Mūzikas nozare starp mītiem un konkurences elkoņiem 0
Šodien pasniedz Lielo mūzikas balvu – nozīmīgāko valsts apbalvojumu mūzikā. Mēs priecājamies par mūsu mūziķu panākumiem pašu mājās un aiz Latvijas robežām. Tajā pašā laikā tieši mūzikas nozare ir tā, kurai pēc Kultūras ministrijas nesen veiktā pētījuma datiem, salīdzinot situāciju trijās Baltijas valstīs, jāsastopas ar visasāko starptautisko konkurenci, un arī ikdienā netrūkst brīdinājuma signālu, ka Latvijā daudzu gadu ilgumā izskoloti mūziķi ir spiesti meklēt darbu ārzemēs. Vai aiz parādes fasādes paslēpušās ēnas puses mūzikas nozares attīstībā nekļūst nopietni brīdinošas? Vai valsts atbalsts mūzikas nozarei kopumā ir pietiekams? Par to “Kultūrzīmju” rīkotajā diskusijā domās dalījās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) rektors Artis Sīmanis, trompetists, Kanzasas universitātē (ASV) doktora grādu ieguvušais Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mūziķis, JVLMA docētājs Jānis Porietis, LNSO direktore Indra Lūkina, orķestra “Sinfonietta Rīga” mākslinieciskais vadītājs Normunds Šnē un Kultūras ministrijas (KM) valsts sekretārs Sandis Voldiņš. Diskusiju vadīja žurnāliste Vita Krauja.
– To, ka mūsu kultūrizglītības sistēma ir vērtība, nupat uzsvēra arī pasaulslavenais latviešu diriģents Mariss Jansons. Taču sistēma ir transformējusies, pielāgojusies citiem finansiālajiem apstākļiem. Cik jaudīga un konkurētspējīga tā ir patlaban?
A. Sīmanis: – Pašos pamatos šī sistēma ir pareiza. Mūzikas izglītību apgūst, sākot no bērnu mūzikas skolām, mūzikas vidusskolās un beidzot ar Mūzikas akadēmiju, daudzi vidusskolēni aiziet arī uz Kultūras akadēmiju, pedagoģijas augstskolām. Taču konkursa līmeni Mūzikas akadēmijā nevar salīdzināt ar to, kāds bija pirms 20 gadiem.
– Tas ir cēlies vai krities?
– Drīzāk izvērsies milzīgā amplitūdā no virsotnēm līdz zemākajam līmenim. “Mediņos”, “Dārziņos”, Rīgas Doma kora skolā ir nesalīdzināmi augstāks līmenis nekā provincē, kur dažās specialitātēs ir izņēmumi, bet kopumā šis līmenis ir ļoti, ļoti atšķirīgs.
J. Porietis: – Bet jāņem vērā, ka Latvijā nekad nebūs tik daudz jauniešu, no kuriem izvēlēties, kā, piemēram, ASV, kur arī vispārējais kultūrizglītības līmenis ir ļoti augsts. ASV nav Kultūras ministrijas, viss balstās uz sponsoriem. Nupat izlasīju, ka Mūzikas universitātei kāds pāris ziedojis 58 miljardus dolāru. Mēs par tādu naudu varētu uzbūvēt vēl vienu mūzikas augstskolu. Amerikā ir milzīga konkurence, valstī ļoti daudz orķestru, turklāt dažāda līmeņa atšķirībā no Latvijas, kur ir daži augstākā līmeņa kolektīvi un nepietiek līdzekļu vēl kādam pilna laika orķestrim. Ja mūziķu ir daudz, ja cilvēki jūt, ka ir par labu piedāvājumam, viņi meklēs darbu citur, jo Latvijā darba vietu nepietiek un grūti noturēt cilvēku aiz piedurknes, ja atalgojums citur ir krietni lielāks.
N. Šnē: – Man ir citi vērojumi. Latvijā cilvēki joprojām mīl mūziku, bet šo profesiju arvien mazāk izvēlas par savu dzīves ceļu. Mums jau tagad katastrofāli trūkst labu spēlētāju vai visās specialitātēs, no kā vistiešāk atkarīga orķestra kvalitāte un mūsu mākslinieciskā nākotne. Man ļoti bail, ka mīts par mūsu zemi kā mūzikas lielvalsti var sākt ļodzīties jau vistuvākajā laikā. Šis konkurences trūkums reizēm noved pie pilnīgi absurdas situācijas, kad, piemēram, mūziķis neiztur konkursu, bet nākamajā dienā jau sēž tajā pašā orķestrī, jo nav kam spēlēt un viņam vienkārši piezvanīts. Sistēma ir laba, bet no saturiskā piepildījuma varētu vēlēties vairāk.
A. Sīmanis: – Braucām pa visām mūzikas vidusskolām, lai apkopotu ziņas par absolventiem. Piemēram, šogad visā Latvijā mūzikas vidusskolu beigs viens trombonists! Un vai viņš nāks uz Mūzikas akadēmiju? Absolvēs viens tubists, divi mežradznieki, trompetes ir vairāk – kādas septiņas. Fagoti – divi, klarnete – viena, obojas – divas, flautas kā vienmēr vairāk – deviņas.
N. Šnē: – Ir sens stāsts – atved mamma meitu uz mūzikas skolu. Ko jūs gribētu spēlēt? Flautu. Varam piedāvāt arī citus instrumentus… Nē, nē, tikai flautu, jo mums, ziniet, arī vārdiņš ir Dita. Protams, vienmēr būs priekšplāna instrumenti – vijole, čells, klavieres, kaut gan pianista mūžs šodien pasaulē ir vissarežģītākais. Ja vēlaties būt solists, ir jāiegulda nežēlīgs darbs ne tikai pie flīģeļa, bet arī datora klaviatūras, stāstot par sevi, nodibinot kontaktus, jo klavieres spēlē miljoniem cilvēku un visiem kustas pirksti un elkoņi.
J. Porietis: – Un klavieru orķestra nav.
N. Šnē: – Jā, vijole, čells, flauta ir cieņā. Nez kāpēc tiem ir lielāka piekrišana, bet metāla pūšamie ar visu savu spožumu palikuši ēnā.
J. Porietis: – Cilvēki neizvēlas šo profesiju, jo tā diemžēl nav īpaši prestiža. Kad mūzikas skolā bērniem saku – man vēl jāiet uz mēģinājumu orķestrī, viņi jautā: tas ir darbs un par to maksā algu? Mūzikas akadēmijā varu atļauties strādāt, vien pateicoties tam, ka man ir darbs orķestrī.
A. Sīmanis: – Pārsvarā Mūzikas akadēmijā pasniedz cilvēki, kas spēlē orķestros, strādā mūzikas skolās, vidusskolās. Profesors par pilnu slodzi pirms nodokļu nomaksas saņem 1200 eiro. Bet cik daudz darba un laika jāiegulda, lai kļūtu par profesoru – mācoties, spēlējot, strādājot.
N. Šnē: – Lai kļūtu par mūziķi, jārēķinās ar garām darba stundām kopš agras bērnības. Vecākiem jāatver maciņi, lai nopirktu ko pieklājīgu mūzikas instrumenta izskatā. Un, kad pavisam labi situēti cilvēki uzzina, cik apmācības process maksās, ko nozīmē ceļš līdz profesionālim un ko viņi saņems pēc tam, pasmaida – o, nē, laikam tas nebūs mums. Tad par kādu masveidību varam runāt? Normāla vijole maksā 10 000 eiro, čells – 15 000, oboja – 5000. Tie ir kolosāli izdevumi.
