Mūzika reālam un sintētiskam orķestrim. Armands Znotiņš vērtē jaunākos nedēļas mūzikas notikumus 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Liepājas simfoniskais orķestris arī 2021. gadā izlēmis turpināt tiešsaistes koncertu ciklu “Tuvāk”, tikai jaunā rakursā – pievēršoties simfonijas žanram un katrreiz aicinot klausītājus iedziļināties kādā vismaz pašiem mūziķiem labi zināmā simfonijas paraugā.
Tādēļ arī cikla jaunā sezona sākta ar Volfganga Amadeja Mocarta Četrdesmito simfoniju, kura patiešām ir viena no visbiežāk spēlētajām un kuru daudzi zina noti pa notij – līdzīgi kā Bēthovena Piekto, Šūberta Astoto vai Dvoržāka Devīto.
Šī iemesla dēļ tāda izvēle radīja zināmu skepsi – ko jaunu tad mūziķi vēl var pateikt?
Taču izrādījās, ka ar 29. janvāra koncertu noticis tieši tāpat, kā ar citu slavenu partitūru lasījumiem teicamu orķestru, talantīgu diriģentu un veiksmīgas apstākļu sakritības gadījumā – ja atskaņotājiem ir ko teikt, tad daudzkārt dzirdēta mūzika iegūst jaunas dimensijas, tās interpretiem turklāt nemaz necenšoties pārsteigt ar kādiem ekscentriskiem pavērsieniem.
Un jāpiemin arī tas, ka šādai programmas iecerei bija ļoti labi piemērots formāts ar Oresta Silabrieža vadītajām pirmskoncerta un pēckoncerta sarunām, profesionālu video un skaņas režiju, līdz ar to jāsecina, ka pašreiz tik aktuālajā digitālo koncertzāļu piedāvājumā Liepāja nebūt neatpaliek no daudz vērienīgākiem Eiropas kultūras centriem.
Tātad – šoreiz uzmanības centrā Mocarta Četrdesmitā simfonija, pēc kārtas priekšpēdējā, ko Vīnes klasiķis radījis 1788. gadā. Vēsturiskie ieraksti, sākot no 1915. gada, sniedz Ēriha Kleibera, Herberta fon Karajana, Klaudio Abado, Arturo Toskanīni versijas, bet Latvijā pārskatāmā pagātnē šo simfoniju diriģējis Olari Eltss, Kārlis Kundrāts, Zbigņevs Graca.
Turpretī Liepājas simfoniskā orķestra izteiktais aicinājums Guntim Kuzmam nebūt nepārsteidz – tieši viņš ir sistemātiski izkopis prasmes klasicisma mūzikas lasījumos, līdz šim vairākkārt pārliecinot ar interpretācijās pausto dramaturģiskās struktūras harmoniju, temporitma līdzsvarojumu un gaumes izjūtu.
Tā arī šoreiz, un Gunta Kuzmas vadībā mūzikas ritējums plūda visnotaļ saskanīgi, kur Mocarta stilam un noskaņām atbilda arī orķestra sniegums – izkoptās stīgu instrumentu balsīs un daudzkrāsainos pūšaminstrumentos, ja nepieciešams, kameriskā slīpējumā, ja vajadzīgs, simfoniski košā kopainā.
Protams, arī šeit parādījās, ka Latvijas orķestru trauslākais punkts ir mežragi, ka Liepājas simfoniskā orķestra skaņa dažbrīd savērpjas raupjākos toņos, taču paradoksālā kārtā arī šie aspekti piešķīra interpretācijai savu balsi un savdabību.
Tādēļ diriģenta un orķestra dialogā panāktās atskaņojuma kvalitātes raisīja ne tikai prieku par Mocarta simfonijas izcilību, bet arī daudz konceptuālākus priekšstatus – apjausmu par to, cik šī mūzika patiesībā ir dramatiska, turklāt ne tikai pirmās daļas pieteikums, bet arī, piemēram, trešās daļas menuets, sapratni par liriskām krāsām un emocijām, visbeidzot, iespaidu par mākslinieciskā vēstījuma daudzdimensionalitāti – strukturālā, simboliskā, metafiziskā līmenī.
Guntis Kuzma un Liepājas simfoniskais orķestris atgādināja, ka Mocarta Četrdesmito simfoniju var uztvert gan kā turpinājumu Manheimas skolai un sabalsošanos ar Haidna daiļradi, gan arī kā priekšvēstnesi Bēthovena, Čaikovska un vēl vēlāku meistaru partitūrām. Izrādās, ka Mocarts joprojām ir aktuāls, joprojām ir laikmetīgs.
Klātienes koncertiem labvēlīgākā laikā pirmatskaņojumu gaida Ksenijai Sidorovai adresētais Artura Maskata akordeona koncerts, “Sinfonietta Rīga” stīgu kvartetam rakstītais Annas Ķirses “Mundus invisibilis”, Andra Dzenīša, Platona Buravicka, Lindas Leimanes partitūras. Arī Oskara Herliņa “Movements” pieciem pūšaminstrumentālistiem.
Turpretī novembra beigās albuma formātā iznāca Oskara Herliņa cikls “Skaņdarbi sintētiskajam orķestrim”, un pašreizējos apstākļos nu ir īstais brīdis iepazīties ar šo agrāk tapušo darbu.
Aplūkojot elektronisko mūziku, bieži parādās divi jautājumi – cik lielā mērā tā ir ekskluzīvi piesaistīta ieraksta formai un cik aktuāls varētu būt iespējamais koncertatskaņojums; cik lielā mērā tā ir piederīga klasiskajai skaņumākslai un kā tajā atbalsojas neakadēmiska izteiksme?
Un jāteic, ka Oskars Herliņš arī ar “Skaņdarbiem sintētiskajam orķestrim” atbildējis, ka elektroniskās mūzikas iespējas ir ļoti daudzveidīgas, ka tajā viena opusa robežās var izpausties gan stingrā stila avangardisms, gan rotaļas ar popmūziku.
Cikla četrdaļu uzbūve – “Through imaginary worlds”, “Kafka metro”, “Gondvana” un “Kā uzbūvēt lidojošo šķīvīti” – un kopējie mērogi aicina saskatīt līdzību ar to pašu klasisko simfonijas ciklu.
Taču, bez šaubām, kompozicionāli būtiskākas kvalitātes te atklājas netiešākās paralēlēs – nepārtrūkstošā muzikālās domas pavedienā plašākos izvērsumos, tembrālo līniju un lauku sapludinājumos saistošā daudzbalsībā, neviennozīmīgi uztveramā emocionālā vēstījumā, kur aiz katra rakstura slēpjas vēl vairāku citu ēnas.
Herliņam nav svešs radošs intelektuālisms, viņam nav sveša arī humora izjūta, un ar to vien ir gana, lai “Sintētisko orķestru” četrotnē ieklausītos ar interesi.
Liepājas simfoniskais orķestris cikla “Tuvāk” turpinājumā pēc Mocarta Četrdesmitās sola Sibēliusa Trešo un Dvoržāka Devīto. Interesanti, vai pienāks kārta arī latviešiem, jo atkārtots atskaņojums noderētu Herliņa, Leimanes, Ratnieces kamersimfonijām, kur Gunta Kuzmas un Liepājas mūziķu redzējums būtu pašā laikā.
Protams, nav jau obligāti jābūt kamersastāvam, un tā vietā, lai divdesmit septīto reizi neilgā laika posmā atkal atskaņotu Dvoržāka Devīto simfoniju (bet iepriekšējās astoņas taču arī ir meistardarbi), varu ieteikt kaut ko mazāk ierastu.
Kā būtu ar Dmitrija Šostakoviča Otro vai Trešo simfoniju? Vai arī Leonīda Desjatņikova simfoniju “1949. gada svētā ziema”? Revolūciju un totalitārisma laiks ir pagājis, paies arī pašreizējās problēmas ārpus reālo un digitālo koncertzāļu sienām.
