Satikt tēti skaipā 0
Mūzika man vienmēr patikusi, skolā es ļoti gaidīju dziedāšanas stundas. Kā jau kārtīgiem latviešu bērniem, arī mums vajadzēja mācīties spēlēt klavieres. Čikāgas priekšpilsētā, kur dzīvojām, nebija mūzikas skolas, tāpēc mūs, visas trīs māsas, veda pie klavierskolotājas. Tas man patika mazāk, taču bija skaidrs – kad pienāks laiks, mācīšos par mūzikas pedagoģi.
Tētim bija laba balss, un viņš diriģēja draudzes kori, lai gan nebija šajā jomā izglītojies. Tētis bija no tiem cilvēkiem, kuri mūziku jūt sirdī.
Es augu divvalodu ģimenē. Mamma dzimusi Jelgavā. Paldies, ka kopa mūsos latviskumu, mācīja runāt latviski. Bez valodas zināšanām diez vai es būtu uzdrošinājusies studēt Latvijā. Tētis ir dzimis Amerikā, bet viņa mamma ir no Īrijas, tēvs – no Velsas. Tagad tētim ir 90 gadu, arī mamma ir cienījamos gados. Viņi izšķīrās pirms daudziem gadiem, katram ir jauna ģimene. Amerikā dzīvo arī abas manas māsas, vecākā strādā medicīnā, jaunākā – finanšu un banku jomā.
Mamma ar manu audžutēvu Ivaru, arī jelgavnieku, brauc uz Latviju, cik vien bieži var. Apciemot mani un citus tuvus radus, arī vienkārši tāpat padzīvot savā mīļajā Jelgavā.
Ar tēti sarunājamies skaipā. Viņa sieva labprāt darbojas pie datora, palīdz visu saslēgt. Dienu iepriekš e-pastā sarakstāmies, cikos sazināsimies. Parasti tas notiek vēlu vakarā vai pusnaktī, kad Čikāgā ir pēcpusdiena.
Mana sirds vienmēr ir sadalīta. Saviem vecākiem gribētos būt biežāk klāt, nekā ir iespējams. Ar gadiem to izjūtu arvien vairāk.
