Varbūt uzgaidīt vēl desmit gadus? 6
Kurš nu vairs atceras, ka savulaik, vēl pirms krīzes, Kultūras ministrija uzstāja, lai arī Rīgas koncertzāle tiktu iekļauta ES līdzfinansējuma programmā reģionālajām koncertzālēm. Taču politiski tika nospriests, ka naudu tai atradīsim paši. Nav pārliecības par pašu galveno – vai piedāvatajā publiskajā–privātajā partnerībā, kas prasa nopietnus finanšu ekonomiskos aprēķinus, iznākums būs labākais no iespējamiem, tieši ņemot vērā valsts intereses. Jebkurā gadījumā skaidrs, ka ir naivi romantiski censties iztēloties privāto partneri kā nesavtīgu mecenātu, kā to šobrīd komunikācijā dara KM. Netieši uz to norāda arī SAA valdes priekšsēdētāja Mārtiņa Vanaga teiktais, atbildot uz “LA” jautājumu, vai SAA būtu gatava īstenot vērienīgo projektu kopā ar koncertzāli arī tad, ja nebūtu pieejams ES fondu finansējums: “Nē, jo koncertzāles būvniecības izmaksas nav iespējams atpelnīt no tās darbības.” Ja runa ir par mecenātismu, tad salīdzinājumam – pēc septiņu gadu celtniecības šovasar Grieķijas galvaspilsētā Atēnās tika atklāts “Stavros Niarchos Foundation Cultural Center”. 600 miljonus eiro izmaksājušā projekta vienīgais finansētājs ir privāts mecenātu fonds, kas tālāk ēku pilnībā nodevis valsts rīcībā – tur jaunu mājvietu radīs Grieķijas Nacionālā opera un Nacionālā bibliotēka.
“Koncertzāles jautājumā svarīgi ir tēmēt augstu, jo, mērķējot vidējā latvietī, mēs trāpīsim kājslauķī,” izteicās kādas nesenas koncertzālei veltītas publiskas diskusijas dalībnieks. Sarunās ar “LA” mūzikas nozares pārstāvji pauž izpratni, ka, iespējams, finansiālu apsvērumu dēļ koncertzāli varētu būvēt ne pašā labākajā vietā. Valsts akadēmiskā kora “Latvija” mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais saka: “Mani nepamet doma, ka Latvijai nebūs tik daudz līdzekļu, lai radītu tiešām labu koncertzāli. Pats galvenais, lai tā nav multifunkcionāla un kaut kur izbūvēta tikai tāpēc, ka ir pieejamas telpas.” “Ceru, ka nomirs variants ar Kongresu nama pārbūvi – tā māja ir totāli nepiemērota simfoniskajai mūzikai, skaņa tur ir vienkārši briesmīga, un neesmu pārliecināts, ka tur var kaut ko uzlabot,” uzsver “Sinfonietta Rīga” mākslinieciskais vadītājs un diriģents Normunds Šnē. “Varbūt labāk uzgaidīt vēl desmit gadus un uzbūvēt izcilu koncertzāli izcilā vietā, kad tam būsim gatavi?” retoriski vaicā Deniss Pilkēvičs. Pēc viņa domām, optimālākais scenārijs, kā Rīgai tikt pie koncerzāles, ir valsts un pašvaldības sadarbības modelis, kas īstenots daudzās valstīs – piemēram, Polijā, kad valsts un pašvaldība izveido līgumsabiedrību, kuras mērķis ir koncertdzīves nodrošināšana.
Var secināt, ka šobrīd tiek plānots kongresu un konferenču centrs ar koncertzāli kā piedēkli. Neatstāj sajūta – ja Rīga sevi pozicionē kā Eiropas mēroga kultūras metropoli, būtu tikai pašsaprotami, ja arī valsts būtu gatava ieguldīt līdzekļus fundamentālu un kultūrpolitiski stratēģiski svarīgu kultūras infrastruktūras objektu būvē, kas, starp citu, paredzēti arī daudzinātajā Nacionālajā attīstības plānā.
