– Izlasīju, ka Intars stundu dienā veltī balss vingrinājumiem. 10
– Nav jau variantu. Tonusiņam jābūt.
– Balsij tas ir svarīgi. Bet trombonam?
– Vēl svarīgāk. Tagad es to tā baigi nespēlēju, nav kur likt lietā. Bet kad mani kāds piespiedīs, nekas cits neatliks. Es noteikti atgriezīšos pie sava instrumenta.
– Nu, tad parunāsim par atgriešanos. Pie saknēm. Par pirmajām taktīm jūsu bērnības partitūrā…
– Mēs patlaban sēžam labā vietā. Mums aiz muguras ir mūzikas skolas korpuss, kur savulaik notika “Talsu Sprīdīšu” mēģinājumi. Aiz tiem tur logiem bija Jāņa Osīša kabinets. Viņš bija mans pirmais diriģents un skolotājs.
– “Talsu Sprīdīši” bija absolūti unikāls veidojums, diksilenda orķestris, kur bērni nevis bakstījās kā iesācēji, bet muzicēja. Kā profesionāļi. Katrs dabūja spēlēt solo kādā no improvizācijas posmiem. Tādas brīvības pamatā jābūt nopietnam darbam.
– Jā, tas bija bērnu diksilends, kulta lietam es spēlēju jau trešās paaudzes sastāvā. Dresēja mūs Jānis Osītis pamatīgi. Bet arī mīlēja.
– Kas jūs pie viņa aizveda? Un kāpēc?
– Man ir gadu vecāka māsa, viņa pirmā aizgāja uz mūzikas skolu. Tur nodarbības notiek pēcpusdienā, bet bērnudārzs, kur es gāju, bija Pastendē. Mani jau pa dienu savāca no bērnudārza un veda uz mūzikas skolu pie māsas, jo tad, kad māsai beidzās nodarbības, bija par vēlu izņemt mani no bērnudārza. Loģistikas lieta. Tā es sēdēju māsai līdzi solfedžo stundās un klavierstundās. Neko daudz neatceros, zinu tikai, ka visu laiku esmu bijis mūzikas skolā. Protams, arī visādas citādas aktivitātes bija, mani, piemēram, interesēja šaušana un karatē, tas, ko bērni tagad dara internetā. Tomēr mūzika bija galvenais.
– Balss ir instruments, kas vienmēr pa rokai, bet no kurienes uzradās trombons?
– Arī tas man ir vienmēr pa rokai. Tagad pat mašīnā stāv.
– Nē, nē, šoreiz par pašiem sākumiem. Klavieres mūzikas skolā visiem ir obligātas, bet trombons taču bija izvēles instruments.
– Man nav ne jausmas, kāpēc izvēlējos trombonu. Šķiet, trombons man ir bijis visu mūžu. Jāprasa vecākiem. Varbūt kāds pateica, ka vajag pūst, lai nostiprinātu plaušas. Man bērnībā bija astma. Līdz brīdim, kad pārtraucu pīpēšanu, bija diezgan spēcīga. Tagad vairs nav.
– Tātad astmatiskus bērnus vajag vest uz mūzikas skolu, lai pūš?
– Tā sanāk. Lai pūš un nesmēķē! Bērnībā es pūtu daudz. Pat no rītiem pirms skolas, jo bija jāiesildās. Īstenībā es visu bērnību esmu pūtis. Līdz 9. klasei biju gan bērēs spēlējis, gan pa Dziesmu svētkiem un dažādiem festivāliem izbraukājies. Es vienmēr esmu bijis kaut kādos kolektīvos – orķestros, deju pulciņos, arī karatē grupā.
– Karatē! Tad lūk, kas palīdzēja uz papēžiem noturēties!
– Var jau būt, nezinu. (Smejas.) Visi spriež, ka es tās kājas esot saliecis tieši kā Tīna Tērnere, super! Bet es vispār neko nedarīju, tēls bija gatavs – še, ņem! Uz tiem papēžiem jau citādi nemaz nevar nostaigāt, tikai tā.
