Mūzikas laikmeti Radio ieskaņojumos. Ilze Šarkovska-Liepiņa vērtē Latvijas Radio fonotēku 0
Ilze Šarkovska-Liepiņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Viena no 1925. gadā dibinātā Latvijas Radio lielākajām vērtībām ir fonotēka – lielākā un plašākā ierakstu krātuve Latvijā, kur šobrīd nu jau digitalizētā formā pieejami ap 640 000 ierakstu.
Radio fondos glabājas gan magnētisko lenšu ieraksti un skaņuplates, gan kompaktdiski un virtuālie skaņas faili. Līdz pat 40. gadu beigām lielāko daļu ierakstu pēc dažiem mēnešiem dzēsa – nebija vietas, kur tos uzglabāt. Vien nedaudzi paglābušies privātkolekcijās.
Starpkaru perioda ieskaņojumi (arī skaņuplates) gandrīz visi gājuši bojā Otrā pasaules kara laikā. Bet tie brīvvalsts laika ieraksti, kuri paglābti, pēc funkcionāru pavēlēm tika apzināti bojāti, lai tos nekad vairs nevarētu atskaņot.
Pastāvīgu magnētisko lenšu fondu fonotēku Radio sāka veidot 1948. gadā. Kopš tā laika uzkrāti milzīgi mūzikas dokumentējumu apcirkņi.
Atzīmējot Latvijas Radio 3 “Klasika” ceturtdaļgadsimta jubileju, nacionālais skaņu ierakstu nams “Skani” uzsācis īstenot vērtīgu projektu – 25 albumu izdošanu, kuros iemūžināti Latvijas Radio vēsturiskie ieraksti no 1963. līdz 2018. gadam.
Tos rūpīgi atjaunojuši, no trokšņiem un bojājumiem attīrījuši skaņu režisori Normunds Slava, Varis Kurmiņš un Modris Bērziņš. Izlases veidojušas ilggadējas Latvijas Radio 3 “Klasika” redaktores un producentes Ilze Medne un Māra Šuba.
Katrs albums ir veltījums vienam latviešu komponistam un veidots kā skaņdarbu izlase, kurā ietverti spilgti un skaņražiem būtiski opusi dažādu laikmetu atskaņotājmākslinieku sniegumā.
Tā ir mūzika no klasikas līdz mūsdienām. No romantisma atskaņām līdz pat ceļojumiem jaunās sarežģītības virzienā. Līdz ar to klausītāju skatam pavērta plaša latviešu mūzikas panorāma, kurā kā zvaigznes uzmirdz gan izcilu atskaņotājmākslinieku, gan toreizējo skaņu režisoru sniegums.
Šobrīd klajā laisti 13 komponistu digitālie albumi (proti, tos nevar paturēt rokās, taču tos var noklausīties, izmantojot populārākās mūzikas lejuplādes un straumēšanas vietnes).
Katram albumam ir izveidots arī digitāls buklets ar ziņām par ietvertajiem opusiem un atskaņotājmāksliniekiem, savukārt izvērstākas informācijas iegūšanai sniegta norāde uz Latvijas Mūzikas informācijas centra mājaslapas attiecīgo sadaļu.
Ņemot vērā, ka kompānijas “Skani” plates visvairāk klausās ASV un citur pasaulē, šāda pieeja noteikti attaisnojas.
Katru piektdienu pa jaunam albumam: Pēteris Barisons (1904–1947), Volfgangs Dārziņš (1906–1962), Rihards Dubra (1964), Andris Dzenītis (1978), Maija Einfelde (1939), Ēriks Ešenvalds (1977), Alfrēds Kalniņš (1879–1951), Artūrs Grīnups (1931–1989), Jānis Ivanovs (1906–1983), Romualds Kalsons (1936), Juris Karlsons (1948), Tālivaldis Ķeniņš (1919–2008), Jānis Ķepītis (1908–1989). Tas ir šībrīža devums, kam vēl sekos turpinājums.
Dokumentālo ciklu aizsāk klasika. Divas pagājušā gadsimta 30. gadu uzlecošās zvaigznes – Pēteris Barisons un Volfgangs Dārziņš. Pētera Barisona ceļojumi romantizētā mūzikas pasaulē viskuplāk izpaužas simfoniskajā, kormūzikā un vokāli simfoniskajos darbos.
Tos pazīstam it labi, tāpat kā viņa solodziesmas. Volfgangs Dārziņš iedvesmas avotus smeļas gan folklorā, gan modernismā, spilgti liekot laistīties klaviermūzikai, solodziesmas žanram, dodot savu artavu arī kordziedāšanas tradīcijai un kopjot simfoniskās mūzikas druvu.
Barisons pēc Otrā pasaules kara palicis dzimtenē, taču ātri aizgājis Dieva dārzos, atstājot Dziesmu svētku dziedātāju pulkam pacilājošo “Dziesmai šodien liela diena” (1947).
Dārziņš izvēlējās trimdas ceļu, kas viņa vērienīgajam radošajam lidojumam tomēr nežēlīgi sīcinājis elpu.
Barisonam veltītā izlase nebūt neietver hrestomātiskus un vispārzināmus komponista kora darbus, bet pievēršas citiem laukiem – instrumentālajai un vokālajai kamermūzikai.
Vien apjomīgā balāde “Nāves sala” (1944) ar Jāņa Akuratera dzeju atklāj komponista māku rīkoties ar kora un orķestra resursiem, kā arī Radio kora un diriģenta Edgara Račevska romantisko vērienu un Atmodas laika (1989) noskaņas. Barisonam raksturīgais lirisms, ekstātiskais dabas vērojums te pāraudzis traģiskā apokalipsē.
Savukārt kamermūzikas harmoniskās valodas smalkums, dzidrās faktūras un šodienas acīm (ausīm) gandrīz naivais romantisms apbur ar cildenu patiesumu.
Īsta zvaigžņu parāde: Māra Villeruša siltais čella skanējums, Intas Villerušas iejūtīgie klavierpavadījumi, Kārļa Zariņa spēcīgā tenora valdzinājums, Lilijas Greidānes, Andra Miķelsona balsis, Tālivaldis Deksnis pianista (!) ampluā, vijolniece Aīda Grieze… Un mūsdienu zīme – divi klavierdarbi Aurēlijas Šimkus lasījumā.
Volfganga Dārziņa mūzikas ieskaņojumi aptver laikposmu no 1989. gada, kad pianiste Jautrīte Putniņa pēc gadu desmitiem ilgušas atstumtības kā oriģināli domājoša māksliniece atkal parādījās uz lielajām skatuvēm, veicinot arī trimdas komponistu darbu atgriešanos Latvijā.
Dārziņa klaviermūzikas rustikāli folkloriskais smalkums viņas sniegumā ir kā mūžīgs jaunatklājums (Prelūdijas, Sonatīne, Otrā sonāte, “Suite breve”, Latviešu tautasdziesmas klavierēm).
Dārziņa mūsdienīgais folklorisms un instrumentācijas meistarība kulminē ieskaņojuma beigās ar “Latvju deju svītu” Nacionālā simfoniskā orķestra un diriģenta Andra Pogas versijā (2017). Aizraujoši!
