Mūzikā stress ir milzīgs. Saruna ar vijolnieku Georgu Sarkisjanu 1
Jaunnedēļ, 7. martā, Latvijas Nacionālajā operā un baletā notiks Lielās mūzikas balvas – valsts lielākā apbalvojuma mūzikā – svinīgā pasniegšanas ceremonija. Šogad radīta jauna nominācija – “Izcils sniegums kamermūzikā”, kurā balvai izvirzīts arī vijolnieks Georgs Sarkisjans par solokoncertu 2016. gada 19. maijā Lielās ģildes Minsteres zālē (nominēti arī trio ART-I-SHOCK par koncertdarbību 2016. gadā un Inga Kalna un Diāna Ketlere par sniegumu koncertā “Rudens kamermūzikas festivāls. Ingas Kalnas solokoncerts” 8. oktobrī Jūrmalā Dzintaru koncertzālē). Georgs Sarkisjans ir viens no spožākajiem Latvijas jaunās paaudzes vijolniekiem, guvis labu skolu Latvijā un Vācijā, iemantojis teicamu pieredzi vairākos Eiropas orķestros, kamerorķestros un kameransambļos. Šoruden arī apritēs divi gadi, kopš viņš ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) koncertmeistars un pirmā vijole (pēc statusa otrais aiz mākslinieciskā vadītāja Andra Pogas).
Kāda ir sajūta pirms Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijas?
Georgs Sarkisjans: Jebkurš mūziķis pierod pie cīņas par balvām, bet, protams, esmu gandarīts. Šāda balva liecina par Latvijas mūziķu labo līmeni un spēju konkurēt. Starp citu, citās valstīs, piemēram, Vācijā, šādas valsts balvas akadēmiskajā mūzikā nav. Mēs varam būt lepni.
Esat bijis laureāts vairākos starptautiskos konkursos. Kura no saņemtajām balvām pašam visnozīmīgākā?
Kā man teica kāds pedagogs Diseldorfā, labākā balva ir vinnēt orķestra konkursā. Jo tā ir vispraktiskākā un atspoguļojas ilgtermiņā. Nenoliegšu, ka priecājos, būdams pirmais, kas pēc ilga laika, teju divdesmit gadiem, kad ik pa brīdim notika konkursi uz vakanto Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertmeistara vietu, to ieguvis.
Un tomēr – kas Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijā par jums visstiprāk turēs īkšķi?
Radinieki, draugi, bet, protams, par visiem vairāk mana mamma (vijolniece Nellija Sarkisjana tagad LNSO sēž un spēlē tieši dēlam aiz muguras. – V. K.), kura visu mūžu tur īkšķi par mani divdesmit četras stundas diennaktī. Mēģinu samierināt, lai neliek visu dvēseli tur iekšā, lai saprot, ka lielu cilvēku pasaulē ir daudz un visu nevar viens saņemt. Nav ko slēpt, manai mammai ir vislielākie nopelni manā mūziķa karjerā no pieciem līdz divdesmit gadiem (pasmaida). Krāsainās notis piecu gadu vecumā, tad melnais darbs gadu garumā, kad mamma sēdēja klāt un neļāva man vijoli likt pie malas. Jebkurš mūziķu bērns tam visam iziet cauri, un ne viens vien nebūtu sasniedzis to, kas šobrīd izdevies, ja ne vecāku stingrība, atbalsts un ziedošanās. Arī tētis (Andris Melnbārdis. – V. K.) bija vijolnieks, savulaik Latvijas Nacionālās operas orķestra koncertmeistars. Vecāki diemžēl diezgan agri izšķīrās, vēl negāju skolā. Mana mamma atstāja savu meitas uzvārdu, un arī es, tā kā izskatos pēc armēņa un arī manās dzīslās rit armēņu asinis, paliku Sarkisjans. Mana tante Lillija Sarkisjana spēlē klavieres, par mani divpadsmit gadus vecākā māsīca – vijoli. Vecmamma un vectēvs no mātes puses ir dzimuši Armēnijā, tur nākusi pasaulē arī mana mamma. Vectēvu, pēc profesijas pilotu, sūtīja no vienas pasaules malas uz otru. Varētu minēt strīpām lielpilsētas un valstis, Ķīnu ieskaitot, kur tik viņam ar ģimeni nav bijis jāpārceļas. Piecdesmito gadu sākumā, kad Armēnijā tikko pasaulē bija nākusi mana mamma, kārtējo reizi bija jākravā somas, šoreiz – ceļam uz Latviju, kas kļuva par vectēva pēdējo staciju. Te, Pārdaugavā, starp citu, agrāk bija lidmašīnu rūpnīca. Nezinu, vai pie vainas vectēvs, bet arī es brīvā brīdī konstruēju mazas radio vadāmās lidmašīnas. Ir tāds hobijs, diezgan izplatīts Vācijā.
