Mūzika starp kārtību un haosu 0
Latvijas valsts simtgade ar jaundarbu klāstu nu ir aizvadīta, taču šajā ziņā nekas nav apstājies – atskaņotāji joprojām pievērsušies nupat radītajai latviešu komponistu mūzikai, un var pieņemt, ka klausītāji ar iepriekšneparedzamām un oriģinālām programmām sastapsies arī nākamajā gadā.
Latvijas, Lietuvas un Igaunijas kopīgās jubilejas gads turpretī iezīmējies ar kādu īpaši simpātisku vaibstu – šajos mēnešos aktīvāk nekā agrāk publikai atgādināts, kādas vērtības slēpjas 20. gadsimtā un mūsu dienās rakstītajā lietuviešu un igauņu autoru mūzikā un kā tās sabalsojas ar tajā pašā laikā strādājušo latviešu komponistu skaņumākslu.
Tādēļ 2018. gada 24. novembrī Lielajā ģildē sagaidītā “Baltijas simfoniskā festivāla” koncerts šoreiz dabiski iekļāvās iepriekš piedzīvotajās kultūras norisēs, vienlaikus nezaudējot pārsteiguma klātbūtni un muzikālo intensitāti – jāteic, ka Latvijas jubilejas gadā programma ar pieteikumu “Trīs orķestri un trīs diriģenti uz vienas skatuves” saucama par vienu no pašām spilgtākajām.
Vispirms – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Andris Poga, koncertu ievadot Kristapa Pētersona opusam “Mūzika lielam orķestrim”. Izvēle likumsakarīga, jo Pētersons jau vairākkārt sevi apliecinājis kā izvērstu simfonisko partitūru autors, un tajā pašā laikā arī neparedzama, jo no komponista, kurš savā daiļradē pratis apvienot konstruktīvismu un plastisku emocionalitāti, avangarda estētiku un antielitārismu, var sagaidīt gandrīz visu.
Un arī “Mūzika lielam orķestrim” uztverama divējādi. No vienas puses, ar kontemplatīvajiem rakstura vilcieniem, introspekciju un kompozicionālo rakursu sasaukšanos tā atsauca atmiņā 2016. gadā pirmatskaņoto simfoniju “Miegs”.
No otras puses, jaunradītajā darbā komponists patiešām sekojis saviem publiskajiem izteikumiem par vēlmi mainīt ierastos daiļrades ceļus un emocionālos skatpunktus, šoreiz dodot arī papildu pieturas punktus: “Skaņdarbā blakus nostatītas divas mūzikas estētikas – konstruktīva un destruktīva. Visā, ko esmu sarakstījis, šī haosa un kārtības diāde ir bijusi klātesoša, bet netīši.”
Tātad tagad – apzinātāk, un rezultāts izpaudies plašos liriskos žestos, saistošos intonatīvā materiāla izvedumos un pastiprinātā uzmanības pievēršanā jūtīgajam, nostalģiskajam, personiskajam.
Haosa elementi skanēja mazāk, bet arī tiem bija sava loma, turpretī orķestra un diriģenta ziņā palika komponista strikti diferencēto instrumentācijas, faktūras un tematisma slāņu pienācīgs iedzīvinājums. Ņemot vērā to, ka Kristaps Pētersons orķestrī spēlēja kontrabasu, atskaņojuma parametri, visticamāk, atainoja ne tikai objektīvās kvalitātes, bet arī paša komponista viedokli.
Mikalojus Konstantins Čurļonis līdztekus gleznotāja veikumam kā komponists radījis galvenokārt klaviermūziku, tomēr pie biežāk spēlētajiem viņa darbiem pieder arī divi monumentāli simfoniskie opusi.
Poēmu “Mežā” Gintara Rinkeviča vadītais Lietuvas Valsts simfoniskais orķestris jau atskaņojis 2016. gada festivālā, un tagad pienākusi kārta poēmai “Jūra”. Arī pārbaudīta izvēle, kur varēja pārliecināties par diriģenta pārraudzītās dramaturģiskās arhitektonikas mērķtiecību (rezultāts teicams), orķestra instrumentālo grupu snieguma līmeni (prasmīgi atspoguļojot mūzikas emocionālos viļņojumus, ik pa laikam sevišķi spilgti izgaismojās stīgu grupas koncertmeistaru un pūtēju spēlētie akcenti) un, protams, paša Čurļoņa vēstījuma simbolisko saturu, kas nemaz nav tik viegli atdalāms no autora personības traģiskajām zemstrāvām.
Igauņu komponists Erki Svens Tīrs savukārt pieder pavisam citam laikmetam un estētikai, un viņa 2015. gada partitūra “Vēju tie sēj” reflektē par globalizētās pasaules norisēm. Autoram raksturīgā izteiksmē – ar formas un orķestrācijas vērienu, meistarīgu tematiskā materiāla atlasi un attīstību un emocionāli koncentrētu spriegumu apvienojumā ar tikpat precīzi izteiktu intelektuālo domu.
Igaunijas Valsts simfoniskā orķestra vadībā šoreiz stājās diriģents Mihails Gertss, un koncerta gaitā tieši Erki Svena Tīra skaņdarba interpretācija pārliecināja visvairāk, uzrunāja vistiešāk, līdzās komponista ideju atklāsmēm vēstot arī par igauņu orķestra un tā diriģenta augsto profesionalitāti.
Pēc tik grandiozās un piesātinātās koncerta pirmās daļas tā lakoniskais turpinājums un noslēgums bija kritiens atpakaļ. Un ne jau tādēļ, ka Andris Poga, Gintars Rinkevičs un Mihails Gertss pēkšņi būtu zaudējuši māksliniecisko slīpējumu vai orķestri – skaņas apjomu un valdzinājumu; drīzāk gan tādēļ, ka atšķirībā no iepriekšējiem autoriem amerikāņa Maikla Dohertija “Laika mašīna” labi darbojās koncepcijas līmenī, taču realizācija jūtami atpalika.
Divdaļu cikls (“Pagātne” un “Nākotne”), protams, neiztika bez vairākām veiksmīgi īstenotām idejām instrumentācijas un kompozicionālās dinamikas jomā, tomēr attiecībā pret satriecošo ieceri par veselu triju orķestru un diriģentu vienlaicīgu darbību reāli dzirdamais skaņuraksts bija pārāk ordinārs. Pat tik lielā mērā, ka pastāvīgi radās jautājums: ar ko īsti šī partitūra atšķiras no vairākiem Mežaparka estrādē atskaņotas pūtēju orķestriem rakstītas “pielietojamās mūzikas” paraugiem?
Taču nekāds ļaunums jau no tā necēlās – gluži otrādi, varbūt šī pieredze mudinās nākamā gada “Baltijas simfoniskā festivāla” jaundarbus pasūtīt Platonam Buravickim vai Kristam Auzniekam. Viņi gan zinās, ko ar trijiem orķestriem iesākt.
