– Un kas bija pēc Talsu Mūzikas skolas? 10
– Mūzikas koledža Ventspilī. Bija laiks, kad turpināju spēlēt “Talsu Sprīdīšos”, taču klāt nāca vēl arī “Ventspils bigbends”. Īstenībā man orķestru dēļ nemitīgi bija jābraukā no Talsiem uz Ventspili, no Ventspils uz Talsiem. Un tad vēl Rīgā pie nelaiķa Pētera Pētersona Latviešu biedrības namā Latvijas Jauniešu simfoniskajā orķestrī es spēlēju pirmo trombonu. Un paralēli spēlēju Nacionālo bruņoto spēku štāba pūtēju orķestrī un arī džeza grupā “Wet point”. Un tad vēl bija arī Raimonda Tigula grupa “Caffee”.
– Kas ir jūsu galvenie skolotāji?
– Jau pieminētais Jānis Osītis. Vēl arī tēvs, māte, sieva. Viņi taču arī audzina.
– Un arī bērni mūs audzina.
– Noteikti! Ar skolotājiem ir tā – viņu ir daudz, tomēr daži ir īpaši. Ļoti labi atceros mūzikas skolu, bet no pamatskolas neko īsti neatceros, it kā visus astoņus vai deviņus gadus būtu dzēris. Atceros koncertus, konkursus, festivālus. Un vēl gaiteņus skolā atceros. Un kā braucām ekskursijā. Un vēl to, kā 9. klasē es vāļājos pie atkritumu urnām.
– Jo?
– Jo biju saguris.
– Tagad, cik noprotu, jūs vairs nesmēķējat un negurstat. Vismaz ne tā, lai vāļātos. Jums ir sieva, trīs bērni un darbs. Vai starp mēģinājumiem, koncertiem, šoviem un mūzikas rakstīšanu izdodas atrast laiku arī ģimenei?
– Nav jau tā aizņemtība tik traģiska. Tagad pat man ir četras brīvas dienas, ko varu pavadīt ar savējiem Talsos. Daudz kam kopā esam cauri izgājuši. Bez ģimenes atbalsta es to nespētu. Un vispār: kāda jēga būtu man vienam pašam kaut kur iet un kaut ko darīt? Ģimene, bērni ir mana laime. Tas, kam es dzīvoju. Ne jau tāpat vien šajā pasaulē esam nākuši. Ir jau kas augstāks. Neesmu tāds egoists, ka gribētu visu sev. Man personiski nevajag neko. Bet, ja ir bērni, parādās jēga darboties un censties.
– Vai dēls ir Lenijs par godu Kravicam?
– Jā gan.
– Un kā ir ar Emiliju un Ameliju?
– Meitām ir vārdi, kas vienkārši mums patīk.
– Cik lieli ir jūsu bērni?
– Viens liels, divi mazi. Kaut gan tas viss ir nosacīti. Es savai mammai joprojām esmu mazais puisītis. Bet Lenijs ir liels, ļoti liels. Sāk jau runāt pretī, veidot pats savu dzīvi. Ūsas drīz sāks dīgt.
– Bērni seko līdzi jūsu aktivitātēm?
– Pieļauju, ka jā. Bet es neuzspiežu. Man ir patīkamāk, ja paši sāk interesēties, ko tētis dara. Es mājās tā baigi nevokalizēju, arī par manu darbu mājās mēs nerunājam.
– Ko darāt kopā?
– Braucam kaut kur paēst. Tā ir mūsu tradīcija – paēst pilsētā. Īpaši bērnus nelutinām, iespējams, viņiem nav paveicies. Bet iespējams, ka vairāk arī nevajag.
