Recenzija par koncertzālē “Cēsis” notikušo koncertu “Mūzika sitaminstrumentiem un klavierēm” 1
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Izvēle starp koncertiem 2021. gada augustā joprojām plaša – ērģeļmūzika Rīgā un Dubultos, Garīgās mūzikas festivāla atklāšana Rīgas Domā, festivāls “LNSO vasarnīca” Rēzeknē, protams, arī džezs un vēl neformālāki pasākumi.
Tomēr īpaši vilinoša šķita 21. augusta programma Cēsu koncertzālē – ar neordināru ansambli, kur nepieciešami divi sitaminstrumentālisti un divas klavieres, ar iepriekšminētā iemesla dēļ reti spēlētiem skaņdarbiem (Džordža Kramba “Mūzika vasaras vakaram” uz Latviju atceļoja pirmoreiz, un arī Bēlas Bartoka sonāte divām klavierēm un sitaminstrumentiem pārskatāmā pagātnē šeit nav atskaņota), visbeidzot ar respektablu reputāciju iemantojušiem mūziķiem, kur Jura Āzera, Guntara Freiberga, Elīnas Bērtiņas, Agneses Egliņas uzstāšanās iepriekšējo mēnešu un gadu koncertos sniegušas daudz mākslinieciski piepildītu brīžu.
Pēdējais priekšnoteikums veiksmīgai programmai – latviešu komponista jaundarba pirmatskaņojums, un šeit klausītāji atkal sastapās ar Krista Auznieka mākslu.
Četri interpreti un elektronika – un 2020. gadā komponētais opuss “Smaržīgais laikrādis” koncerta sākumā raisīja pārliecību, ka arī turpinājumā viss būs tikpat labi.
Bez šaubām, Krista Auznieka partitūra noteikti jāatskaņo arī citās koncertzālēs, arī citiem interpretiem, un jādomā, ka šis skaņdarbs teicami iederētos vienā programmā ar līdzīgas poētiskas iedabas opusiem, ko radījuši komponista vienaudži – Platons Buravickis, Madara Pētersone, Anna Ķirse.
Taču autors varēja paļauties arī uz pirmatskaņojuma īstenotājiem, jo perkusionistu Jura Āzera un Guntara Freiberga sadarbība ar pianistēm Elīnu Bērtiņu un Agnesi Egliņu izvērtās saliedēta un tembrāli daudzkrāsaina ansambļa priekšnesumā – ar precīzu muzikālās domas lasījumu un izsmalcināti niansētu kolorītu.
Turpat arī tembru diferenciācija – abas pianistes saistīja ar klavieru pasāžu atspoguļojumu gluži vizuālā skaidrībā un mirdzumā, bet perkusionistu līdzdalība skaņu ainavai piešķīra nepieciešamos kontrastus un akcentus.
Klāt vēl tikpat uzmanīgi veidots elektronikas spektrs, un šie papildu triepieni muzikālajā gleznojumā bija tikai viena no Krista Auznieka jaundarba kvalitātēm – minimālisma un postromantisma apvienojums arī šeit darbojas ļoti labi, harmoniskajās vertikālēs un tematiskajos izvērsumos atrasti nenodeldēti salikumi, idejas, pavērsieni, bet skaņdarba vēstījums iedarbojas gan sinestētiskā, gan intuitīvā līmenī – šeit ir saskarsme ar zvaigžņoto debesjumu, nedaudz fatālisma, nedaudz eksistenciālu skumju un pārlaicīga skaistuma klātbūtne.
Modernisma skaņumākslā ieinteresēts klausītājs skaistumu katrā ziņā atradīs arī Bēlas Bartoka sonātē – kaut vai tādēļ vien, ka arī šeit komponists ietvēris Ungārijas un visa Balkānu reģiona tautas mūzikas intonācijas un ritmus, kas neizbēgami saistās ar vizuāli uztveramām un izjūtamām ainavām.
Tomēr Bartoka skaņdarbs kā ikviens šedevrs tajā pašā laikā atklājas vairākos līmeņos, kur saikni ar tradīciju veido Baha mūzikai radniecīgs tematisms un filosofiskā apcere, turpretī tembrāli harmoniskā domāšana parāda 20. gadsimta cilvēka jūtu un ideju pasauli.
Turpat jāteic, ka Bartoka sonāte divām klavierēm un sitaminstrumentiem ir ļoti sarežģīts un virtuozs darbs – tādēļ nav jābrīnās, ka komplicētajās klavieru, tamtama, šķīvju, trijstūra, ksilofona, timpānu, lielo un mazo bungu saspēlēs ne gluži viss izskanēja vienlīdz trāpīgi.
Taču vajadzīgais iespaids tika sasniegts – Elīna Bērtiņa un Agnese Egliņa ir tieši tās pianistes, kuras spēj radīt dramatisku spriegumu, un viņu domubiedru profesionalitāte palīdzēja uzbūvēt tādu dramaturģisko arhitektoniku, kur katrā no skaņdarba daļām krāšņi izgaismojās instrumentācijas, struktūras, emocionālo pavērsienu telpiskums.
“Mūziku vasaras vakaram” Džordžs Krambs komponējis 1974. gadā, kur starp daudziem citiem mākslinieciskajiem rakursiem rodams arī veltījums Bartokam. Šeit nu instrumentārijs ir pavisam eksotisks – pianistēm jāspēlē arī kalimba un giro, perkusionistiem jāpievēršas arī pūšamajiem skaņu rīkiem, bet iedziedāšanās un iesvilpošanās vairākas skaņdarba epizodes vērš līdzīgas budistu rituāliem.
Vienlaikus Juris Āzers un Guntars Freibergs, Elīna Bērtiņa un Agnese Egliņa Kramba izteikti individualizēto mūzikas valodu atainoja apbrīnojami mērķtiecīgi, un šāds interpretācijas izklāsts arī bija vispiemērotākais amerikāņu meistara daiļrades raksturiezīmēm – jau pieminētā pārlaicīgā skaistuma esamībai, harmoniskai poēzijai un iespējai definēt vizuālas asociācijas.
Un arī šeit atklājas vēl citas dimensijas – Džordžs Krambs piesauc Raineru Mariju Rilki, Salvatori Kvazimodo un Blēzu Paskālu, taču manā izpratnē te vēl tiešāk izpaužas saikne ar Toro un Emersona pārstāvēto ASV transcendentālismu, ar idejām, ko izteikuši arī daudz racionālāk noskaņoti filosofi – vismaz viņu apgarotākās iedvesmas brīžos.
Tā nu Džordžs Krambs apvienojis intelektuālu introspekciju ar skatu uz zvaigznēm, savukārt viņa mūzikas interpreti atgādinājuši, ka mākslā var saskarties ar visnegaidītākajiem pārsteigumiem.
Tas ļauj iztēloties neiespējamu uzdevumu īstenojumus, kur kāds režisors ekranizētu, piemēram, Hermaņa Heses “Stikla pērlīšu spēli” vai Dereka Džārmena “Vitgenšteina” garā uzņemtu filmu par Hēgeli vai Kantu (kādēļ gan tas nevarētu būt Viesturs Kairišs vai Laila Pakalniņa?).
Taču, kamēr tas vēl nav noticis, gaidīšu jaunas interpretācijas Bartoka “Mikrokosmosam” un četrpadsmit bagatellēm, un trijiem klavierkoncertiem. Tagad vēl jo skaidrāk zināms, kuras pianistes Latvijā to varētu nospēlēt.
