1
Vācijā līdztekus aktīvai muzicēšanai jūs kopā ar domubiedriem esat izveidojis privātu mūzikas skolu “Akademie für Musik am Rhein”. Vai bija lieli šķēršļi tās radīšanai?
Nekādi! Ziemeļreinas-Vestfālenes zemē ir sešpadsmit simfoniskie orķestri, zeme bagāta, naudas pietiek. Un, kad sasniegts noteikts labklājības līmenis, cilvēki saprot, ka vajag vēl ko vairāk. Tāpēc daudzi vecāki vēlas, lai bērni spēlē teātri, mūzikas instrumentus, dejo, glezno. Tas viss ir ļoti izplatīti. Dzīvē tā ir virsvērtība. Mūsu skola reģistrēta pilsētā, un birokrātijas – gandrīz nekādas. Nemaz nevar salīdzināt ar citām Eiropas valstīm. Principā esam kā mazie uzņēmēji, tādēļ atbrīvoti no nodokļiem. Varam algot, kādus pedagogus vēlamies. Starp citu, kad augstskolas Vācijā piesaista profesorus, lai cik tas dīvaini mums arī liktos, svarīga ir viņu nacionalitāte, dzimums, vecums, reizēm pat finansiālā situētība, mācību iestādē jābūt sieviešu un vīriešu līdzsvaram… Kad konkurē divi pedagogi, no kuriem viens ir ļoti talantīgs, bet otrs mazāk, tad augstskolai bieži vien jāizvēlas tas otrais, jo viņš labāk atbilst pēc papīriem. Mūsu līmeņa skolā, protams, nekas tāds nav jāievēro. Pie mums var apgūt stīgu, koka pūšamo instrumentu spēli, ģitāru, klavieres, dziedāšanu – kā klasisko, tā popmūziku –, saksofonu, drīz – arī sitamos instrumentus. Vēl tikai jāsaved kārtībā skolas ēkas pagrabs (pasmaida). Mums ir četrpadsmit pedagogi, mācās apmēram 60 bērnu, savam priekam nāk arī pieaugušie. Manam vecākajam audzēknim ir 83 gadi. Vācijā nav tādas muzikālās izglītības sistēmas ar bērnu mūzikas skolām un vidusskolām kā pie mums. Ir viena pilsētas skola, kur diemžēl nekas nopietns nenotiek. Pārējais balstās uz privāto izglītību, bet augstskolas gan ir spožas, jo Vācija piesaista ar labu dzīvi un naudu, tur mācās un muzicē labākie no labākajiem. Jā, muzikālās dzīves līmenis varbūt ir kripatiņu augstāks nekā Latvijā, bet ne tik ļoti, lai mums par kaut ko būtu jāraizējas vai jākautrējas.
Kas ir koncertmeistara misija?
Starp orķestri un diriģentu būt tulkam, kurš nerunā. Jebkurā skaņdarbā ir dažādi momenti – tādi, kur primārais diriģenta rokās, un tādi, kur klāt jānāk impulsam no koncertmeistara, tieši vijoļspēlē. Jo apkārtējie stīdzinieki spēlē rezonansē ar mani. Pie pirmās vijoles nevar sēdēt pasīvs cilvēks, kaut arī lielisks vijolnieks, bet bez talanta aizraut pārējos. Man ir prieks, ka aizvadītajā laikā izdevies atrast līdzsvaru starp pašatdevi un spēju sevi nepārdedzināt. LNSO ir orķestris, kurš tieši uzstāšanās brīdī sevī atklāj un parāda agrāk neapjaustas lietas, kādas labi dresētam, disciplinētam orķestrim Vācijā vai citur nemaz neizdodas. Tādos brīžos ir patiess gandarījums. Citreiz atkal orķestra koncertmeistars saklausa nianses, kuras nevar pamanīt diriģents, un mums ar mūziķiem ir kas pārrunājams “zem četrām acīm”.
Esat teicis, ka LNSO nav tikai luksusa, bet arī sociāls objekts.
Tā kā ekonomiskais līmenis attīstītākajās zemēs ir apmēram līdzīgs, valsts kvalitāti nosaka mākslas. Par valsti spriež skatoties – cik labs tur ir simfoniskais orķestris, cik lieliska opera, vai no šīs valsts nāk spoži mākslinieki? Būdami ar orķestri festivālā “Trakās dienas” Francijā, mēs savā ziņā bijām arī kā mūsu valsts vēstneši. Pēc orķestra cilvēki spriež par Latviju, jo orķestris ir sabiedrības spogulis. Ja cilvēks grib dzirdēt, piemēram, “Berlīnes filharmoniķus”, viņš var aizlidot uz Vāciju no jebkuras pasaules malas. Bet, ja “Berlīnes filharmoniķi” dodas koncertturnejā, tā būtībā ir diplomātiska misija, jo pēc spēles līmeņa, priekšnesuma spriež par Vācijas kā valsts kvalitāti.
Runā, ka kamermūziku spēlē tie paši lielo simfonisko orķestru mūziķi.
Un – jo vairāk viņi to dara, jo labāk orķestrim! Tam arī jāprot sadzīvot, saspēlēties gan intuitīvi, gan instinktīvi kā lielam kamermūzikas ansamblim. Kamermūzika savā ziņā ir arī treniņš. Bet mums atšķirībā no ārzemēm nav tik liels tirgus, lai varētu eksistēt mūziķi, kas spēlē tikai kamermūziku. Taču tā ceļ meistarību, tādēļ katra mūziķa pienākums ir spēlēt kamermūziku, un orķestra vadībai šie centieni atbalstāmi.
Principi, kurus ievērojat savā mūziķa ikdienā?
Gribētos “neapsūbēt” arī 80 gados, ja tik ilgi nodzīvošu – spēt priekā par kādu jaunatklājumu vai palēkties – o! to es vēl nezināju! Negribētos pazaudēt gandarījuma sajūtu par atklājumu, neskatoties uz to, ka ar savu instrumentu mums arī jāpelna nauda. Bet esmu ievērojis, ka cilvēkiem, kuri tur sirdi atvērtu un mēģina kopt mūziķa kultūru sevī, arī nauda nāk pretī. Domāju, arī citās profesijās ir tāpat. Protams, cilvēks, kas dzīvo ar prātu – un par kaut ko dzīvē simtprocentīgi pārliecināts ir tikai muļķis –, vienmēr atstāj vaļā arī kādu citu lodziņu. Šis princips palīdz dzīvot iekšējā saskaņā ar sevi par spīti stresam, kas valda uz skatuves. Patiesībā stress ir milzīgs. Varbūt kādam no malas liekas jocīgi dzirdēt no profesionāla mūziķa par stresu – sēdi siltā telpā, gaismā, notis priekšā… Taču mūsdienās mākslinieciskā kvalitāte aizgājusi tik tālu, ka jebkuru mazāko kļūdiņu paši mūziķi uztver kā traģēdiju. Mēs orķestrī ļoti labi satiekam, bet šīs kļūmītes nav vēlamas. Tas cilvēkā rada drausmīgu spiedienu no iekšpuses. Un, jo ilgāk tu spēlē, jo lielāku. To būs izjutuši visi mūzikas skolu bērni, kad tev jātiecas augšup sāncensībā un konkurencē, tāpat sportisti, kad dota tā vienīgā reize uzvarēt vai zaudēt. Tas ir ļoti nepatīkams spiediens. Tādēļ – tikai mieru, sakārtotību sevī pašā.
