Mūzikā nav finiša lentes. Saruna ar Sonoru Vaici 1
Festivālā “Artissimo” uzstāsies viena no tautā iecienītākajām solistēm Sonora Vaice.
Rīt, 5. jūlijā, dziedāsit “Artissimo” operetes zvaigžņu koncertā. Kuras no ārijām, ko šajā vakarā dzirdēs publika, ir mīļākās jums pašai?
Sonora Vaice: – Innas Davidovas koncerti vienmēr ir interesanti un piesaista klausītājus ar jauniem, pie mums mazāk pieejamiem mūziķiem. Jūtos ļoti pagodināta, ka viņa mani uzaicināja piedalīties šajā koncertā. Es nemaz nedziedu ārijas, kas man nepatīk! Pareizāk būtu teikt, ka es iemīlu visas ārijas, kas man jādzied. Katra ir ar savu skaistumu un savām grūtībām, un tas ir izaicinoši un tā vērts, lai es pilnveidotos. Atstāšu nelielu intrigu par repertuāru, kas uzticēts man, bet droši zinu, ka visa koncertā izpildītā mūzika būs brīnišķīga.
Šajā koncertā jūs pavadīs Tatarstānas Valsts simfoniskais orķestris izcilā maestro Aleksandra Sladkovska vadībā. Vai tā būs pirmā tikšanās ar šo diriģentu un orķestri?
Jā, man šī būs pirmā iespēja muzicēt kopā ar šo maestro un viņa orķestri. Ar nepacietību gaidu mūsu tikšanos.
Pirmā skatuviskā tikšanās droši vien saistās ar zināmu satraukumu, vai arī profesionāļiem tādas izjūtas vairs nav pazīstamas?
Protams, ka nedaudz ir! Svarīgi, lai saskanētu muzikālā gaume un sajūtas, bet labi mūziķi vienmēr atradīs kompromisus, ja tādi būs nepieciešami. Protams, tikai tādus kompromisus, kas mūzikai nāk par labu.
Vai varat atklāt tā diriģenta vārdu, ar kuru Latvijā un ar kuru citos pasaules teātros saprotaties vislabāk? Ko sagaidāt no diriģenta?
Laikam esmu laimīga dziedātāja, jo savā karjerā esmu saskārusies tikai ar brīnišķīgiem diriģentiem, ar kuriem vienmēr prieks strādāt kopā un iemācīties ko jaunu. Diriģentu dzimšanas kartē noteikti ir ierakstīts, ka viņi ir sava veida skolotāji, cilvēki, no kuriem gribas mācīties un kuru viedums izsauc dziļu cieņu un respektu, ir bauda tiem sekot. Ja tas tā nav, tad šādi diriģenti ātri paliek bez darba. Jo mūziķi ir tauta, kas grib sev gudru vadoni. Tā ir milzīga atbildība saturēt skaņdarbu, veidot to, respektējot komponistu vai ievedot kādu jaunu sajūtu sen zināmajā mūzikā.
Savas karjeras sākumā pāris gadus esat bijusi arī Latvijas Nacionālās operas štata soliste. Kā kļuvāt par brīvmākslinieci? Palūkojoties no laika atstatuma, kādi ir šī statusa plusi un mīnusi?
Operas štatā biju pašā karjeras sākuma, kad Viesturs Gailis bez noklausīšanās pieņēma mani operā no konservatorijas 3. kursa un uzreiz uzticēja Džildas lomu Verdi operā “Rigoleto”. Sekoja konkursi un studijas Bari konservatorijā ar Itālijas vēstniecības atbalstu. Vēlāk startēju citos konkursos, kur mani izdzirdēja aģenti, un sekoja daudzi ārzemju līgumi. Man patīk tā brīvības sajūta un tas, ka visu laiku ir jātrenējas, jo brīvmākslinieka dzīve sastāv no nepārtrauktiem konkursiem uz lomu.
Ja jūs satiktu to jauno meiteni Sonoru, kura mazotnē sāka mācīties mūziku un droši vien bija sapņiem pilna, vai jūs abas tagad saprastos?
Es gribēju būt balerīna, diemžēl 3. konkursa dienā izkritu uzņemšanas eksāmenos. Pēc tam gribēju būt dziedāšanas skolotāja… tad divus gadus paralēli skolai gāju 4. medicīnas skolā jauno mediķu pulciņā, bet Maija Einfelde mani novirzīja uz J. Mediņa mūzikas vidusskolu uz diriģēšanas nodaļu, pēc kuras iestājos Konservatorijā un beidzu vokālistus.
Kas attiecas uz mazo meiteni, tad mazajai meitenei galīgi nepatika spēlēt klavieres…Bet domāju, ka viss, kas noticis, ir noticis vislabākajā iespējamā variantā.
Vai nav bijusi vēlēšanās noenkuroties kādā konkrētā teātrī?
Ir bijušas tādas domas un ir bijuši piedāvājumi. Bet galu galā nekur neesmu noenkurojusies. Šobrīd, protams, esmu ļoti priecīga, ka lielāko daļu savu līgumu saņemu LNOB iestudējumos. Šeit dziedu patiesi labos uzvedumos un sev ļoti tuvas lomas. Agrāk daudz dziedāju Klāgenfurtē, Štutgartē, Drēzdenē. Parasti sanāca tā, ka, līdzko dabūju pirmo līgumu, tā gandrīz katru gadu šie teātri mani turpināja angažēt arī uz nākamajiem iestudējumiem. Bet esmu dziedājusi arī citos teātros.
Kurš žanrs jums pašai tuvāks – opera vai operete? Un – kāpēc?
Es to tā neizdalu. Vai jums labāk garšo ērkšķogas vai vīnogas? Es mīlu mūziku, un man patīk daudzpusība. Tad ir iespējas baudīt dažādus žanrus, izjūtas, priekus, pārdzīvojumus, trenēt sevī visu krāsu paleti.
Esat dziedājusi Vācijā, Šveicē, Beļģijā, Austrijā – ja laika ratu varētu pagriezt atpakaļ, kurā teātrī un kurā lomā jūs gribētu atgriezties vēlreiz?
Ne tikai. Arī Austrālijā, Āfrikā, Ķīnā, Londonā, Francijā, Itālijā un vēl citur.… Es gribētu pabūt vēlreiz visur, arī tur, kur neesmu bijusi. Man tiešām par visiem teātriem ļoti jaukas atmiņas.
Vai Latvijā atkal būtu vajadzīgs Operetes teātris? Vai tam būtu skatītājs?
Pilnīgi noteikti! Visas Operetes fonda rīkotās izrādes ir izpārdotas!
Vai varat atklāt vienu no jūsu dziedātajām un jums vismīļākajām lomām operā un operetē?
Par lomām es jau teicu, ka mīlu tās visas! Katrai lomai savs liktenis un savas iespējas vai grūtības, bet visas mīļas! Ļoti daudz esmu mācījusies no Edītes Gruberovas, Andželas Georgiu, Renē Flemingas, Kiri te Kanavas, Danielas Desī…
Ko uzlūkojat par augstāko pakāpienu savā līdzšinējā karjerā?
Mūzikā nav finiša lentas vai sekunžu spidometra, kas nosaka, kurš tad pasaulē ir visaugstāk uzlēcis, visātrāk noskrējis. Te vienmēr subjektīvi pastāvēs, patīk vai nepatīk. Man katra loma ir kā tāds nākamais pakāpiens, kas jātrenē un jāizprot. Patīk pats iestudēšanas, sagatavošanas process, vide, patīk dziedāt, izdzīvot lomu, vai, kā es parasti saku, izprast vēl kādu citu dzīvi. Ir gadījies slimai dziedāt Štutgartē, bet, piemēram, ļoti labā formā Rēzeknes “Gorā”. Galvenais, cik dziļi ieinteresēta ir komanda labas mūzikas tapšanā.
Vai taisnība, ka karjera būtu veidojusies spožāka, ja sirds nebūtu izvēlējusies mīlestību, jeb varbūt tieši otrādi?
Cilvēkiem ir tiesības izvēlēties visu! Mēs paši kaut kādā brīdī pieņemam lēmumu, ka labāk esmu veiksmīgāks karjerā, bet neveiksmīgs mīlestībā! Un tad Visums apjūk. Kāds sakars attiecībām ar dziesmu? Bet nu labi, ja gribi, tad maksā ar to! Tas pasūtījums tiek pieņemts. Bet cilvēks profesijā maksā ar savu enerģiju trenējoties, apgūstot jaunas iemaņas, izzinot. Tur nav nekāda sakara ar citām sfērām. Tāpat , lai būtu laimīgs attiecībās, ir zināms laiks, uzmanība jāveltī otram cilvēkam. Te atkal nekāda sakara ar karjeru. Jāmāk menedžēt savu laiku. Ne vienmēr darbam veltītā laika ilgumā ir tā būtība, bet koncentrētībā, stabilitātē. Visas jomas grib būt mīlētas. Jāaudzē sevī mīlestības esence, tad var vēlēties visu.
Kas no pēdējā laika Latvijas mūzikas dzīves notikumiem jūs iepriecinājis? Kas aizrauj ārpus mūzikas?
Mani visumā iepriecina tas, ka mūsu mazā Latvija ir tik atvērta mākslas pasaulei, un, kā liecinot pētījumi, tad procentuāli Latvijas iedzīvotāji daudz vairāk apmeklē koncertus un pasākumus nekā daudzās citās vecās Eiropas valstīs. Piemēram, pat Itālijā var just, ka operas publika parasti ir vecākā gadagājuma cilvēki. Bet paskatieties Latvijas Nacionālās operas un baleta zālē – jūs atradīsiet visu paaudžu cilvēkus, turklāt ārpusē vēl ir daudzi, kas gaida, kad varēs dabūt biļetes uz kādu izrādi, kura šogad jau izpārdota. Tas ir ļoti patīkami.
