“Brīdī, kad esi uz skatuves, nedrīkst būt šaubu momenta.” Intervija ar vijolnieci Vinetu Sareiku 1
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šodien, 6. oktobrī, Rudens kamermūzikas festivāla koncertā Mazajā ģildē pēc ilgāka laika Latvijā atkal skanēs izcilās latviešu vijolnieces VINETAS SAREIKAS vijole – kopā ar franču pianisti Amandīni Savarī viņa atskaņos Mocarta sonātes, kuras iekļautas abu mūziķu jaunākajā albumā, kas nu tiks atklāts arī Rīgā.
Berlīnē dzīvojošās latviešu vijolnieces Vinetas Sareikas starptautiskā karjera ar plašu vērienu sākās pēc 2009. gada, kad viņa kļuva par Karalienes Elizabetes starptautiskā vijolnieku konkursa laureāti. Kopš tā laika mūziķe kā soliste aicināta sadarboties ar izciliem orķestriem, diriģentiem visā pasaulē, muzicēt slavenās koncertzālēs no Kārnegija zāles Ņujorkā līdz Isumi zālei Osakā.
Vineta Sareika ir arī pirmā vijole pasaulslavenajā “Artemis Quartet”, kas ieguvis daudzas starptautiskas balvas. 2010. gadā viņa ieguva Latvijas Lielo mūzikas balvu “Par izcilu interpretāciju” par Antonio Vivaldi “Gadalaiku” atskaņojumu un laiku pa laikam priecē arī savus talanta cienītājus Latvijā.
– Vineta, kas jūs pēc tik daudziem dažādu laikmetu mūzikas atskaņojumiem atvedis pie Mocarta, šīs mūziķu “obligātās literatūras”?
V. Sareika: – Kad pirms 15 gadiem es un Amandīne Savarī iepazināmies Spānijā kādā kamermūzikas festivālā, toreiz, Amandīni vēl nepazīstot, dzirdēju koncertu, kur viņa spēlēja tieši Mocartu. Tas mani uzrunāja no pirmās nots – viņas pieskāriens, dvēseles tīrība un neizlikšanās.
Līdz šim kopā esam izspēlējušās visdažādāko repertuāru no klasikas un romantikas līdz 20. gadsimtam un jauniem, tikko rakstītiem skaņdarbiem. Mūsu iepriekšējais kompaktdisks bija veltīts Grīga sonātēm, trio “Dali” laikā daudz spēlējām franču impresionismu, Ravēlu, bet nu likās, ka ir pienācis brīdis atgriezties pie pamatiem.
Pie kaut kā šķietami ļoti vienkārša, katram saprotama un tonāla. Mocarta mūzikai ir ļoti svarīgi, lai nebūtu “meikapa” – nelikt priekšplānā savu ego, bet nodoties mūzikai. Man liekas, Amandīnei tas izdodas fantastiski.
– Šķietami vienkāršais, dzirkstošais Mocarts, kurš nekādā ziņā nepieļauj just mūziķa darba sviedrus…
– Jā, tam ir jāskan viegli, nepiespiesti. Kad mācījos Briselē, Karalienes Elizabetes kapelā pie Ogistēna Dimē, viņš par Mocartu teica – jāspēlē tik dabīgi, kā no rīta svilpojot dušā. Lai līdz tam nonāktu, tiešām ir jāpārvar ļoti daudz šķēršļu. Tieši tāpēc daudziem ir problemātiskas attiecības ar Mocartu, tādas daudzus gadus bija arī man.
Jāpārkāpj pāri daudz kam – jāatrod pareizā artikulācija, stils. Galvā ir simttūkstoš jautājumu par kreisās rokas tehniku un lociņa pozīciju. Pats galvenais tomēr ir tas, ka Mocarts tur ir vēlējies ielikt tik daudz emociju, krāsainu rakstura iezīmju – tāpēc, spēlējot ansamblī, jābūt absolūtai saskaņai, lai to aiznestu līdz skatītājam.
Uz skatuves vēl klāt nāk adrenalīns, sirdsdarbība paātrinās! Vijoles specifika ir tā, ka katra fiziskā nianse ir ļoti jūtama toņa kvalitātē. Jāmāk kontrolēt stresu, lai tonis būtu ļoti dzidrs un lidojošs.
– Šķiet neticami, ka pēc tik daudziem koncertiem prestižās koncertzālēs kopā ar izciliem mūziķiem un diriģentiem arvien izjūtat šo pirmskoncerta uztraukumu.
– Uztraukums ir neizskaidrojama parādība. Piemēram, citreiz es spēlēju jaunu repertuāru, ko ne tik labi zinu, turklāt vēl pēc negulētas nakts neesmu labākajā formā, bet vakarā šis uztraukums vienkārši izplēn un rodas kaut kāda maģiska sajūta. Un citreiz visi objektīvie kritēriji štimmē – programma ir “atspēlēta” tūkstošiem reižu –, bet tik un tā neesi savā ādā. Tomēr ir jāprot adaptēties – tev jāspēlē vislabākajā līmenī arī tad, ja bijis garš lidojums un nav pienākusi bagāža vai kājās ir neērtas kurpes.
– Jums līdzi arī šoreiz ceļo Rudžiēri fonda piešķirtā 1683. gada Stradivāri vijole. Zināms, ka šādus instrumentus mūziķiem piedāvā uz noteiktu laiku… Kā tā sabalsojas ar jums un Mocartu?
– Vijole manā rīcībā ir uz pieciem gadiem ar iespēju pagarināt, ja labi uzvedīšos (smejas). Protams, vienmēr ir dilemma ar šiem vēsturiskajiem, fantastiskajiem instrumentiem – tie dzīvo savu dzīvi, jo iegūt šo vijoli īpašumā nav iespējams, summa ir pārāk liela. Kaut kādā brīdī no šiem instrumentiem ir jāšķiras.
Tas ir tāpat kā ar jebkurām attiecībām – tās ir jāizbauda un jāpriecājas par katru brīdi, ko var pavadīt kopā, bet par šo instrumentu, tāpat kā par cilvēku tev līdzās, nekad nedrīkst domāt kā par privātīpašumu, citādi šķiroties ir lielas sirdssāpes.
Šī vijole ir kā radīta Mocarta mūzikai – līdzīgi kā citas Stradivāri agrīnās vijoles tā ir salīdzinoši kompakta un viegli spēlējama, bet skanējums ir saulains, atvērts un gaišs. Es gan nesaku, ka Mocarta mūzika vienmēr ir saulaina un gaiša – ir arī dramatiskas pasāžas, tāpat arī daudz nostalģijas.
– Tieši tā, programmā esat iekļāvušas arī Mocarta sonāti Mi minorā.
– Esam izvēlējušās četras sonātes, kas pēc rakstura ir ļoti dažādas. Sāksim ar Mi minora sonāti KV304, ko Mocarts komponēja Parīzē ļoti skumīgā dzīves periodā, kad nomira viņa māte. Tajā tiešām ir skumjas, gaišums ar tādu nožēlas auru – bērnības atmiņas, kaut kas netverams, kas vairs neatgriezīsies.
Savukārt Fa mažora sonāte ir ārkārtīgi dzirkstoša, dzīvespriecīga, vitāla un enerģētiska – tieši tāda, kādu parasti iedomājas cilvēki Mocarta mūziku. Sol mažora sonāte ir Mocartam netipiska, tajā ir vairāk Bēthovena vēsmu – dramatiska, spēcīga, pat vētraina. Noslēgumā – La mažors, atkal ļoti virtuozs, tā trešajā daļā ir īpaši virtuoza klavieru partija kā “perpetuum mobile”, kur nav ne sekundes atelpai. Palete ir ļoti bagātīga.
– Iepriekšējais koncerts Latvijā jums bija pagājušā gada rudenī Liepājā kopā ar “Artemis Quartet”, kas vainagojās ar Lielo mūzikas balvu Pēterim Vaskam un viņa Sestajam stīgu kvartetam kā gada jaundarbam. Tomēr nu kvartets paziņojis par darbības pārtraukšanu uz kādu laiku. Tam par iemeslu ir kovida apstākļi vai zināmas korekcijas ienesusi jūsu meitiņas piedzimšana?
– Jā, tas saistīts gan ar kovida apstākļiem, gan arī tīri personīgi šis bija sarežģīts periods. Mūsu otrai vijolniecei (Suojena Kima) bija smagas saslimšanas gadījums tuvu ģimenē, kas lika pārkārtot visus dzīves plānus. Arī mana bērniņa gaidības un bērna kopšanas atvaļinājums liek iepauzēt.
Jūtu, ka tad, kad ir mazs bērniņš mājās, vairs negribas drasēt pa pasauli, visu laiku būt ceļā. Taču tik un tā uz priekšu raugāmies pozitīvi un noteikti atradīsim balansu, kas visiem būtu pa prātam. Oktobra beigās dosimies koncerttūrē kopā ar “Artemis” kvarteta dalībniekiem, kā arī baritonu Florianu Božu un pianistu Aleksandru Lonkviču – prieks, ka uzstāsimies gan Elbas filharmonijā Hamburgā, gan Vīnes “Konzerthaus”.
Tā būs interesanta kamermūzikas programma – Šūberta un Šūmaņa dziesmu pārlikumi balsij un stīgu grupai.
– Pēdējais laiks ieviesis izmaiņas koncertu grafikos, zāļu piepildījumā. Kāda ir jūsu pieredze?
– Lielākā daļa no šā gada saucama par lielo kovida pauzi visiem mūziķiem. Vienubrīd pat vairs neskaitīju, cik koncerti mums tika anulēti. Šobrīd tie ir atsākušies – kopš meitiņas dzimšanas kopā ar Amandīni esam nospēlējušas jau divus koncertus Vācijā – ļoti liels prieks atkal būt uz skatuves.
Bija koncerts, kurā zāle bija aizpildīta līdz pēdējai vietai – jutām, ka cilvēki ir izsalkuši ne tikai pēc mūzikas, bet arī cilvēciska kontakta. Citviet cilvēki ir distancētāki, nedrošāki, publika aizpilda zāli pēc šaha galdiņa principa. Pēdējo koncertu Vīslohā netālu no Heidelbergas – grūtu un sarežģītu programmu – ierobežojumu dēļ nācās spēlēt pat divreiz.
– Paralēli strādājat kā vijoļspēles un kamermūzikas profesore Berlīnes Mākslu universitātes kamermūzikas klasē un Karalienes Elizabetes Mūzikas kapelā Briselē. Kas jums ir svarīgākais, strādājot ar jaunajiem talantiem?
– Protams, ņemu par piemēru to, ko mācījuši mani pedagogi gan Latvijā, gan Parīzē un Briselē. Šo pedagogu bija daudz, un tā ir laime, bet ne vienmēr viņi man deva vienādus padomus, kā spēlēt. Ļoti agri sapratu, ka mūzikā nav vienas patiesības. Ir daudz ceļu, kas aizved uz Romu.
Man ir svarīgi iemācīt studentiem, ka ir jāizlemj pašiem. Ir jāprot uzdot pareizos jautājumus un atrast uz tiem atbildes. Tomēr tajā brīdī, kad esi uz skatuves, nedrīkst būt šaubu momenta, īpaši kameransamblī pārliecībai par interpretāciju jābūt par trīssimt procentiem.
– Ņemot vērā jūsu vijolnieces ceļu pasaulē, vai jūs mudinātu to iet arī mūsu jaunajiem mūziķiem šīsdienas apstākļos?
– Protams! Arī cilvēkiem, kas ir mācījušies mūziku tikai 12 mūzikas skolas klases, ir pavisam cita uztvere un atvērts, ieinteresēts skats uz pasauli, uz mākslu kopumā. Šajos laikos, protams, vēl vairāk nekā agrāk ir jābūt reālistiem – pasaulē ir ļoti maz solistu vietu. Latvijā kādreiz visus mazos vijolniekus arvien virzīja uz solista karjeru.
No bērna kājas dzirdējām, jāspēlē Paganīni kaprīzes un citi virtuozi skaņdarbi – ne tikai lai progresētu vijoļspēlē, bet arī lai sasniegtu solista podestu. Esmu pieredzējusi, ka daudziem bērniem līdz ar to bija nepiepildītas cerības, šajā pozīcijā nenokļūstot.
Būtu labi jau no pirmajiem soļiem mūzikas skolā, konservatorijā lielāku akcentu likt uz kamermūziku, orķestra repertuāru, pedagoģiju. Simfoniskais orķestris, kamermūzika nav zemāka latiņa.
Iespējams, solista tēls un prestižs ir lielāks, bet es arī pazīstu daudz solistu, kuriem tīri personīgi dzīve ir daudz vientuļāka un grūtāka nekā kādam fantastiskam mūziķim, kurš spēlē orķestrī, kur ir aktīvāka sociālā dzīve, kontakti. Ne visu var izmērīt slavā un naudā, bet diemžēl daudzi to saprot par vēlu.
– Vineta, jāpavaicā, vai lielais notikums, meitiņas piedzimšana, nu mainījis arī jūsu intensīvo mūziķes dzīvi?
– Protams. Man šķiet, bērniņš ir dzīvē visskaistākais un tas, kas visvairāk piepilda, neskatoties uz negulētajām naktīm. Būtu žēl mūziķa dzīves dēļ kaut ko tādu palaist garām.
Man šķiet, meitiņa ir pieradusi pie mūzikas jau pirms dzimšanas – pārklausījusies un saklausījusies. Arī tagad, pirmajos dzīves mēnešos, ir nemitīga mūzikas klātbūtne.
Man ir ļoti muzikāla atvase (smejas) – viens no viņas mīļākajiem komponistiem ir Mocarts. Uz savas ādas patiešām jūtu to, par ko daudz rakstīts, – Mocarta mūzika ļoti labi der bērniem – tā nomierina un rada pozitīvu auru.
– Kāds noskaņojums ir jums pašai, šajā laikā viesojoties Latvijā?
– Man vienmēr ir liels prieks atgriezties mājās – gan ģeogrāfiski, gan muzikāli. Šoreiz jo īpaši – pēc meitiņas piedzimšanas pirmoreiz ieradīsimies dzimtenē, apciemosim arī manu ģimeni. Otrkārt, pēc visā šī dīvainā kovidlaika, kad nebija iespējas tik daudz ceļot, šis ir dubults prieks.
