Mūzika un karaliskās dzīves virpulis. Maija Svarinska vērtē Viestura Kairiša jauniestudējumu „Farinelli un karalis” Dailes teātrī 1
Maija Svarinska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Viestura Kairiša izrādē “Farinelli un karalis” skanēja vienīgi mūzikas balss. Taču! Šī balss spēj būt dzīva un vajadzīga itin visos laikos.
Grūti rakstīt par šo izrādi. Tās prezentācija bijusi visai koša, bet būtība, kā izrādās, ir diezgan pieticīga. Paklupiens, iespējams, saistāms ar tēlotāja negaidīto saslimšanu, kālab vairākas uzveduma pirmās izrādes tiek atceltas un beigās no tām tiek nospēlēta tikai viena.
Tādēļ otrreiz izrādi noskatījos pavisam nesen, pārliecinādamās, ka tā kļuvusi kompaktāka, tā sakot, precīzāka darbības attīstībā. Tomēr īstu atklāsmes prieku tā neraisa. Varbūt nav nejauši, ka dažs skatītājs brīžiem pat snauduļo.
Šī mana vērojuma nesaudzīgā atklātība ir apzināta, jo Viesturs Kairišs ir ne tikai profesionāls režisors, bet arī īstens mākslinieks, kālab gandrīz vienmēr viņa darbos atskan sava laika balss un jaušams uz nākamību vērsts skatījums. Šoreiz skanēja vienīgi mūzikas balss. Taču! Šī balss spēj būt dzīva un vajadzīga itin visos laikos, un varbūt tādēļ režisors it kā atgājis malā.
Tiesa, zirgs, par kura izmaksām savulaik stāstījis Juris Žagars, nav nekam piekāpies. Piedzimis Dienvidāfrikā, kur tos veido dabiskā lielumā, zirgs gozējas visā savā krāšņumā jau no izrādes sākuma. Diezgan ilgi, vēl mazliet un tūdaļ jau sāks apnikt, bet, lūk, parādās lugas “Farinelli un karalis” nosaukumā minētais karalis Filips V, kas, mīņādamies apkārt zirgam, cenšas tam dažnedažādi pielabināties. Pēc kāda brīža kļūst skaidrs, ka mūsu priekšā tiek izspēlēts karaļa sapnis.
Jā, tā aizsākas darbība lugai, kuras autore ir Klēra van Kampena – mūsdienu angļu dramaturģe, režisore un komponiste. 2015. gadā viņa ar šo darbu iekaro Londonas skatuvi, bet pēc pāris gadiem iegūst popularitāti arī Amerikā. Luga “Farinelli un karalis” ir barokāla drāma par mīlestības un mūzikas spēcinošo dabu. Tā vēsta par baroka laikmeta sapni – kultūru kā glābiņu no ikdienišķās un tik raupjās dzīves. Būtībā sapnis visiem laiku laikiem.
Dailes teātra izrāde, kā jau minēju, arī aizsākas ar sapni. Redzam zirgu un karali. Zirgs te sprauslā un bubina, te slejas pakaļkājās un trīsuļo, un to darīt tam palīdz marionetes vadītāji Matīss Millers un Mārtiņš Gailis, kā arī tam galvgalī esošais Kārlis Arnolds Avots.
Pēc tam uz skatuves parādās karaliene Izabella Farnēze, un karalis pēc brīža grib viņai uzmest no zirga paņemto virves cilpu, mēģinot sievieti žņaugt. Šis karaļa sapnis tad arī atsedz viņa kaisli, mokas un psihopātiju.
Tālāk seko realitātes ainas, kurās liela loma ir karalienei Izabellai Farnēzei un slavenajam 18. gadsimta dziedonim Farinelli, īstajā vārdā Karlo Broski. Karaliene viņu ataicina no Anglijas uz Spāniju, cerēdama, ka dziedātāja burvīgā balss palīdzēs karalim atgūt veselību. Šo dziedāšanu īsteno Rūdis Cebulis – students ar fantastisku balsi. Viņa pārsteidzošā balss itin kā atbalso to, ko zinām par baroka laikmeta kultūru, kurā sievietēm netika ļauts dziedāt, bet visu izpildīja īpaši dziedoņi – kastrāti.
Tāds bija arī Farinelli. Runājot par mūziku, nevaru neminēt arī mūziķes Daci Zālīti-Zilberti un Ievu Šablovsku (arfa un čells), kas sēž uz skatuves pagarinājuma skatītāju zāles malā. Abu spēle ir dzīvīguma pilna un liriska, ar viņu muzikālo pavadījumu arī sākas Farinelli dziedājums. Vienīgi žēl, ka viņas izrādes beigās netiek paaicinātas uz skatuves priekšplānu, lai paklanītos kopā ar R. Cebuli.
Līdz ar Farinelli pirmo dziedājumu aizsākas arī karaļa pakāpeniska atveseļošanās. Filipa V tēlā lielus dziļumus neatrast. Varbūt iestudējuma stils arī neļauj aktierim Ģirtam Ķesterim ieslīgt lomas būtībā. Viņš spēlē psihiski nelīdzsvarotu cilvēku, un aktieris gribot negribot sāk izmantot štampus, kas ir izteiksmīgi, bet skatītājam aizsedz skatu uz karaļa dvēseli. Taču vienīgi karaļa dvēsele spētu no tiesas mūs pārliecināt, ka viņu no slimības važām ir atsvabinājusi mūzikas dvēsele.
Vispār, kā jau teicu, ir dažas ainas, kam grūti rast pamatojumu. Piemēram, karali, kas atguvis veselību un gatavojās karam, ieģērbj 18. gadsimta kareivja mundierī. Bet ģērbj tik ilgi un skrupulozi, ka epizodes jēga paliek līdz galam neskaidra. Ja nu vienīgi mūs iepazīstina ar šīs formas detaļām. Diezgan virspusēji arī citi tēli, bet viņiem nemaz nav dotas lielākas iespējas sevi atklāt.
To varu teikt gan par intrigantu de la Kuadru, ko spēlē Kaspars Dumburs, gan par doktoru Servi, ko atveido Juris Bartkevičs. Varbūt tāpēc, ka videokamera tuvplānā vairāk parāda Kārļa Arnolda Avota tēlotā Anglijas teātra impresārija Džona Riča daudzšķautņainās emocijas, viņa varonis arī vairāk paliek atmiņā (videokameras operators Arturs Gruzdiņš), tāpat kā Artūra Kaļķa puišelis Migels.
Visdabiskāk izstieptās vietas pārvar Rēzija Kalniņa. Viņas varone Izabella Farnēze darbojas saskaņā ar likteņa nospraustajiem uzdevumiem, no kuriem galvenais, lai vīrs atveseļotos un uzņemtos virspavēlnieka misiju, jo viņa Spāniju gaida karš ar Franciju. Lieliski nospēlēta loma, kurā lietišķie diplomātiskie gājieni dabiski saplūst ar dvēseles pārdzīvojumiem un pienākuma apziņu. Jāpiemin arīdzan viņas karaliskā iznesība un stāja, ko noteikti veicina arī kostīmu mākslinieces Kristīnes Jurjānes tērpi.
Tikpat dabisks savā lomā ir arī Artūrs Skrastiņš, kas atveido Farinelli tad, kad viņam nav jādzied. Vīrieša tēls, kas spēj mīlēt, spītējot visiem šķēršļiem. Viņš aicinās Izabellu sev līdzi uz Angliju, bet karaliene paliek pie sava karaļa līdz pat viņa likteņa beigām.
Filips V nomirst. Laikam ritot, pie Farinelli, kas jau pārstājis dziedāt, ierodas kāds mūsdienīgs vīrietis, lūgdams kaut ko nodziedāt no karalim veltītā repertuāra. Lēnām no abām pusēm sāk kopā savilkties priekškars, bet tā viducī paliek ārēji vienkārša, bet jēgas ziņā patiesi izteiksmīga scenogrāfija, proti, Spānijas ainava ar klinšainas kalnu grēdas siluetu, kas vienlaikus ir gluži kā vēstures fons: nekā konkrēta, vienīgi tādas kā savdabīgas sienas, ko no augšas un apakšas atdala garenisks vizuāls izplatījums kā ieeja vēstures dziļumos un izeja no tiem (scenogrāfs Reinis Suhanovs).
Izrādes beigās priekškars gandrīz pilnībā aizsedz šo vizuālo klusumu, mūžīgo pakalnu ilgošanos, un tā priekšā sēžam paliek vienīgi Artūra Skrastiņa Farinelli un Ģirta Ķestera mūsdienīgais vīrietis, pēc kura lūguma Farinelli paņem šodienīgu viedierīci, kaut ko pameklē un ieslēdz to pašu dziesmu, ko karalim dziedājis Rūdis Cebulis.
Iznākumā dzirdam dziesmas ierakstu, redzam R. Cebuļa Farinelli seju, bet blakus atskaņotājam sēž mūsu laikabiedrs Ģ. Ķesteris. Lielisks fināls: īstā mūzika apliecina, ka humānisma vēsturei nevar pielikt punktu.
UZZIŅA
Klēra van Kampena, “Farinelli un karalis”, iestudējums Dailes teātrī
Režisors: Viesturs Kairišs, scenogrāfs Reinis Suhanovs, kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne, gaismu mākslinieks Jevgēnijs Gansburgs, mūzikas konsultants Juris Vaivods, horeogrāfe Jana Jacuka.
Lomās: Ģirts Ķesteris, Artūrs Skrastiņš, Rēzija Kalniņa, Kaspars Dumburs, Juris Bartkevičs, Kārlis Arnolds Avots, Matīss Millers, Rūdis Cebulis u. c.
Nākamās izrādes: 28. oktobrī, 12. novembrī.
