– Kurš no tēliem pašam bija īpaši interesants? 10
– Fils Kolinss. Šķita: nu kā es drīkstu tādam klasiķim ķerties klāt? Baidījos, ka arī dziesma “I can dance” neskanēs, nebūs mana. To man kanāls ieskapēja. Tagad viņiem par to esmu ļoti pateicīgs. Tikai četri vai pieci tēli no viņu piedāvātajiem saskanēja ar manis paša veidoto sarakstu.
– Ko nozīmē – saskanēja ar sarakstu?
– Sākumā katram dalībniekam bija jāsaliek savs saraksts, lai rīkotāji zinātu, ko ar kuru darīt. Bija jāuzraksta desmit krievu un desmit ārvalstu mūziķi. Daudzi vārdi tur atkārtojās no saraksta uz sarakstu. Apkopojot vēlmes, rīkotāji gatavoja numurus. Tad gan vairs izvēlēties nevarēja – tikai pieņemt vai nepieņemt. Es pieņēmu pilnīgi visu, jo gribēju mest izaicinājumu. Nu kad un kur man vēl būtu iespēja pamēģināt uztaisīt Džo Dasēnu, par kura daiļradi neko daudz nezināju, biju tikai dažas viņa dziesmas dzirdējis? Un kad vispār es būtu dziedājis franču valodā?
– Kuri vārdi saskanēja ar jūsu sarakstu?
– Krievu mūziķus es zinu ļoti maz, neesmu tā īpaši viņus klausījies, tāpēc krievu saraksta daļa tapa ar draugu un kolēģu palīdzību. Tur nebija Pugačovas, klasiķiem klāt neķeros, tas ir bīstami. Ieliku Gariku Sukačovu, par kā daiļradi pirms tam vispār neko nezināju, ieliku Borisu Moisejevu, to gan biju dzirdējis, un tad vēl kādus, lai būtu desmit. Dabūju Sukačovu un Moisejevu.
– Es līdz tam nezināju ne par Sukačovu, ne Moisejevu. Taču, kad “You-Tube” skatījos ierakstu ar Busuli-Moisejevu, smējos no sirds. Izskatījās ticami un pat interesantāk par oriģinālu, kas pēc tam parādījās uz skatuves. Kas vēl bija jūsu sarakstā?
– Tīna Tērnere, jo viens sieviešu tēls noteikti bija jāieraksta. Un arī Lenijs Kravics bija. Bet nebija visi tie, kas aizgāja uz urrā, – Ozijs Osborns, Fils Kolinss. Īstenībā man bija baigais prieks to darīt.
– Kad skatījos ierakstu ar Busuli-Tērneri, mani visvairāk iespaidoja pat ne kājas, kas tik tiešām ir līdzīgas, bet tembrs. Precīzi uzķerts un atveidots tembrs!
– Patiesībā Tērnere bija man visvieglākais tēls. Izņemot, protams, kurpes, jo kāju muskuļi, kā jau teicu, sāpēja pēc tam ilgi.
– Un kas bija grūtākais?
– Džo Dasēns. It kā viss tik vienkārši… Taču tam jābūt ticamākam par ticamu. Acu skatiens, gaita, maniere, 70. gadu stils cilvēku attiecībās, puķu bērnu atmoda. Manī nav tik daudz maiguma, vajadzēja noķert to sajūtu. Un tad vēl arī izveidot visu to kompozīciju.
– Jā, tas garais, garais plāns – gājiens cauri aizkulisēm, uznāciens uz skatuves, kontakts ar skatītājiem un žūriju, tad aiziešana – tas viss bija labi un smalki izdomāts un paveikts.
– Jā, tur bija ko darīt. Un kameras viņiem strādā teicami. Īstenībā tur visi strādā teicami. Ieraksta dienā ap katru no mums darbojās četri grimētāji. Sāka divpadsmitos no rīta. Ātrākais bija četras stundas, taču parasti – sešas līdz astoņas stundas. Pirms ētera gribējās kaut vienu reizi domās iziet visam cauri, nu kaut pusi reizītes, taču visu dienu tu esi tajā mašinērijā iekšā. Reiz bija tā, ka man pēc astoņām minūtēm ēters, bet grimētāji vēl kaut ko pielabo. Tomēr viņi visi darbojās ļoti profesionāli.
