vajadzētu papildu vismaz četrus miljonus eiro. Ņemot vērā Kultūras ministrijas 32 pakļautības iestādes un 16 kapitālsabiedrības, kur nodarbināti vairāk nekā 4500 cilvēku, mūziķi nav starp skaitliski lielākajām kultūras nozarē nodarbinātajām grupām. Pērn un arī nākamgad mūsu pirmā prioritāte ir tieši atalgojuma celšana un izlīdzināšana starp kolektīviem. Kultūras ministrijas mērķis ir sabalansēt atalgojumu visās nozarēs. Ir jāatzīst, ka, piemēram, muzejos, arhīvos, vēl atsevišķās iestādēs speciālistiem ar augstāko izglītību atalgojums ir vēl par kārtu zemāks nekā mūzikas nozarē. Finansējums šim gadam atalgojumam ir pieaudzis par 2,9 miljoniem eiro. Līdz šim valsts daļa mūziķim par vienu slodzi bija 711 eiro, šogad to izdevās palielināt vidēji līdz 800 eiro. Bet tie, protams, ir tikai ielāpi. Mēs ar Indru Lūkinu esam izstaigājuši Lielās ģildes telpas – LNSO mājvietu, redzējuši, cik šausmīgā stāvoklī tās ir, joprojām nav atrisināta amortizācijas maksa mūziķiem par personisko instrumentu izmantošanu.
N. Šnē: – Kā jau teicu, orķestros uz mūziķu vietām notiek konkursi. Un kā jūs piespiedīsiet pieņemt darbā mūziķi ar nepietiekamu māksliniecisko sniegumu? Tāpat viņš būs nelaimīgs, ja gribēs spēlēt romantiskās operas, bet nāksies muzicēt pēc pavisam citām partitūrām. Brīvā tirgū nevar diktēt savus noteikumus, tas pats sevi brīnišķīgi regulē. Somi strādā Berlīnes filharmonijā, jo viņiem liekas, ka Helsinki par šauru. Tajā pašā laikā Helsinkos muzicē divi trompetisti no mazas ungāru pilsētiņas. Un ir mūziķi, kas zina, ka nekad citur nebrauks. Negribu sev sist uz pleca, bet esmu viens no tādiem, lai cik dīvaini tas pašam reizēm liktos. Mani šeit saista tā mākslinieciskā brīvība, ko nekad nevarētu īstenot ārzemēs. Orķestrim “Sinfonietta Rīga” ir savs, mūsu rūpīgi saindēts klausītājs jau vairāku desmitu gadu garumā, kam vienmēr bijušas interesantas mūsu jaunās programmas.
J. Porietis: – Bet, ja mēs kādu augstskolas absolventu gribēsim turēt aiz rokas, viņš mēģinās tikt prom, nemaz neizmantojot “Erasmus” apmaiņas programmas. Startēt Eiropas augstskolās var tieši no mūzikas vidusskolām.
A. Sīmanis: – Tomēr nav noslēpums, ka uz Mūzikas akadēmiju pasniegt meistarklases brauc izcili ārvalstu profesori. Viņi noskata mūsu audzēkņus, uzaicina turpināt izglītošanos, jo arī Eiropā ir jūtams mūziķu trūkums, tāpat kā augstskolās studentu trūkums. Piemēram, Vācijā sāk runāt par to, ka dažās mūzikas augstskolās pazūd vāciskais gars un arvien vairāk parādās ķīnieši. Savukārt mēs ārvalstu studentus varam piesaistīt ar spēcīgiem mācībspēkiem, mums ir izcili pedagogi, mūziķi no orķestra “Kremerata Baltica”. Taču, nenoliedzami, daudziem ārzemju studentiem Latvija ir visai sveša un nepazīstama valsts.
