Mūzika valsts svētkos arī 2020. gadā. Recenzija par valsts svētku mēneša mūzikas notikumiem 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Par teicamu ievadu valsts svētku programmai kļuva jau Lāčplēša dienas tiešsaistes koncerts Valda Butāna vadītā orķestra “Rīga” priekšnesumā ar tādiem veiksmīgiem darbiem kā Ilonas Breģes “Mūzika Kārļa Zāles piemiņai” un Santas Ratnieces cikls “Pļavas”, un arī 18. novembrī klausītājiem tika dota iespēja iepazīt nesen radītus latviešu komponistu opusus pūtēju sastāvam Nacionālo bruņoto spēku Štāba orķestra programmā.
Tomēr no visiem dažādajiem svētku koncertiem izvēle vērsās Liepājas virzienā – īpaši tādēļ, ka 2020. gada 17. novembrī notikušo Liepājas simfoniskā orķestra koncertu varēja salīdzināt ar neseno koncertzāles “Lielais dzintars” piecu gadu jubilejas programmu klātienē.
Pēc pāris dienām izskanēja vēl viens tiešsaistes koncerts – vijolnieces Magdalēnas Gekas un pianistes Ivetas Cālītes uzstāšanās Siguldas koncertzālē “Baltais flīģelis”, un arī uz to raudzījos kā svētku pasākumiem piederīgu. Arī tur programmā latviešu mūzika, un klasiskas vērtības te tieši tāpat uzrunāja līdzās jaunatklāsmēm.
Diriģenta Aināra Rubiķa izveidotā programma kārtējo reizi apliecināja, ka latviešu komponistu daiļradē ir no kā izvēlēties, un šāds konceptuāli rūpīgi sastādīts repertuārs katrā ziņā vērtējams augstu arī tad, ja ne visi koncertā iekļautie darbi saista vienlīdz lielā mērā. Divdaļīgā koncerta ietvaros skanēja sešu komponistu partitūras, un tikai puse no tām bija dzirdēta iepriekš – visas pārējās nāca kā pārsteigumi.
Bet ar pārsteigumu sākās jau programmas pirmā daļa – izrādās, ka Ādolfa Skultes “Uvertīrā”, kuru latviešu mūzikas klasiķis radījis 78 gadu vecumā, autors piedāvājis izteiksmīgas un arī dejiskas intonācijas, tās ietērpjot komponistam raksturīgajā orķestrācijas kolorītā. Pēterim Barisonam diemžēl bija lemts daudz īsāks mūžs, taču par viņa atstātajām vērtībām Ainārs Rubiķis savulaik jau atgādinājis ar svītas “Bērnības rīti” atskaņojumu.
Šoreiz – “Latvju rapsodija” klavierēm un orķestrim, un Skultes “Uvertīrā” uzsāktās interpretācijas veiksmes turpinājās arī šeit – diriģents te bija panācis skanējuma dinamiski tembrālo balansu un mērķtiecīgu mūzikas plūsmu, kurā pianista Daumanta Liepiņa sniegums iekļāvās spilgti un harmoniski.
Liepājas simfoniskā orķestra spēles kvalitātes un saprašanos ar diriģentu varēja izjust arī Romualda Kalsona svītas “Gadskārtu ieražu dziesmas” tēlu un noskaņu kontrastos, taču īpašu prieku un aizkustinājumu radīja Jāņa Mediņa cikls “Piecas latviešu tautasdziesmas” ar solisti Lieni Kinču.
Mūzika tapusi komponista pēdējos dzīves gados trimdā, un Latvijā, iespējams, līdz šim neatskaņota, taču sarakstīta ar patiesu profesionālu meistarību; solistes priekšnesums – tembrāli piesātināts, emocionāli bagātīgs un saviļņojošs.
Jāteic, ka Mārtiņa Brauna balāde “Tālavas taurētājs” – vēl viens atklājums, kas pēdējoreiz skanējis 70. gados, – pārliecināja stipri mazāk. Ar skaņdarba ideju viss tā kā būtu kārtībā, daudz darīts arī dramaturģiskās arhitektonikas un orķestra krāsu iedzīvinājumā, taču iezīmīgāks tematiskais materiāls tomēr neparādās – acīmredzot īsto mūzikas valodu Mārtiņš Brauns atrada citos vēlāko gadu lieldarbos.
No agras jaunības nāk arī Imanta Kalniņa svīta “Rotāju, dancoju”, kur divām klavierēm rakstīto mūziku komponists daudz vēlāk pārlika orķestrim, un stīgu, pūtēju un perkusiju sniegtās iespējas šeit patiešām atbilst gan skaņuraksta intensitātei, gan tā pievilcīgumam. Raugoties no abiem aspektiem, Aināra Rubiķa vadītā interpretācija bija īsti piemērots svētku koncerta noslēgums.
Uz Pētera Vaska fonda organizēto koncertu Mazajā Mežotnes pilī ar Santas Bušs un Platona Buravicka jaundarbiem Magdalēnas Gekas un Georga Kjurdiana priekšnesumā publika devās šīgada 9. augustā – vismaz tie klausītāji, kas nejutās pārāk noguruši pēc Cēsu Mākslas festivāla kino un mūzikas pasākuma iepriekšējā vakarā. Tādēļ divkāršs prieks, ka tagad abas jaunradītās partitūras var noklausīties atkal, turklāt vēl nebijušos atskaņojuma rakursos, jo 21. novembrī Siguldā vijolniece uzstājās cita ansambļa ietvaros – kopā ar pianisti Ivetu Cālīti.
Un, ņemot vērā Magdalēnas Gekas spēles emocionālo izteiksmīgumu un intelektuālās koncentrēšanās pakāpi, kas lielā mērā raksturoja arī pianistes veikumu un ansambliskumu kopumā, jāsecina, ka abas mūziķes latviešu komponistu jaunākajās partitūrās un senāk radītajos darbos bija iedziļinājušās nopietni.
Opusā “Darba instrumenta restaurācija” Platons Buravickis tikpat nopietni ielūkojās no muzikālās idejas izrietošajās kompleksitātēs, un rezultāts pievērsa uzmanību gan ar racionālo aspektu un cilvēka domāšanas intuitīvās dabas savijumiem, gan arī ar kontemplatīva vērojuma un dramatisku ainu pretstatiem.
Santas Bušs iztēli partitūrā “Es tevi vēl varu redzēt” savukārt atraisījušas Paula Cēlana dzejas rindas, un komponistes jaundarbā harmonisku saplūsmi guva visi mākslinieciskie slāņi – no personiska vēstījuma ar atgādinājumu par dzejnieka traģisko likteni līdz paplašinātām skaņveides tehnikām minimālistisku procesuālo risinājumu ietvaros, kur skaņuraksts tādā veidā tikai vēl piesaistīja ar papildu spriegumu un iekšēju ekspresiju.
Zīmīgi, ka abu koncertu gaitā latviešu autoru mūzikā regulāri izgaismojās metafiziskas atklāsmes un simboliski līmeņi, kas izpaudās citādi tik atšķirīgā stilistikā un pasaules uztverē, taču paradoksālā kārtā vienoja Santas Bušs un Romualda Kalsona, Platona Buravicka un Imanta Kalniņa daiļradi.
Protams, citiem atskaņotājiem ir vērts ieskatīties arī Magdalēnas Gekas un Ivetas Cālītes spēlētajā Jāņa Mediņa Pirmajā sonātē vijolei un klavierēm (vēl viena mazzināma vērtība viņa daiļradē), arī Jāzepa Vītola “Romancē” un Jāņa Ķepīša ciklā “Dienvidu skices”.
Un tāpat vēl paliek daudzi neatbildēti jautājumi – piemēram, interesanti, kāda ir Mārtiņa Brauna Otrā balāde orķestrim un ko klausītājam varētu sniegt Aināra Rubiķa lasījumi Pētera Barisona trijām simfonijām?
