„Mūzika pūtējiem un stīgu kvartetam”. Armanda Znotiņa recenzija par spilgtākajiem mūzikas notikumiem 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Koncerti ar Latvijā reti dzirdamiem opusiem un pirmatskaņojumiem seko ik pa dienai – 2020. gada 30. septembrī Valsts akadēmiskais koris “Latvija” uzstājās Svētā Pētera baznīcā (un klausītāji iepazinās ar slovēņu Mateja Kastelica un Ambroža Čopi mākslu), nākamajā datumā šajā baznīcā jau muzicēja kamerkoris “Ave Sol”, bet Lielajā ģildē ar pianistu Daumantu Liepiņu un Lindas Leimanes jaundarbu notika Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncerts.
2. oktobrī turpat, Lielajā ģildē, sezonas atklāšana ar diriģentu Duglasu Bostoku un pianisti Agnesi Egliņu pienāca orķestrim “Rīga”, un tobrīd Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” “Rudens kamermūzikas festivāla” pirmajā koncertā uz skatuves kāpa “Artemis Quartet” ar Pētera Vaska Sestā stīgu kvarteta pirmatskaņojumu.
Par laimi, 3. oktobrī šī programma nokļuva līdz Dzintariem, taču Agnese Egliņa šajā datumā pavisam citu repertuāru jau spēlēja Cēsīs, un turpinājumu var izvērst vēl un vēl.
Viens ir skaidrs – uz rudeni pārceltā festivāla “Windstream” pirmais koncerts, kas tādējādi sakrita ar orķestra “Rīga” sezonas atklāšanu, pilnā mērā apstiprināja nojautu, ka šī programma varētu būt sevišķi interesanta un kvalitatīva.
Lielbritānijā dzimušais Duglass Bostoks tika pieteikts kā izcili meistarīgs un pieredzējis diriģents, un tas arī atbilda patiesībai, turpretī programmā bija daudz novitāšu, kur Jasuhides Ito, Tecunosukes Kušidas un Tošio Mašimas partitūras piedzīvoja Latvijas pirmatskaņojumus, bet čeha Vāclava Nelhībela opusu pirmoreiz spēlēja visā Eiropā.
Tātad – programmas pirmā daļa bija veltīta japāņu komponistiem, un triju skaņdarbu kopums iezīmēja arī jūtami atšķirīgas emocionālās un stilistiskās strāvas.
Jasuhides Ito intonatīvi pievilcīgajā un drošos kontrastos veidotajā darbā “Funa-Uta” atbalsojās postminimālisma vaibsti, Tecunosukes Kušidas opuss “Asuka” vienlaikus bija pats japāniskākais un kinematogrāfiskākais, bet Tošio Mašimas cikls “Trīs Japānas skices” savija laikmetīgu skatījumu uz tradicionālo kultūru ar impresionistiskām harmonijām un krāsām.
Par kopīgu pazīmi turpretī jāuzskata formas saliedējums un orķestrācijas niansētība, un atbilstoši tam daudzos izsmalcinātos un zaigojošos toņos izgaismojās arī orķestra “Rīga” skanējums – ierastā pūtēju skaņas blieziena vietā šeit dažādā dinamikā un tembru salikumos kolorīti izpaudās klarnetes, flautas, saksofoni, tromboni un citi gluži kā no jauna iepazītie pūtēju orķestra instrumenti, kam klāt nāca arī izteiksmīgs sitaminstrumentu grupas veikums, vēlāk arī vairāki stīdzinieki.
Un, lai gan atsevišķās epizodēs īsti nekļuva skaidrs, vai mikrotonālās pasāžas patiešām ir komponistu iecerētas, jāteic, ka Duglasa Bostoka vadībā orķestris abās koncerta daļās muzicēja krāšņi un iedvesmoti, šādu iespaidu vēl pastiprinot diriģenta precīzi realizētajiem dramaturģiskās arhitektonikas rakursiem.
Koncerta otrajā daļā mazāk kompozicionālu atklājumu, bet Vāclava Nelhībela “Toccata feroce”, kas visnotaļ atbilda skaņdarba nosaukumam, radīja patiesu prieku par Agneses Egliņas un orķestra “Rīga” saspēli, un galu galā arī Filipa Spārka Trešās jeb “Krāsu” simfonijas skaņuraksts raisīja simpātijas ar emociju patiesumu un trāpīgo koncepcijas izklāstu.
Rezumējot – gaidīšu Duglasu Bostoku Latvijā atkal, īpaši, protams, ar kādu latviešu mūzikas pirmatskaņojumu, kas veiksmes gadījumā pievienotos orķestrim “Rīga” adresētajiem Andra Dzenīša, Anitras Tumševicas un Santas Ratnieces meistardarbiem.
Santas Ratnieces “Silsila” ir komponistes piektais stīgu kvartets, Andra Dzenīša “Introversija un atvadas” – pēc kārtas trešais, bet Anitras Tumševicas “Advanced” – otrais.
Viņus un, šķiet, arī visus citus latviešu autorus Pēteris Vasks joprojām ir pārspējis kvantitatīvi, tādēļ uzreiz jautājums – kā tad ar Sestā stīgu kvarteta kvalitāti? Un atkal – meistardarbs šeit būtu piemērotākais vārds, jo Pētera Vaska jaunākais veikums dziļi uzrunāja ne tikai ar mūzikas emocionālo pasauli, ne tikai ar radošās koncepcijas piepildījumu (atslēgas vārdus te dod četrdaļu cikla nosaukumi “Atvadīšanās”, “Atskatīšanās”, “Aiziešana” un “Satikšanās”), bet arī ar jauniem skatpun-ktiem muzikālo tēlu un intonāciju aspektos.
Skaņdarba dramatiskās epizodes šeit vairs nevēsta par skarbu un traģisku sastapšanos ar ļaunumu, taču paliek atmiņā ar psiholoģisku daudznozīmību, un arī ceturtās daļas izvērstais korālis visa cikla kontekstā saista ar bagātīgu asociāciju un metafizisko impulsu plūsmu – šo un vēl citu iemeslu dēļ Vinetas Sareikas, Sujoenas Kimas, Gregora Zīgla un Harietas Kreigas spēlētais komponista jaundarbs šķita tik atbilstošs pašreizējiem politiskā, sociālā un arī meteoroloģiskā laika apstākļiem, ka skaidrs, ka tā nav nejauša sakritība vien.
Koncerta otrajā daļā teicamā dialogā ar iepriekšējo vēstījumu – Bēthovena pārlaicīgā māksla, un “Artemis Quartet” panākumi Piecpadsmitā stīgu kvarteta lasījumā apstiprināja Pētera Vaska opusa interpretācijā gūto pārliecību, ka šo mūziķu četrotnes sniegums ir tuvs ideālam.
Apbrīnojama saprašanās visu ansambļa dalībnieku vidū, viskomplicētāko skaņdarba ideju nešaubīga atklāsme, tembru skaistums un izjūtu plastiskums – šīs vērtības vijolnieces Vinetas Sareikas un viņas domubiedru īstenoto koncertu ļāva uztvert kā vienu no pašiem izcilākajiem stīgu kvarteta priekšnesumiem pārskatāmā pagātnē.
Viens jautājums tomēr paliek – varbūt Pēteri Vasku var ieinteresēt ar aicinājumu pēc jaunas partitūras pūtēju orķestrim, kur krāšņi ieskanētos gan klarnetes un obojas, gan trompetes un saksofoni, kamēr “Artemis Quartet” visiem par prieku atskaņotu arī Dzenīša un Petraškeviča, Ratnieces un Tumševicas opusus?
