Sīlis: AB dambja projekts bija pārspīlēts 6
Saistībā ar AB dambja projektu KM atsaucas uz savulaik kultūras ministres Helēnas Demakovas dibinātās valsts aģentūras “Jaunie trīs brāļi” aprēķiniem, pēc kuriem koncertzāles celtniecībai būtu vajadzīgi gandrīz 90 miljoni eiro, no tiem ēkai vien – 54,2 miljoni, vēl 20 miljoni AB dambja rekonstrukcijai utt. Šodien arhitekts Andis Sīlis sarunā ar “LA” atzīst, ka vērienīgā programma bijusi pārāk pārspīlēta un šobrīd tās izmaksas būtu citādas. “Piemēram, AB dambja gadījumā visi uzskatīja, ka koncertzāle jābūvē uz ūdens, īstenībā to mierīgi varēja būvēt arī uz paša dambja,” viņš teic. No pazemes autostāvvietu apjoma līdz satiksmes pārvadiem un koncertzāles iekšējam aprīkojumam “tur bija daudz opciju, ko varēja darīt un varēja nedarīt, līdz ar to visas summas šobrīd ir spekulatīvas”. Vai būtu iespēja pārskatīt šo “trekno gadu” projektu, kas īstenošanas gadījumā tomēr būtu ikoniska kultūras būve, ar ko Rīga varētu lepoties Eiropas mērogā? KM valsts sekretāra vietniece Dace Vilsone uz to atbild noraidoši, uzsverot, ka “vienīgā praktiski īstenojamā alternatīva ir publiskā–privātā partnerība, jo tikai tai pieejams ES fondu finansējums.”
KM ieskatā koncertzāle būtu jāveido par liela mēroga konferenču centru, jo tas ļautu īstenot visus trīs nodomus vienlaikus – radīt īpašu kultūras, biznesa un tūrisma enkurobjektu Latvijas galvaspilsētā –, kā arī ietaupīt centra administratīvajās un citās izmaksās. Kā valsts nozīmīgākajā mūzikas pasākumu norises vietā koncertzālē plānota mājasvieta LNSO, kā arī simfonisko orķestru un koru koncerti, operu un oratoriju uzvedumi, džeza un popmūzikas koncerti uc. Sarunās ar mūzikas profesionāļiem izskan bažas par ieplānoto objekta daudzfunkcionalitāti un tās tehniskajiem risinājumiem, kas var negatīvi iespaidot zāles akustisko kvalitāti. Tomēr kā lielākais pārsteigums tiek piesaukta valsts un pašvaldības neslēpti neieinteresētā attieksme pret šo Latvijas kultūrai stratēģiski nozīmīgo objektu, kura nepieciešamība iekļauta arī daudzinātajā Nacionālajā attīstības plānā, argumentējot to ar “ierobežotām iespējām finansēt apjomīgus kapitālos izdevumus koncertzāles būvniecībai”. Realitātē šobrīd tiek plānots kongresu un konferenču centrs ar koncertzāles funkciju un šim mērķim ar kultūrpolitiku ir mazs sakars – drīzāk gan ar EK prasībām, kas neļauj naudu piešķirt tieši kultūras būvēm, uzsverot nepieciešamību attīstīt teritorijas un radīt jaunas darba vietas, kā arī ar lielā biznesa interesēm uzlikt Rīgu uz starptautiskā konferenču tūrisma kartes, jo Baltijas valstis šobrīd apkalpo līdz septiņām reizēm mazāk šādu tūristu nekā, piemēram, Zviedrija, Polija, Čehija. Ja runa ir par privāto partneri, tad tā ir visā pasaulē pārbaudīta pieeja – investors attīsta degradētu teritoriju ar enkurobjektiem un viņam ir pilnīgi vienalga, vai tas ir muzejs, koncertzāle vai sabiedriskā pirts, kas teritorijai rada finansiālu un ekonomisku vilkmi, kā arī, kā šajā gadījumā, būtiski palētina projektu.
KM pārmetumus par investora interešu lobēšanu noraida, uzsverot, ka koncertzāles projekta īstenošana publiskās-privātās partnerības ietvaros ir veids kā nodrošināt tā īstenošanu tuvākajā laikā bez valsts vai pašvaldības budžeta izmantošanas. Cits jautājums – vai šādu pārspīlētu uzsvaru uz publisku-privāto partnerību var vērtēt citādi kā kārtējo valsts nevarības apliecinājumu?
