“Pianistam jābūt izveicīgam un nekaunīgam”. Saruna ar Reini Zariņu 0
Piektdien, 28. jūlijā, Cēsu mākslas festivālā visnotaļ intriģējošs notikums – starptautiski pazīstamā, Londonā dzīvojošā latviešu pianista Reiņa Zariņa un mākslinieces Marilēnas Šiltkampas priekšnesums, kurā sasauksies Franka, Mesiāna, Ravela mūzika ar audeklu, krāsu un otām.
– Reini, ar jums saistās interesantas radošas sadarbības – pērnā gada augustā Liepājas mākslas foruma atklāšanā ar koncertizrādi “Gadalaiki” jūs uzstājāties kopā ar dejotāju un horeogrāfu Kirilu Burlovu. Nu Cēsu mākslas festivālā solīts vēl kas nebijis – pianista Reiņa Zariņa un holandiešu mākslinieces Marilēnas Šiltkampas priekšnesums. Arī jums tā būs pirmizrāde vai ko līdzīgu esat radījuši iepriekš?
R. Zariņš: – Mūsu projektu pašlaik sauc “MusicPaintingLIVE”, kas savā ziņā pasaka priekšā vīziju – tā ir mūzikas gleznošana “dzīvajā”, uz skatuves. Priekšnesuma unikalitāte slēpjas tajā, ka pati gleznošana ir skatuves māksla, kurā tapšanas procesa vērošana ir varbūt pat vēl svarīgāka nekā galarezultāts. Un, pats galvenais, tā ir tieši mūzika pati, ko Marilēna glezno. Mūzikas objektīvais saturs atklāts laika plūdumā, nevis kādu mūzikas iedvesmotu privātu sajūtu vai sapņu vizualizācijā. Protams, Marilēnas risinājums būs neizbēgami subjektīvs, tāpat kā mans mūzikas lasījums. Tomēr mēs pie tā nonākam, meklējot katrā skaņdarbā iekodēto esenci.
Katrs mākslas darbs prasa ilgu sagatavošanās laiku, līdzīgi tam, kā pianists iemācās skaņdarbu. Vispirms es izanalizēju mūsu izvēlēto skaņdarbu no dažādiem aspektiem, tad Marilēna pārtulko šo informāciju krāsu un formu valodā, radot kopējo kompozīciju un tās saturu, un tad seko pats interesantākais – mēģinājumu laiks, kad kopīgi meklējam muzikāli visprecīzāko un dramaturģiski visspēcīgāko risinājumu. Šis process lielā mērā atgādina kamermuzicēšanu, kur tik svarīgs ir kompromiss un savu vēlmju un vajadzību pakļaušana mūzikas prasībām. Es apbrīnoju Marilēnas spēju tādā mērā izprast un iegaumēt skaņdarbus, ka viņa ir gatava katram skaņdarba pagriezienam, pirms tas vēl notiek, līdzīgi kā man jābūt gatavam katrai pasāžai, pirms tās brīdis pienācis.
Mēs līdz šim šādi esam uzstājušies Anglijā un Holandē, bet Latvijas publikai šī būs pirmā reize. Mūsu repertuāra izvēli nosaka dažādi apsvērumi. Svarīgi, ka pats labi pazīstu izvēlētos skaņdarbus, jo tikai tā varu redzēt to iespējamo gleznošanas potenciālu. Mēs arī izvairāmies no skaņdarbiem, kas balstīti uz konkrētu stāstu, jo mūsu mērķis nav rādīt ainavas un personāžus, ko katrs tāpat var savā prātā iztēloties, ar vai bez mūzikas, bet gan palīdzēt klausītājam atpazīt pašu mūzikas valodu.
– Vai atceraties pirmo emocionālo mirkli, notikumu, varbūt satiktu cilvēku, kam pateicoties pirmoreiz apsēdāties pie klavierēm?
– Lai arī naudas mums nebija, klavieres bija no iepriekšējām paaudzēm, un spēlēt tās nedaudz prata mana vecmāmiņa. Tā es bakstījos gar taustiņiem jau diezgan agri, un arī savu pirmo skaņdarbu uzkomponēju, man šķiet, vēl pirms sāku mācīties klavieres. Bet, kad biju pirmajā vai otrajā pamatskolas klasītē, uz mūsu skolu atnāca Renē Salaks, pats brīnišķīgs koncertpianists, lai mācītu dziedāšanu bērniem. Viņš pats sacerēja visas dziesmiņas un tās pavadīja tik garšīgā manierē, ka ar to pietika, lai arī es gribētu tā spēlēt. Redzēdams, ka es lienu pēc iespējas klavieru tuvumā, Renē man piedāvāja mācīties pie viņa, un tā tas aizgāja. Bet varbūt arī neaizietu nekur tālu, ja Renē nebūtu sava unikāla, bērniem perfekti piemērota metode, kā panākt neticamus rezultātus. Tā ka sūtiet bērnus pie Renē uz Mediņskolu! Bet, protams, mudināt bērnus attīstīt radošumu tādā vai citādā formā ir viena lieta, pavisam cita – to izvēlēties par savu profesiju, jo īpaši, ja dotā lauciņa publiku veido tikai pāris procentu sabiedrības. Es nezinu, vai mana mamma, mani ar maigu noteiktību stūrējot mūziķa dzīves virzienā, apzinājās, ka tur jau naudas nebūs. Stūrēja, jo taču laikam redzēja, ka man ir īpaša dāvana, ko grēks būtu neattīstīt, lai ko tas viņai prasītu. Tomēr, par četriem paša bērniem domājot, man nemaz nav viegli saprast, kuras no viņu dažādajām šī brīža aizrautībām norādītu uz potenciālo dzīves aicinājumu. Jo īpaši tagad, kad saprotu, cik grūts ir mūziķa ceļš, es to ar vieglu roku nenovēlu nevienam.
– Ko īsti nozīmē būt pianistam brīvmāksliniekam Londonā?
– Vairākums manu kolēģu diezgan drīz pēc studijām atrod kādu pusslodzi skolā, varbūt māca privāti un ik pa laikam nospēlē kādu koncertu. Daži no šiem koncertiem mēdz notikt pat tādās zālēs kā Vigmora zāle, tomēr tikai pavisam nedaudzi zina, kā ikdienā šie mūziķi sitas, lai savilktu galus. Citi aizbrauc uz tālākām, klusākām vietām, kur lētāk dzīvot. Kādi no mums meklē jaunus izteiksmes veidus, cenšoties saost, pēc kā būtu pieprasījums. Es zinu tikai divus no vairākiem desmitiem manu Londonas paziņu, kuri tagad regulāri spēlē kā solisti ar orķestriem pa visu pasauli. Tā tas ir visur Rietumos. Cik es saprotu – absolventu ir nejēgā daudz, bet koncertu kļūst arvien mazāk, jo pieprasījums redzami krītas. Vecākā paaudze aiziet, bet jaunākā un arī vidējā nezina, kā klausīties klasisko mūziku, ko ar to darīt. Tādēļ šodienas pianistam tiešām ir jābūt gaužām izveicīgam un arī nekaunīgam, lai ne vien pats izdzīvotu, bet arī līdzētu savam amatam neizmirt.
