– Manuprāt, labākais, ko vecāki var dot saviem bērniem, ir mīlēt vienam otru. Lutināt drīkst, taču izlaist gan nevajadzētu. 10
– Tieši tā! Precīzi manas domas. (Iemalko kafiju. Pasmaida.) Mums jau tur mežā kafijas nav. Mēs dzīvojam mežā. Šorīt biju dīķī peldēties. Ūdens gan auksts, jo tur avotu daudz. Talsos mēs jau trešo gadu veidojam savu jauno bāzes vietu. Divi vecākie bērni iet skolā Rīgā, bet jaunākā meita pat bērnudārzā vēl neiet. Rīgā dzīvoklis paliks, bet paši tomēr pārvāksimies uz Talsiem. Ar skolu ir tā – ja mācies, tad mācies, ja nemācies, tad nemācies. Ja esi dunduks, vienalga, vai tu ej Valsts 1. ģimnāzijā vai Talsu 2. vidusskolā. Iesaku arī pārējiem nestāvēt garajās rindās, lai iekļūtu smalkajās skolās.
– Pieredze rāda, ka arī Talsu Mūzikas skola var ielikt labu pamatu, ja vien ir, kur to likt.
– (Smejas.) Kā biju dunduks, tā joprojām esmu. Un nav ne vainas. Dzīvoju interesanti.
– Atļaujiet iebilst: dunduks nespēj improvizēt. Bet jums tas ir bijis jādara kopš bērna kājas. Diksilends ir džeza pirmsākums, bet džezs un improvizācija – tā ir augstākā pilotāža.
– Jā, tā laikam ir. “Talsu Sprīdīšos” mēs ik pa laikam improvizējām. Tas šķita vienkārši, tikai jāzina skaņdarbs un galvenie mūzikas likumi. Tagad gan esmu atstājis savu nabaga draugu novārtā, bet gan jau jūs mani atkal kādreiz ar trombonu redzēsiet. Un džeza dziedāšana – tā arī nekur nepaliks. Patīk man tas stiliņš. Daudz ir dziedāts. Lai cik dīvaini tas būtu, arī dziedāšanu es sāku ar džezu. Mana solo karjera sākās ar vokalizēšanu Viļņa Kundrāta grupā “Wet point”. Viņš mani piespieda dziedāt džezu. Bet man tolaik nebija ne to disku, ne datora, lai internetā paklausītos ierakstus. Vilnis iedeva man notis, sāku tās analizēt pats pēc savas saprašanas, pat nedzirdot oriģinālu. Pirms tam biju pazīstams tikai ar diksilendu un bigbendu, mazliet ar soulu. Bet kopš 2003. gada, tas ir, nu jau vairāk nekā desmit gadus, dziedu džezu. Pareizāk, dziedu arī džezu.
– Man džezs asociējas ar kalnu ceļu – tu nekad nevari paredzēt, kas tieši aiz nākamā pagrieziena atklāsies. Brīvība un pārsteiguma moments, no kā aizraujas elpa. Tiesa, lai neiegāztos kraujā, ir jāzina karte un jāievēro braukšanas noteikumi.
– Jā, džezs tā ir brīvība dzelžainu likumu ietvaros. Vienmēr ir precīzi jāzina vieta, kur tu skaņdarba laikā atrodies. Sākumā es ne visu to sapratu. Daudz klausījos, pētīju, līdz improvizācija sāka tā pa īstam sagādāt prieku.
– Kā izturaties pret atpazīstamību, slavu?
– Esmu mūziķis. Atnāk cilvēks uz koncertu, esmu priecīgs. Ja beigās viņš vēl pasaka man labu vārdu, vispār ideāli. Tad dzīve ir izdevusies. Bet tāda baigā slava te nemaz nav iespējama. Un labi vien ir. Te jau nav ne Krievija, ne Amerika, kur publika glorificē savus varoņus. Pie mums valda tāda latviski sirsnīga, atturīgi eleganta vienkāršība. Pēc koncerta pienāk cilvēki, pasaka: forši, Intar, paldies! Un – uz redzēšanos. Tas man patīk. Neuzbāžas, tomēr sagādā prieciņu. Un ne tikai man, arī kolēģiem. Un skatītājam jau arī tas ir vajadzīgs, viņam arī ir prieciņš, ja mums viss sanāk. Man rūp tāda slava, lai cilvēki nāktu uz maniem koncertiem, klausītos manu mūziku, priecātos par to, ko viņi dzird. Tas ir svarīgi katram mūziķim. Bet cilvēciskā ziņā mēs visi esam līdzvērtīgi. Tāpēc vienmēr ir jāatceras, kas tu esi, ko tu dari un kāpēc. Un vēl arī – kam tu to dari.
