– Sadarbībā ar profesionāļiem arī pašam ir vieglāk atklāties. Viens no žūrijas locekļiem reiz pateica: tas vairs nav grimētāju, tas ir paša Intara nopelns. Ko deva dalība projektos “Golos” un “Toč v toč”? 10
– Lielākais ieguvums ir pieredze. Darbs ar kamerām. Man vienmēr ir bijis baigais satraukums, izejot televīzijas kameru priekšā. Tagad stress ir daudz mazāks. Turklāt abi šie projekti mobilizēja, katru dienu bija pamatīgi jāstrādā, lai uzdzītu formu.
– Vai pirms pusgada jums nāca prātā, ka spējat visnotaļ ticami iemiesoties tik dažādos tēlos?
– Darba procesā tēls bija sekundārs, es vairāk laika veltīju dziesmas analīzei. Ja sapratu dziesmu, spēju tajā saskatīt galveno, tad pievērsos tēlam. Tas parasti notika dienu pirms lielā mēģinājuma. Jāstrādā bija pašam, jo nebija iespējas konsultēties. Tas bija individuāls darbs, es tam nolūkam pat mazu kabinetiņu netālu no mājām biju noīrējis, lai varētu netraucēti strādāt gan vokāli, gan meklējot tembrus.
– Vai tad projektam nebija vokālo pedagogu un aktiermākslas konsultantu?
– Bija, bet tikai tiem, kas dzīvoja uz vietas. Viņiem trīs reizes nedēļā bija nodarbības. Es izvēlējos dzīvot Rīgā un lidoju uz Maskavu tikai pēdējā brīdī. Dienu pirms tiešā ētera, kad ir lielā caurlaide ar visiem rekvizītiem, tad gan varēju uz pusstundu satikties gan ar aktiermākslas skolotāju, gan tembru atradēju, bija tur tāds cilvēks, kas jau trešo gadu nodarbojas tikai ar šo lietu. Tomēr labi vien ir, ka strādāju patstāvīgi, varēju vairāk pats sevi pētīt, kas patiesībā bija ļoti interesanti.
– Jūs pieminējāt satraukumu. Ko darāt, lai citi to neredzētu? Jo skatītājiem ir sajūta, ka Busulis vienmēr ir absolūti mierīgs.
– Mierīgs? (Smejas.) Tā nu gan tas nav. Katru reizi pirms “Toč v toč” bija nenormāls stress, jo zini taču, ka tūlīt tevi redzēs miljoni, kas pētīs, vērtēs. Tas uzdzen stresu. Nekas cits neatliek kā zibenīgi sagrupēties. Nav jau variantu. Latvijā pirms koncertiem arī ir stress. Īpaši tagad pirms Dzintariem. Un arī Talsos ir stress. Protams, arī Cēsīs un Valmierā, tomēr ir vietas, kur stress ir lielāks, un vietas, kur tas ir mazāks. Un ir koncerti, kam jūties vairāk sagatavojies, un tādi, kam mazāk. Nevaru izskaidrot šo sajūtu. Ir bijis tā, ka četri koncerti jau nospēlēti un piektajā pēkšņi šķiet, ka neesi gatavs. Pirmajā biji gatavs, bet piektajā ne.
– Daudz ko nosaka arī publika.
– Jā, katrā pilsētā ir citāda publika. Pilnīgi citāda. Es nerunāju par Krievijas, Igaunijas vai Francijas publiku. Talsos, Rēzeknē, Daugavpilī klausītāji ir atšķirīgi un pat ļoti. Katrai pilsētai ir savas tradīcijas, katrai sava aplaudēšanas maniere. Man tikko bija iespēja salīdzināt. Četri līdzīgi un tomēr atšķirīgi koncerti. Un nevarēja to pašu noskaņu noķert Rēzeknē un Cēsīs. Un tad jau arī viss koncerta stāsts veidojas citādi.
– Un kas notiek pēc koncerta?
– Nekas nenotiek. Ja dienu vēlāk jau atkal plānota uzstāšanas, nevar atslābt. Nav laika. Es cenšos vispār neatslābināties.
