– Vai ir skaņraži Latvijā vai Londonā, kas veltījuši kompozīcijas tieši jums? Varbūt arī pats esat mēģinājis komponēt? 0
– Esmu pateicīgs arī mūsu pašu Pēterim Vaskam, kurš kaut kad pasen man uzsita uz pleca un teica, ka latvietim jāspēlē latviešu mūzika. Tā nu esmu paguvis ļoti daudz ko izspēlēt un arī ierakstīt no latviešu mūzikas – rudenī iznāks mans jaunais disks ar Lūcijas Garūtas mūziku. Turklāt nesen Arturs Maskats man veltīja savu rūgteni saldo Klavierkoncertu, un pašlaik es mācos Andra Dzenīša man veltīto ciklu “Astoņstūris”. To varēs šajā pasaulē pirmoreiz dzirdēt 9. septembrī Rēzeknes GORĀ.
Pats visu mūžu esmu improvizējis, bet tikai privāti. Komponēt šad tad ir nācies šādas tādas aranžijas un vēl citus mazus darbiņus, bet man tās ir mokas – dažreiz pie vienas takts varu dienu nosēdēt, jo nekas nav labi diezgan.
– Jūsu autoritātes pianisma pasaulē?
– Šajā dzīves posmā uz koncertiem eju reti un jo retāk uz pianistu solokoncertiem. Nespēju vienkārši baudīt bez profesionālas vērtēšanas. Un iet uz koncertiem socializēšanās pēc man īsti nav laika. Izņēmums ir reizes, kad pašam jāgatavo kāds izaicinošs darbs, kā, piemēram, Mesiāna “20 skatieni uz Kristus bērnu”, kas ilgst vairāk nekā divas stundas bez apstājas. Tādā reizē gribas saprast, kā to labāk darīt, ar kādiem izaicinājumiem būtu pašam jāsastopas, kā justos klausītājs un tamlīdzīgi. Gatavojoties koncertiem, klausos ierakstos citu pianistu interpretācijas. Ir daži, kuri vienmēr izceļas ar ļoti spilgtu noteikta veida skatījumu uz lietām. Piemēram, daudz ko no romantiskā repertuāra ir vērts vienreiz redzēt ar Martas Argerihas acīm, tāpat kā Bahu der vienreiz dzirdēt Glena Gulda lasījumā. Kad gatavoju to pašu Mesiānu vai, teiksim, Bulēzu, es noteikti klausītos, kā to interpretē Pjērs Lorāns Emārs. Tajā pašā laikā šo pianistu īpašais piegājiens nav vienlīdz derīgs visam repertuāram, tāpēc Gulda Ravelu vai Emāra Šūmani nemaz nekāroju klausīties. Mocartu un Bēthovenu gatavojot, vienmēr cenšos atrast kādu ierakstu uz attiecīgā perioda instrumentiem. Divi meistari šajā ziņā ir Roberts Levins un Malkolms Bilsons no ASV, pie kura esmu šo to arī mācījies.
– Kāda, jūsuprāt, ir mūziķa, pianista misija sabiedrībā?
– Tieši pašlaik pats diezgan daudz domāju par mūziķa interpreta misiju attiecībā uz sevi. Man tas viss nav īsti skaidrs. Bet pagaidām man šķiet, ka viens mērķis, uz ko mūziķim dzīties, ir savu unikālo dāvanu lietošana, lai atklātu un dāvātu savam tuvākajam tādu mūziku, kas ne vien atspoguļo mūs, kādi esam ikdienā, bet parāda, ka esam radīti kam vairāk, ka mums ir neatņemama vērtība mūsu autora acīs, ka esam garīgas būtnes ar mūžīgu dvēseli, nevis nejaušības blakusprodukts, nevis civilizēti mērkaķi. Mēs jau dziļi sevī to zinām, un tā arī gandrīz visi neapzināti dzīvojam, kaut gan no malas mūs parasti pazīst kā pārliecinātus sekulāristus. Šī ironiskā nesakritība, man šķiet, saistīta ar to, ka zem sekulārām idejām mēs visi kaut kad esam parakstījušies, bet tikai retais izseko līdz galam, ko viņam, ko visai cilvēcei nozīmētu dažu šo ideju praktiska īstenošana.
Bet, runājot par mūziku: nesaku, ka mūzika pati spēj atklāt absolūtu patiesību par mums, par jebko, bet domāju, laba mūzika ar savu iekšējo būtību spēj norādīt mums ceļu uz absolūtu patiesību. Un, ja tā ir, tad mana misija ir tādu mūziku atpazīt un dot cilvēkiem. Savukārt publikas misija ir neatrofēties savā spējā klausīties, izsekot un uztvert šo bezvārdu ceļazīmi, kas iekodēta labā mūzikā. Un to es saku nopietni, jo atrofēšanās šodien notiek plašā mērogā.
– Ne viens vien talantīgs mūzikas skolas bērns, kaut eksāmenam sagatavojies perfekti, sūdzas, ka tajās dažās minūtēs pirms kāpšanas uz skatuves uztraukumā nosvīst rokas… Kādas ir jūsu attiecības ar šo sajūtu?
– Tā ir tik ļoti cilvēciska! Tagad, kad esmu jau vairāk nekā divdesmit gadu uz skatuves, es to pat sauktu par labu lietu. Caur to nāk fokusēšanās, papildu spēks un spīts, lai tiktu galā ar tābrīža misiju. Jā, taisni tā, diezgan bieži koncertā nākas risināt kvantumu uzdevumu, jo tās pārdesmit īpašās muzikālās lietas, kas ienākušas prātā uz darba klavierēm – koncertflīģeļa man pagaidām nav –, visbiežāk nevar panākt, vienkārši atdarinot darbistabā atrasto. Jo koncertzālē akustika cita, instruments citāds, esi citā noskaņojumā, un publika, protams, spēcīgi ietekmē to, kā uztveru lietas. Bet ir reizes, kad gan klavieres, gan mans ķermenis visu dara labāk, nekā cerēts. Tad var atlaisties un vienkārši ļauties.
– Pieturas Latvijā?
– Mana mamma, sievas plašā ģimene, nu arī mans tēvs… Bet nesen nācās palaist savas bērnības mājas, kurās vienmēr viesojos, kad braucu koncertēt uz Latviju. Tā nu vairs nav neviena stūrīša Latvijā, kur varu vienkārši pabūt un atjaunot to sajūtu, ko saucu par saikni ar savu zemi. No otras puses, mēs paši, lai arī pieraduši pie Londonas un visa angliskā, nespējam īsti integrēties, kļūt par britiem. Domājam pašlaik, kas mēs esam.
