– Nupat visai sparīgas bija jaunās mūzikas dienas. Jauno komponistu konkurenci jūti? 0
– … Atvainojos, bet manos gados taujāt par konkurenci… Tā varbūt jauniem cilvēkiem ir kaut kas būtisks, bet man ir liels prieks, ka mums ir visā pasaulē kā izcili vērtēti mūziķi un virkne fantastisku komponistu, arvien jauni nāk klāt un raksta brīnišķīgu mūziku. Vai visu saprotu? Varbūt ne, bet ar interesi klausos un atrodu daudz vērtīga. Ar kaunu jāatzīstas, ka norises mūzikā ir tik intensīvas, ka visu nemaz nevar aptvert. Lielisks ir mans audzēknis Andris Dzenītis, jau pasaulē zināmais Ēriks Ešenvalds, ļoti savdabīgs ir Jānis Petraškevičs, kurš raksta komplicētu, grūtu, bet visnotaļ vērtīgu mūziku, kuru var izprast pietiekami dziļi mūzikā esoši cilvēki. Ir virkne brīnišķīgu komponistu, kuri ir tālu prom, piemēram, Ingmars Zemzaris dzīvo pie Igaunijas robežas lauku mājās, audzē, nezinu, zosis vai pīles. Pērn, mūsu (Pētera Vaska fonds latviešu mūzikas atbalstam. – V. K.) uzrunāts un pamudināts, Ingmars uzrakstīja izcili skaistas dziesmas ar Aspazijas dzeju. Jauka un klusa, bet ārkārtīgi smalka mūziķe ir jaunā komponiste Laura Gustovska, kura arī radījusi skaistu mūziku ar pērnā gada lielās jubilāres vārdiem. Pirmatskaņojumi notika Mazajā Mežotnes pilī.
– Šogad fondam aprit pieci gadi. Kā sokas ar atbalstītājiem?
– Tas mūžīgi sāpīgais finanšu jautājums… Nē, runāt par mūziku saistībā ar naudu man ir gluži neiespējami… Mūsu fondam ir vēl viena misija – lai laba, augstvērtīga mūzika skanētu ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā. Un, raugi, pirms trim nedēļām bijām aizbraukuši uz Saldu, kur ir jauna, fantastiska mūzikas un mākslas skola ar zālē divsimt vietām un izcilu akustiku. Lieliski muzicēja pianiste Agnese Egliņa, soliste Inga Šļubovska-Kancēviča un flautiste Dita Krenberga. Īsti svētki mūziķiem un klausītājiem. Žēl, ka klāt nebija Lielās mūzikas balvas žūrija. Man tas bija gada koncerts. Bet žūrija jau tikai Rīgā, varbūt vēl uz “Goru” aizbrauc.
– Droši vien šogad tava mūzika vēl vairāk skanēs pasaulē.
– Nupat viens poļu vijolnieks pierunāja mani doties uz Bidgoši, pilsētu Polijā, kur rīko manu autorkoncertu. Maijā braucu uz festivālu Velsā. Tad no Londonas lidošu uz Halifaksu Kanādā. Tā paies viss maijs… No vienas puses, ārkārtīgi žēl, jo braukt prom no Latvijas pavasarī un vasarā ir grēks. Vislabāk jūtos Amatciemā, kur mums ar Dzintru (Režisori Dzintru Geku. – V. K.) mazs namiņš ar lielu, plašu logu uz mežu, ūdeņiem, pļavām… Nekā vairāk nevajag. Augustā atkal festivāls Somijā, aiz polārā loka. Rudenī būšu Strasbūras Filharmonijas rezidējošais komponists. Brīnos, ka ar manu mūziku iestudē baletus. Viens patlaban iet Prāgā, to vēl neesmu redzējis, pēdējās izrādes būs jūlijā. Vēl pagājušajā vasarā mani sameklēja holandiešu pianists Marcels Vorms, jo gribēja kopā pastrādāt, lai es kā komponists dotu savus ieteikumus pirms mana stundu garā klavieru cikla “Gadalaiki” ieraksta.
Nekad neesmu sapratis mūziķus, kuri izmācās kādu manu opusu, gatavojas ierakstīt, bet vai nu kautrējas, vai… Taču es vēl esmu šajā saulē, kāpēc nesatiecies, neparunājies? Komponists jau vislabāk zina savu skaņdarbu, var dot kādus impulsus. Holandietis atlidoja šurp, un mēs divas dienas ražīgi pastrādājām tepat mūzikas skolā netālu no manām mājām. Var teikt, ka ieraksts tapis ar manu akceptu. 26. aprīlī Marcels Vorms “Gadalaikus” spēlēs Mūzikas akadēmijā, kur notiks arī diska atvēršana. Savukārt Reinis Zariņš 24. aprīlī opusu atskaņos “Gorā”, pieaicinot arī patlaban Anglijā studējošo Latvijas dejotāju Kirilu Burlovu. Uz manu jubileju un koncertu 16. aprīlī Rīgas Domā atbrauks arī draugi no Somijas, Vācijas un Nīderlandes. Nākamajā dienā visi kopā dosimies uz manu dzimto pilsētiņu Aizputi, kur 17. aprīlī koncerts notiks tajā pašā baptistu baznīcā, kur pēc kara mans tēvs kalpoja par mācītāju. Turpat netālu nācu pasaulē, ielas otrā pusē bija mūzikas skola, tur pavadīju savu bērnību…
– Ko tu tagad teiktu tam puikam mazajā mācītāja miteklītī, ja laika ratu varētu pagriezt atpakaļ?
