Ja cilvēks, mūziku klausoties, raud, tas ir ļoti labi. Saruna ar Pēteri Vasku 0
Septiņdesmit ir briesmīgs cipars, teic šā mēneša jubilārs, komponists Pēteris Vasks. Līdz astoņdesmit gribētos būt vēl radošam, bet tālāk jau Dievam savi plāni… Pēdējā laikā viens no pasaulē visvairāk atzītajiem latviešu skaņražiem mūzikā vairs nav tik radikāls kā jaunībā, kad gribējies cīnīties, aizstāvēt. Tagad alkstot nevis lielu, grandiozu mūzikas formu, bet gan mīlestības pilnas skaņas.
– Trīs Lielās mūzikas balvas, Triju Zvaigžņu ordenis… Tāpat kā Arvo Perts Igaunijā, Latvijā tiec dēvēts par reģiona zīmolu mūzikā. Vai jūties gandarīts, kad mūzikā aizvadīti piecdesmit gadi?
Pēteris Vasks: – Kāpēc piecdesmit? Būs vairāk. Man bija divpadsmit, kad pirmoreiz nonācu Operā, skatījos Riharda Vāgnera “Tanheizeru”. Tas bija 1958. gadā. Kori, orķestris, dziedātāji, skatuve, tas viss man, lauku puikam, kurš gan jau bija sācis iet mūzikas skolā, bija tik liels šoks un emocionāls pārdzīvojums, ka pavisam skaidri sapratu – nekā skaistāka par mūziku nav un manā dzīvē tas būs pats galvenais.
– Bet nevienu operu tā arī nav nācies uzrakstīt…
– Un nerakstīšu. Jo visas labākās operas jau ir uzrakstītas. Lai gan jaunībā vienu pusotrcēlienu uzrakstīju, bija tāds brīdis…
– Un kā palika ar gandarījumu?
– Esmu nevis gandarīts, bet aplaimots par neaprakstāmo Dieva dāvanu, jo mūzika ir visdiženākais, kas mums dots. Turklāt tā ir arī mana profesija, kas nozīmē ne tikai apmeklēt koncertus, bet mūziku arī radīt, un ja tavus skaņdarbus laiku pa laikam pat kaut kur arī spēlē…
– Gaidi iedvesmu jeb strādā pēc strikta grafika?
– Esmu darba rūķis, negribētu teikt – fabrikas strādnieks, bet zemnieks, kurš strādā pie savām kompozīcijām. Tās jāauklē sevī, jālolo, tāpat kā iznēsājot bērnu. Ja liels opuss, vislabāk būtu deviņi mēneši, ja mazāks, ne tik ilgi. Ja rakstītu operu, paietu trīs gadi kā ziloņmātei (pasmaida). Profesionālam komponistam lielākoties ir pasūtinājuma darbi, un, parakstot līgumu, ir termiņi, kad partitūrai jābūt gatavai. Vienīgā aizbildināšanās var būt paša nāve. Gadās gan, ka ļaujies un mūzikas viļņi paši tevi nes… Reiz festivāls Anglijā man pasūtīja piecpadsmit minūšu skaņdarbu četriem instrumentiem, aizrāvos, un iznāca trīsdesmit minūšu izvērsumā. Tagad to daudzi pasaulē spēlē. Kronis visam bija gadījums ar Tamperes filharmonijas lūgumu uzrakstīt nelielu piecpadsmit minūšu simfonisko opusu. Sanāca 48 minūšu skaņdarbs, 3. simfonija, pats vainīgs. Iedomājies to lapu kaudzi, orķestra partitūra simt mūziķiem un cik tur vēl instrumentu…
– Un ņēma pretī, neteica, ka nevar samaksāt?
– Es par naudu nezinu, ar to nodarbojas izdevniecība. Bet pasūtītāji bija saprotoši: skaņdarbs izvērstāks? O, vēl labāk!
– Trīs darbi, par kuriem esi pateicīgs Dievam vai pasūtītājam, ka tie tev radušies?
– Parasti izvairos, sakot, ka visi darbi mīļi, citam liktenis laimīgāks, citam ne tik. Viens no manas dzīves lielākajiem muzikālajiem piedzīvojumiem bija 2. Čella koncerts, kuru rakstīju dievišķajai čellistei, aizrautīgajai, azartiskajai, izcilajai interpretei Solai Gabetai. Nupat tas iznāca arī “Sony” diskā. Viens no visvairāk spēlētajiem ir vijoļu koncerts “Tālā gaisma”. To atskaņojuši dažādi vijolnieki, visā pasaulē būs pie simta.
