Muzikālā nedēļa ar cilvēka balsi un diatonisko dziedājumu. Armands Znotiņš recenzē aktuālos mūzikas notikumus 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Operetes fonda organizētais divu viencēlienu cikls “Cilvēka balss. Telefons” ar pieteikumu “multimediāla monoopera” pirmoreiz izskanēja 2021. gada vasarā Alūksnē.
Atsauksmes bija cildinošas gan par dziedātāju Sonoru Vaici, gan par pianistu Māri Žagaru, tomēr iespējams, ka būtu šo notikumu palaidis garām, ja vien šogad tas neiegūtu Lielo mūzikas balvu kategorijā “Gada uzvedums”, un tad, kad parādījās ziņa, ka 2022. gada 11. maija izrāde VEF Kultūras pilī notiks ar visas orķestra partitūras iedzīvinājumu, sapratu, ka tagad gan jānoklausās, jāredz, jāiepazīst.
Galvenā šīs gandrīz monooperas vērtība – Sonoras Vaices priekšnesums, kas tagad atkal iemirdzējies jaunos, pilnskanīgos toņos, saglabājot soprāna balss precizitāti, slīpējumu un izteiksmību. Protams, turpat arī solistes skatuviskais šarms un nenogurstoši radošie meklējumi, šim nolūkam izvēloties divas 20. gadsimta partitūras un pašai arī tās iestudējot.
Tā nu līdzās Sonoras Vaices sniegumam te varēja gūt arī daudzas jaunatklāsmes. Vairāki mākslinieciskie aspekti abos viencēlienos bija nešaubīgi izdevušies, citi – jau diskutablāki, taču nevar noliegt, ka dziedātāja šeit atrada uzticamus domubiedrus – baritons Nauris Indzeris izrādes pirmajā daļā radīja iespaidu, ka viņa muzikālās un skatuviskās dotības ir gluži labi piemērotas tieši šādām gaiša un liriska rakstura lomām, bet Operetes teātra simfoniskais orķestris Jāņa Stafecka vadībā veiksmīgi tika pāri instrumentālā skaņuraksta tembru, ritmu un raksturu saspēles grūtībām.
Galu galā – uzmanību pievērsa gan pati mūzika, gan arī tās konceptuālā interpretācija, kur pretstatā virsraksta secībai Sonora Vaice un viņas līdzgaitnieki nolēma uzvedumu sākt ar Džana Karla Menoti komisko operu “Telefons” un noslēgt ar Fransisa Pulenka operas “Cilvēka balss” traģisko vēstījumu. Lai arī telefons tiešām vieno abus viencēlienus, un to inscenējumā bija atrasti arī vairāki citi kopīgi rakursi un paralēles, šāda izvēle tomēr saucama par nedaudz izaicinošu.
Apstākļos, kuros pati soliste veikusi operas režiju, gluži dabiski, ka neatņemami būtiska nozīme te bija multimediju mākslinieces, scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Inetas Sipunovas darbam. Un pirmajā viencēlienā jaušamā gaume un asprātība nekādi nestājās ceļā Menoti mūzikas valdzinājumam un tēlainībai, kāpinot prieku par to, ka no komponista meistardarbu klāsta vismaz “Telefons” tagad pienācīgā kvalitātē ir uzvests Latvijā.
“Cilvēka balss” inscenējumā atšķirībā no Pulenka un dramaturga Žana Kokto oriģinālieceres darbība notiek uz šīszemes realitātes un viņpasaules robežas, tātad traģiskākais jau ir garām, un pret šo ideju kā tādu nekas nav iebilstams. Tomēr šajā “Cilvēka balss” interpretācijā kaut kas atsauca atmiņā Dailes teātra izrādi “Degunradži” Ildiko Gāšpāras režijā – gan spilgtāko vizuāli teatrālo atradumu ziņā, gan arī tādēļ, ka Ežēna Jonesko absurda drāmas uzvedumā šīs radošās veiksmes uzreiz tika intensīvi ekspluatētas.
Tā arī šeit – izskatījās, ka videoprojekcijas bija pārāk daudzas un pārāk ilustratīvas. Taču tā ir mazākā bēda – svarīgākais tagad būtu arī citiem novērtēt Sonoras Vaices un viņas domubiedru iztēli un dotības, apdomājot kaut vai Menoti politiskās drāmas “Konsuls” iestudējumu.
Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas noslēguma koncerts notika 2022. gada 13. maijā klausītāju piepildītā Lielās ģildes zālē. Un var arī saprast publikas atsaucību – tos, kuri uzmanīgi sekoja līdzi Anrī Ditijē čella koncerta neierastā skaņuraksta kompleksitātēm un nianšu plūsmai, programmas otrajā daļā atalgoja Sergeja Rahmaņinova Trešās simfonijas romantiskais valdzinājums un emociju gamma; to klausītāju daļu, kas īpaši vēlējās iepazīt franču solista Edgara Moro spēli, droši vien priecēja arī atkalsastapšanās ar piemirstām latviešu mūzikas vērtībām.
Un vēl kāds optimistisks skats nākotnē – nupat kļuvis zināms, ka par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra jauno galveno diriģentu kļuvis soms Tarmo Peltokoski, turpretī 2021./2022. gada sezonas noslēguma koncertu diriģēja Andris Poga, kurš faktiski arī pandēmijas laikā turpināja pildīt orķestra mākslinieciskā vadītāja pienākumus. Arī šī programma apliecināja, ka Andrim Pogam ir ko teikt lielo romantisma autoru meistardarbu lasījumos un ka orķestris viņam atsaucas ar saliedētu temporitmu, emocionāli plastisku spēli un mūzikas dziļāko metafizisko intenču apjautu.
Arī šīs sezonas izskaņa pārliecināja ar orķestra un diriģenta vēlmi pievērsties laikmetīgai mūzikas valodai un veidot daudzpusīgu dialogu ar solista – šai gadījumā Edgara Moro – patiesi izsmalcināto un inteliģento pasaules skatījumu, lai gan pieslēgties Šarla Bodlēra dzejas iedvesmotā Ditijē opusa “Visa pasaule tālā…” filozofiskajām dimensijām nepavisam nebija viegli.
Acumirklīgu atsaukšanos daudz lielākā mērā raisīja pats koncerta sākums ar Artura Maskata “Cantus diatonicus”. Sarakstīts 1982. gadā un interpretēts vēl vairākas reizes, šis opuss kopš 90. gadiem palika aizvien jaunu komponista skaņdarbu ēnā.
Taču 13. maija koncerts atklāja, ka arī “Cantus diatonicus” koncentrētas vairākas no labākajām Maskata mūzikas iezīmēm – tematiskā materiāla trāpīgums, meistarīgi būvēta mākslinieciskā dramaturģija, tēlu un emociju kontrastains mainīgums, tostarp arī simfoniskās laiktelpas paātrinājumos un palēninājumos. Otrkārt, vienmēr ir interesanti sastapties ar kādu skaņdarbu un tā intonācijām vai citām semantiskām zīmēm kā konkrēta laikmeta liecību, kā laikmeta gara izpausmi, un šai ziņā Maskata “Cantus diatonicus” sasaucās ar Pētera Vaska, Pētera Plakida, Imanta Zemzara 80. gadu partitūrām. Rezumējot – gaidīšu iespēju dzirdēt klātienē Maskata 2000. gadā radīto simfoniju vai, piemēram, Plakida 1982. gada koncertu divām obojām un stīgu orķestrim.
