Muzikālā nedēļa ar klasiku un džezu. Recenzija par spilgtākajiem nedēļas mūzikas notikumiem 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pašā sākumā dziļi ieelpojot, izelpojot un paskatoties apkārt ar vēsu prātu, ar prieku jāsecina, ka arī aizvadītā nedēļa mūzikas jomā nesusi daudz jauna un bagātīga.
Klāt nākušas vairākas koncertprogrammas, kas aicina vilkt paralēles ar iepriekšējām – ērģelniece Iveta Apkalna uzstājusies Rēzeknes “Gorā”, un šogad bijusi iespēja viņu dzirdēt dažādās koncertzālēs ar atšķirīgu repertuāru; otra soliste – Ilona Birģele – ar citiem domubiedriem Rīgas Domā turpina latviešu ērģeļmūzikas dienas, un tur jau iepriekš dzirdēts tik daudz kā vērtīga; turpretī pēc Jūlijas Vasiļjevas un Elīnas Garančas dziedātajiem Rahmaņinova opusiem Mihails Čuļpajevs Liepājas “Lielajā dzintarā” atgādina, ka ir arī citi krievu romanču autori – Čaikovskis un Gļinka, Sviridovs un Ščedrins.
Un arī tie divi koncerti, kuriem pievērsu sevišķu uzmanību, saistījās kopā ar pārējiem – vijolnieka Daniila Bulajeva un pianista Maksima Taņičeva uzstāšanās VEF Kultūras pils Kamerzālē 2020. gada 20. oktobrī noritēja uzreiz pēc Madaras Liepiņas un Daumanta Liepiņa spēlētajiem skaņdarbiem vijolei un klavierēm Mazajā ģildē, bet “Baltijas simfoniskā festivāla” ietvaros 22. oktobrī Mūzikas namā “Daile” izskanējušo koncertu “Čurļonis un džezs” jau nākamajā vakarā varēja salīdzināt ar Kristīnes Prauliņas un Latvijas Radio bigbenda sadarbību Spīķeru koncertzālē.
Daniils Bulajevs 16. aprīlī sagaidījis vien sešpadsmito dzimšanas dienu, taču plašāks klausītāju loks, ieskaitot muzikologus, viņam pastāvīgi seko līdzi jau vismaz astoņus gadus, ja par vienu no atskaites punktiem pieņem “Grand Prix” IX Starptautiskajā Baļa Dvarjona konkursā.
Arī tādēļ likumsakarīgi, ka cikla “Uztakts.
Latvijas jaunie talanti” pirmajā koncertā Bulajevs sagatavojis patiešām nopietnu un izvērstu programmu, kas vērtējama vēl augstāk nekā viņa iepriekšējās uzstāšanās ar orķestri – šoreiz skanēja veselas četras sonātes, Johana Sebastiāna Baha, Ludviga van Bēthovena, Johannesa Brāmsa un Fransisa Pulenka opusu virkni noslēdzot ar Mečislava Veinberga “Moldāvu rapsodiju”. Baha Otrajā sonātē la minorā vijolei solo viss interpretācijas smagums gūlās uz vijolnieka pleciem, bet tālākajā koncerta gaitā pianista Maksima Taņičeva pienākumi kļuva aizvien sarežģītāki, aizvedot līdz pat Veinberga partitūrai, kas oriģinālā rakstīta vijolei un orķestrim.
Taču pirms tam – senāku klasiķu darbi, kur jau Baha sonātes mākslinieciskajā risinājumā Bulajevs parādīja, ka spēj iedziļināties mūzikas vēstījuma kompleksitātēs, uzrunājot ar izkoptu vijoles toni, pārliecinošu dramaturģiskās arhitektonikas redzējumu un augstu radošās koncentrācijas pakāpi – galu galā tikai šādā ceļā iespējams godam tikt pāri, piemēram, otrās daļas grandiozajai fūgai.
Šīs priekšnesuma kvalitātes vijolniekam palīdzēja arī klasicisma un romantisma darbu interpretācijās, kur kopā ar Maksimu Taņičevu tika īstenoti lasījumi Bēthovena Septītajai un Brāmsa Otrajai sonātei – vairāk suģestējoši ar dramatiskā piepildījuma spektru, nedaudz mazāk saistoši ar lirisko krāsu gammu, taču nevar noliegt, ka uzstāšanās bija profesionālas gan no pianistiskā snieguma, gan ansambliskuma viedokļa, turklāt jāatceras, ka viss repertuārs atzīstams par īstu pārbaudījumu pat vispieredzējušākajiem māksliniekiem, kur nu vēl mūziķiem pirms 20 gadu vecuma.
Tādēļ divkāršs prieks, ka Pulenka sonāte vijolei un klavierēm nāca kā neparasti spilgta un kolorīta atklāsme, Bulajevam un Taņičevam izvēloties tieši to komponista darbu, kas ir principiāli atšķirīgs no citu viņa opusu neo-klasicisma; tādēļ sevišķu valdzinājumu abu mūziķu duetā sniedza Veinberga “Moldāvu rapsodijas” kāpinātā virtuozitāte un pastorālie atelpas brīži. Īpašs paldies par Pulenku, un šo mākslinieku priekšnesumā noteikti gaidīšu kādu no sešām Mečislava Veinberga sonātēm vijolei un klavierēm.
Nevarētu teikt, ka Mikalojus Konstantins Čurļonis Latvijā būtu aizmirsts – pat ja spilgtākas atmiņas palikušas nevis par lietuviešu meistara oriģinālmūzikas lasījumiem, bet gan par Ģiedrjus Kupreviča baletu “Čurļonis” Lietuvas Nacionālās operas un baleta mākslinieku viesizrādēs. Taču, kā ikviens ģēnijs, Čurļonis ir aktualizējams aizvien no jauna, un viņš patiešām ir viens no nedaudzajiem Baltijas valstīs dzimušajiem, kas saucams par ģēniju – Čurļoņa identitāte sakņojas lietuviešu folklorā un nacionālromantismā, bet personiskie radošie meklējumi gan kompozīcijā, gan glezniecībā ietiecās visdziļākajos cilvēka eksistences noslēpumos. Meklējot harmoniju, kas realitātē tā arī nekad netika atrasta.
Pianistu Roka Zubova un Edgara Cīruļa, un kontrabasista Jāņa Rubika aranžējumos, priekšnesumos un saspēlē ar perkusionistu Rūdolfu Dankfeldu un Alekseja Bahira, Kristiānas Ozoliņas, Ivara Brīnuma un Dārtas Svētiņas veidoto stīgu kvartetu šī harmonija bija rodama vairāk nekā komponista traģiskajā liktenī, un divpadsmit Čurļoņa opusu, galvenokārt – prelūdiju, izvērsums mūsdienīgākās dimensijās raisīja ļoti bagātīgu māksliniecisko un ārpusmuzikālo impulsu un iespaidu klāstu.
Jā, šeit bija melanholiski brīži un dramatiski rakursi. Taču vēl vairāk te bija kavēšanās apskaidrotā skaistumā ar klātesošu vārdos nedefinējamas smeldzes apjautu, te bija arī tikpat saudzīgi uzburta psiholoģiska daudznozīmība, arī tikpat neuzkrītošas paralēles starp mākslinieku un nāciju, mākslinieku un laikmetu, un, visbeidzot, reliģiskas zemstrāvas. Viens no izskaidrojumiem šādas pasaules un atmosfēras esamībai nenoliedzami ir mūziķu radošo lomu diferenciācija, kur katrs no māksliniekiem izpaudās kā individuāla personība ar atšķirīgiem vaibstiem, bet kopaina atklājās apbrīnojami harmoniski – taču tikpat neapšaubāmi, ka lietuviešu pianists kopā ar septiņiem latviešu līdzgaitniekiem šeit bija saskāries ar kādu neizdibināmu noslēpumu. Tā dažkārt notiek. Iemesls nav jāmeklē.
