Mūzikas evolūcija Rīgas festivāla koncertos 0
Jau aizvadīta Jeruzalemes simfoniskā orķestra viesošanās un “Concertgebouw” džeza orķestra programma kopā ar Latvijas Radio bigbendu, līdz Jāņiem tika noslēgtas arī koncertuzvedumu cikla “Latvijas gredzens” izrādes galvaspilsētas publikai.
Rīgas festivālam turpinoties, 2019. gada 13. jūnijā uz Lielās ģildes skatuves kāpa Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Andra Pogas vadībā, kā solistam uzstājoties krievu pianistam Antonam Ļahovskim, bet cits godalgots viņa paaudzes pianists – Vestards Šimkus – divas dienas vēlāk turpat Lielajā ģildē atskaņoja Aleksandra Skrjabina mūzikas programmu. Redzams, ka repertuārs Rīgas festivālā veidots pārdomāti, un izvēlēto komponistu skaņdarbu maiņas ļāva abus koncertus uztvert kā ieskatu mūzikas evolūcijā, kur klausītāji kļuva par lieciniekiem stilistiskām metamorfozēm, izteiksmes līdzekļu paralēlēm un māksliniecisko emociju mijiedarbībai. Laikā, kad koncertdzīvē iestājies Rahmaņinova periods, šīs muzikālās norises izklausījās sevišķi izteiksmīgas, liekot izteikt minējumu, ka varbūt tuvākā nākotnē atskaņotāju uzmanības centrā nonāks Skrjabina māksla.
Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra priekšnesums sākās ar Jana Sibēliusa mūziku, vienu no somu klasiķa raksturā možākajiem un intonatīvi gaišākajiem darbiem – svītu “Karēlija”. Uz jautājumu, kāda patiesībā bijusi Somijas austrumu novada vide, cilvēki un kultūra 14.–16. gadsimtā, Sibēliusa radītais trijdaļu cikls diez vai kādreiz atbildējis, jo mūzikas vēstījums ir nacionālromantisks – un Andra Pogas vadītais orķestris to arī atspoguļoja spriegi aktīvās un melanholiski liriskās krāsās. Ar orķestra grupu saspēli un muzikālās dramaturģijas izlīdzinājumu gan gāja grūtāk, un tādēļ arī daļa emociju impulsivitātes palika starp skaņuraksta rindām.
Lielākas sekmes tika gūtas Ferenca Lista Otrā klavierkoncerta lasījumā, un ne tikai pianista dēļ – arī diriģents zināja, kā viendaļīgā opusa kontrastainās epizodes savākt kopā vienotā lējumā, savukārt orķestra dialogā ar solistu uzplaiksnījās gan skaisti stīgu instrumentu muzicēšanas brīži, gan pūšaminstrumentu spēles tembrāli daudzveidīgais kolorīts. Antons Ļahovskis Latvijā ir regulārs viesis kopš uzvaras 2008. gada Jāzepa Vītola pianistu konkursā, un viņa 13. jūnijā veiktā interpretācija apliecināja, ka vienpadsmit gadu laikā pianista meistarība ir tikai pieaugusi – solista virtuozitāte, intuīcija un iedziļināšanās klavierkoncerta skaņurakstā deva patiesi spožu rezultātu ar muzikālās domas daudzdimensionalitāti, izslīpētām niansēm un krāšņiem jūtu kāpinājumiem. Un šis atskaņojums kopumā tad arī sasaucās ar programmas otro daļu, mūziķiem parādot, kā Lista klavierkoncerta dramatiskie ēnojumi, tematiskā materiāla atlase un transformācijas, orķestrālās rakstības parametri un muzikālo tēlu loks gūst turpinājumu Rahmaņinova simfonijas vēstījumā.
Par Sergeja Rahmaņinova Trešās simfonijas atskaņojuma kvalitātēm šaubas neradās – krievu komponista daiļradi Andra Pogas vadītais Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris bieži uztvēris ar nemaldīgu sapratni, un arī šoreiz diriģenta pārliecinoši būvēto dramaturģisko arhitektoniku piepildīja tembrāli silti stīgu grupas toņi, koka pūšaminstrumentu spēles valdzinājums un stabils metāla pūšaminstrumentu un perkusiju grupas sniegums. Žēl tikai, ka orķestrim tāda līmeņa skaņdarbs ar tik nopietnu attieksmi bija jāiedzīvina pārkarsētā un akustiski nepiemērotā zālē – publika to vēl var pieciest, bet mūziķi katrā ziņā pelnījuši daudz labākus apstākļus.
Rahmaņinova mūziku daudzkārt spēlējis arī Vestards Šimkus, bet nu pianista repertuārā kārta pienākusi nākamajam solim – Aleksandra Skrjabina daiļradei. Nupat iznācis Vestarda Šimkus jaunais albums, kurā ietvertos darbus varēja dzirdēt arī 15. jūnija programmā, kas atšķirībā no ieraksta hronoloģiskās secības bija veidota klausītājiem pretimnākošākā formā – Lielajā ģildē vispirms izskanēja Skrjabina vēlīnie opusi ar atonālu skaņurakstu un sevišķi neordinārām mūzikas valodas kompleksitātēm, kas guvušas izklāstu poēmā – noktirnē un 74. opusa piecu prelūdiju ciklā, turpretī programmu pabeidza romantisma domāšanai tuvāki komponista darbi – 38. opusa valsis un Ceturtā sonāte. Pa vidu – “Trīs albuma lapas”, 28. opusa fantāzija un Sestā sonāte, un ar to tad arī pilnībā pietiek, lai atklātu Skrjabina daiļrades evolūciju no romantismā sakņotas estētikas līdz sava laika muzikālajam avangardam, bet tēlu un emociju pasaulē – kontrastus starp liriski vizionāriem sapņiem un drūmi mistiskām fantāzijām.
Vestarda Šimkus uzstāšanās izvērtās lieliska no diviem dažādiem aspektiem. Pirmkārt, viņš bija spožā pianistiskā formā, priekšnesumam aizvien no jauna pārliecinot ar Skrjabina mūzikas ritmu, intonatīvo līniju un faktūru precīzu diferenciāciju un daudzveidīgām klavieru piesitiena variācijām, kā rezultātā daudzkārt gluži neticami sarežģītās skaņdarbu pasāžas izklausījās ne tikai tīri un trāpīgi, bet arī tembrāli piesātināti un bagātīgi. Otrkārt, Vestarda Šimkus koncertā Skrjabina māksla guva visvērienīgāko un daudzpusīgāko iedzīvinājumu – te atspoguļojās gan fantastiskas idejas, gan pārcilvēcisks izaicinājums, gan tumšs simbolisms un metafizika, ne tikai kaismīga aizrautība, bet arī lirisks trauslums, un šāds pretstatījums un vienlaikus turpinājums Lista un Rahmaņinova daiļradei bija īstajā laikā. Tādēļ noslēgumā atliek vien novēlēt, kaut orķestri un diriģenti galu galā atsauktos Vestarda Šimkus iecerei par Skrjabina pēdējā nepabeigtā lieldarba “Mistērija” atskaņojumu. Kādreiz taču tam jānotiek arī Latvijā.
