Turēties savējo vidū 0
Uzskatu, ka man ļoti laimējies dzīvē, jo bijuši daudzi aizraujoši darbi. Studiju gados gan ne, jo tad nācās strādāt gan par oficianti, gan veikalā, gan fabrikā.
Kad atgriezos Latvijā, sākumā biju personāla atlases konsultante. Draudzenes vīrs izveidoja konsultāciju firmu un uzaicināja mani strādāt. Te lieti noderēja psiholoģijas studijās gūtais. Vēl tagad priecājos, avīzē ieraugot rakstu par kādu cilvēku, savas nozares viedokļa veidotāju, kurš savulaik piedalījās manis vadītajā atlases procesā un nonāca savām spējām atbilstošākā darbā.
Pirmoreiz uz Latviju atbraucu kā tūriste pagājušā gadsimta 80. gados. Padomju iekārta šķita ļoti sveša, it kā būtu pavisam citā pasaulē, pārāk daudz kas nebija saprotams. Tomēr jutu, ka eiropeiskais un demokrātiskais, brīvais laužas laukā.
Uz ilgāku laiku ierados studentu apmaiņas programmas ietvaros, 90. gados studēju Latvijas Mūzikas akadēmijā, papildinājos kora diriģēšanā. Pēc tam apprecējos, un abi ar vīru (diriģents un mūziķis Ivars Cinkuss – red.) dažus gadus dzīvojām Amerikā, kur Ivars turpināja studijas.
Man bija 36 gadi, kad pavisam pārcēlos uz Latviju. Man bija vieglāk, jo nebiju viena, saņēmu palīdzību un atbalstu. Ivara vecāki pamazām kļuva arī par manējiem. Cerams, viņi domāja, ka esmu laba vedekla. Diemžēl viņu vairs nav šajā saulē.
Ivaram ir brīnišķīga māsa un māsasbērni, esam satuvinājušies. Viņa draugi kļuvuši arī par maniem draugiem.
Mīlestību dot un saņemt – tas man ir svarīgi. Lai būtu labas attiecības ar tuviem cilvēkiem. Lai man apkārt būtu kaut vai saujiņa cilvēku, ar kuriem varu būt es pati.
