Iestādīt sirdīs rozi 0
Svētīgs ir laiks, kad ar koncertiem braucam pa laukiem. Koncertakciju Ziemassvētku roze rīko mūziķi un evaņģēliski luteriskā baznīca. Uzstājos kopā ar Ivaru un komponistu Uģi Prauliņu, viņš ir arī mūsu ģimenes draugs. Ikdienā gan kopā nemuzicējam. Koncerti notiek tautas jeb kultūras namos. Idejas autors mācītājs Artis Eglītis vēlējās, lai garīgo mūziku dzirdētu arī tie, kuri neiet baznīcā. Koncertos skan vēl cita mūzika, jo piedalās vairākas mūziķu grupas, katra savā žanrā – operu ārijas, kantrimūzika un popmūzika, šlāgeri.
Man patīk piepildījuma sajūta un prieks, ko gūstu. Turklāt tas piekoriģē domāšanu, labāk sāc saprast dzīvi. Koncertakcijas laikā iegriežamies arī kādā veco ļaužu pansionātā vai zupas virtuvē. Apciemojam bezpajumtniekus, slimniekus un grūtdieņus. Nereti viens otrs ir iereibis un uzvedas mazliet lecīgi, tomēr drīz vien pārstāj sprēgāt. Kad beigās skan Klusa nakts, svēta nakts, visi dzied līdzi. Tas kods darbojas.
Spilgti atceros kādu sociālo iestādi Sēlijas pusē. Klausītāju rindās bija gados jauns vīrietis, kurš sirga ar multiplo sklerozi. Vēlāk satikām viņu gaitenī. Viņš negāja, jo to nespēja, bet savādi vilkās pa grīdu. Pastiepa plaukstu, tiecoties pēc mums. Stostīdamies novēlēja priecīgus Ziemassvētkus. Redzēju, cik grūti viņam runāt… Tā man bija lielākā dāvana. Caur mūziku viņš bija saņēmis mīlestību un no sirds deva to atpakaļ.
Tādi brīži neļauj palikt lepnai un atgādina, cik daudz man ir dots. Esmu par to pateicīga.
