Mūzika kalpo pasaules harmonijai. Saruna ar Akašu Sergeju Ancupovu 1
Jūlijā notiekošā Senās mūzikas festivāla koncerti ļauj klausītājam ne tikai aizceļot Eiropas senās mūzikas laikmetā, bet arī sniedz iespēju paviesoties neparastajā un senām tradīcijām bagātajā Ziemeļindijas klasiskās mūzikas pasaulē. „Indijas klasiskā mūzika ir daudz tuvāka Eiropas senajai mūzikai, nekā pierasts domāt,” apgalvo Latvijas mūziķis, indiešu senā stīgu instrumenta, sāroda, spēles meistars Akašs Sergejs Ancupovs. Koncertā Rīgas Reformātu baznīcā 10. jūlijā viņš kopā ar Sandžu Višnu Sahaju, tablas spēles meistaru no Indijas, un Ludmilu Žurkovu (tampura) aicinās atjaunot dvēseles skaņojumu indiešu rāgu harmonijās.
Vietējie pasaules mūzikas mīļotāji, kurus interesē Indijas muzikālās vēsmas, noteikti būs pamanījusī Akaša Sergeja Ancupova darbošanos šīs mūzikas laukā. Sergejs ir viens no retajiem mūziķiem Latvijā, kurš, būdams pasaulslavenā sārodista Ustada Amdžada Ali Hāna skolnieks, apguvis ārkārtīgi sarežģīto indiešu stīgu instrumentu – sārodu, un arī iedziļinājies Indijas klasiskās mūzikas pamatu un filozofijas apguvē. Tikmēr ne viens vien būs pārsteigts, uzzinot, ka Akašs un pazīstamais politiķis un mediju darbinieks Sergejs Ancupovs galu galā ir viena persona. Pats Sergejs par šādu daudzpusību pasmaida, sakot, ka ikdienā viņš “lietojot” pat trīs biogrāfijas. „Viens ir mans muzikālais dzīvesstāsts, un daudzi mani klausītāji pat neiedomājas, ka daru arī kaut ko citu. Otrs ir saistīts ar politiku, bet trešā joma, kurā darbojos, ir uzņēmumu krīzes stratēģiju konsultācijas,” skaidro Sergejs. Eksotisko „Akašs” viņam kādudien kā īpašu atzinības un piederības zīmi „iedāvājis” skolotājs Ali Hāns, tāpēc jau labu laiku neparastais vārds tiek rakstīts koncertu afišās, skaidro mūziķis. „Kad skolotājs iedod vārdu, viņš iedod arī otru dzīvi. Vārds ir ļoti simbolisks – tas nozīmē, ka man ir iedota iespēja dzīvot dzīvi mūzikā.”
„Es nevarētu darīt to, ko daru citur, ja nebūtu mūzikas,” saka Sergejs. Mūzika no visām viņa daudzveidīgajām interesēm esot pirmajā vietā, „Šobrīd tieši mūzikai cenšos veltīt arvien vairāk laika. Tā dod iespēju noskaņot – harmonizēt sevi. Tikai tad, kad cilvēks ir harmonizēts, kad viņa iekšējie saviļņojumi ir norimuši, cilvēks var redzēt skaidri, tīri, izprast procesus, kas notiek pasaulē. Mūzika ir svarīga šī attīrīšanās procesa prakse. Nav svarīgi, kādā profesijā cilvēks darbojas, būtiski ir, ka viņš iedziļinās sevī – to nevajag jaukt ar koncentrēšanos uz sevi – un neiet savu iekšējo saviļņojumu pavadā.”
