Mūzika Ukrainai un Latvijai. Armands Znotiņš recenzē kamerorķestra “Kijivas solisti” uzstāšanos 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Par 19. aprīlī Lielajā ģildē notikušo koncertu tā organizētāji vēsta: “2022. gada sākumā kamerorķestris “Kijivas solisti” devās Eiropas koncertturnejā, līdz 24. februārī, atrodoties Itālijā, saņēma ziņu par Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā.
Viss mainījās, karš bija sācies, mājās atgriezties vairs nevarēja.” Latvijā “Kijivas solisti” muzicējuši ne tikai Lielajā ģildē – viņi bijuši “Trio Palladio” īpašie viesi 18. aprīlī Dzintaru koncertzālē, pievienojušies pianista Reiņa Zariņa koncertam 22. aprīlī Cēsīs un veikuši ierakstu ar Latvijas Radio bigbendu un Raimondu Paulu. Tālākais ceļš ved uz citām Eiropas koncertzālēm.
Doma par “Kijivas solistu” uzstāšanās detalizētu aplūkojumu izsauca arī pašsaprotamas bažas – ja nu būs problēmas ar intonāciju, tembrālo veidolu, saspēles kvalitāti? Varbūt drošāk pievērsties kādam citam vērienīgam pasākumam, kuru aizvadītajā nedēļā netrūka – jau pieminētajām Reiņa Zariņa, Evas Binderes, Kristīnes Blaumanes programmām kopā ar festivāla “Pētera Vaska mūzikas aprīlis” noslēgumu, Elīnas Garančas solokoncertam Latvijas Nacionālajā operā vai Gidona Krēmera un kamerorķestra “Kremerata Baltica” jubilejas koncertam?
Taču šāds uztraukums izrādījās bez pamata – 1984. gadā izveidotā Ukrainas kamerorķestra (tā dibinātājs Bohodars Kotorovičs, pašreizējais mākslinieciskais vadītājs Anatolijs Vasiļkovskis) starptautiskā reputācija patiešām atbilda solījumam par ansambli, kurā sapulcināti daudzu konkursu laureāti, un 19. aprīļa koncerts, kurš no klausītāju piepildītās Lielās ģildes izskanēja arī Latvijas Radio 3 “Klasika” ēterā, daudzējādā ziņā sniedza muzikālu piepildījumu tieši interpretāciju dēļ.
Un galu galā – bija pat pirmatskaņojums, pianistam Arturam Ņikuļinam spēlējot Valentīna Silvestrova ciklu “Divas dziesmas”, tādēļ jācer, ka labākā nākotnē “Kijivas solisti” sadarbosies ne tikai ar Raimondu Paulu, bet arī citiem latviešu komponistiem.
Jāteic, ka repertuāra izvēle ļāva iepazīt “Kijivas solistu” spēli no vislabākajiem rakursiem jau programmas sākumā. Vispirms Maksima Berezovska simfonija Do mažorā, pēc tam Fēliksa Mendelsona Desmitā simfonija stīgu orķestrim, kur klasicisma laika optimisms, spriegums un vitalitāte dabiski pārgāja agrīnā romantisma izjūtu saviļņojumā, neko nezaudējot no iepriekšējām raksturiezīmēm.
Kā zināms, klasicisma partitūru lasījumos nav aiz kā paslēpties, nav nekādu iespēju muzikālās domas precizitātes trūkumu aizslēpt aiz romantiskiem kāpinājumiem vai avangarda kompleksitātēm, tādēļ “Kijivas solistu” interpretācijas kvalitāte aizrāva vēl jo vairāk.
Uzstājoties bez diriģenta, ansamblis bija sasniedzis augstu spēles saliedētības pakāpi, kur arī virtuozākie mirkļi izskanēja vienotā plūdumā; stīginstrumentu tembriem visos orķestra izvērsumos piemita toņa siltums un krāsainība, kas tad arī kļuva par labāko pamatu priekšnesuma daudzdimensionalitātei, izteiksmīgam emociju izklāstam un pārliecinošiem dramaturģiskās arhitektonikas risinājumiem.
Un kur nu vēl pašas mūzikas vērtība – skaidrs, kādēļ Maksima Berezovska laikabiedri Eiropā viņu tik ļoti slavēja un kādēļ šī galvenokārt teorētiski zināmā 18. gadsimta ukraiņu klasiķu trijotne – Berezovskis, Artēmijs Vedelis, Dmitrijs Bortņanskis – Latvijas koncertzālēs pelnījusi daudz stabilāku vietu; skaidrs, kādēļ mūsdienu atskaņotājmākslinieki Mendelsona agrā jaunībā radītās divpadsmit simfonijas stīginstrumentiem liek līdzās, piemēram, “Dziesmām bez vārdiem”.
No interpretiem nopietnu iedziļināšanos prasīja arī Nino Rotas koncerts stīgu orķestrim – pagājušā gada vasarā dzirdētais priekšnesums Kristīnes Balanas sapulcētā orķestra sniegumā ar Stenliju Dodsu pie diriģenta pults vairāk pievērsa uzmanību paša komponista dotībām un atradumiem, turpretī tagad kā zīmīgu raksturlielumu uztvēru klasiski būvētajā partitūrā ieslēptā dramatisma izgaismošanās brīžus.
Un tālāk mūzikas psiholoģiskā intensitāte vēl tikai pieauga – par to vēstīja Miroslava Skorika “Melodija”, šādu iespaidu atstāja arī otrs tagad labi zināms ukraiņu kultūras un nacionālās identitātes simbols – tautasdziesma “Peld pīle” (Viktora Rekalo apdarē), kas raksturojama kā mitoloģiski caururbjoša aina ar ceļojumu pa upi no šīszemes pasaules uz otru. Turpat arī viens no biežāk spēlētajiem Valentīna Silvestrova meistardarbiem “Klusā mūzika”, kuras skaistie un negaidītie harmoniskie pavērsieni bija kā atslēga uz citiem apvāršņiem, uz citām dimensijām.
Viljams Troters grāmatā “Krievu–somu 1939.–1940. gada Ziemas karš” raksta: “Ņujorkā mērs La Gardia sarīkoja mītiņu “Palīdzi Somijai” Medisonskvērgārdenā. Amerikas Sarkanais Krusts nosūtīja ievērojamu humāno palīdzību. Stokovskis un Toskanīni diriģēja labdarības koncertus – vienu vienīgu Sibēliusu, dabīgi.”
Pats lieliski zinu, kādas problēmas var radīt paternālistiska attieksme, tādēļ atkal jāatgādina – ar vienu vienīgu Sibēliusu nepietiek, ik pa laikam jāatceras arī par Toivo Kūlu, Lēvi Madetoju, Robertu Kajanusu; ar vienu vienīgu Silvestrovu nepietiek – nepieciešams nopietns un godprātīgs skatījums uz Ukrainas mūziku, kas ietvertu arī citus nozīmīgus autorus. Kurš atgādinās par, piemēram, Viktoriju Polevu, Svitlanu Azarovu, Oleksandru Ščetinski?
Kā ar paša Silvestrova lielajām simfoniskajām partitūrām? Un kad uz Latvijas Nacionālās operas skatuves pēdējo reizi uzvesta kāda ukraiņu opera? Protams, tam visam ir arī sava gaišā puse – mēs labi zinām, ar ko beidzās Ziemas karš.
