„Mūzika mani jau sagaidīja”. Saruna ar operdziedātāju Katrīnu Paulu Felsbergu 0
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Rīt, 19. maijā, Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos Mocarta operas “Dons Žuans” jauniestudējums, ko veidojis argentīniešu režisors Marselo Lombardero un viņa radošā komanda. Operā ir trīs sieviešu lomas un viena no tām – Cerlīna – Berlīnes Mākslu universitātē bakalaura programmā studējošajam latviešu soprānam KATRĪNAI PAULAI FELSBERGAI būs debija mūsu Baltajā namā un operā vispār.
Jaunais uzvedums būs piektais operas “Dons Žuans” iestudējums Latvijas Nacionālajā operā. Saskaņā ar libretu operas darbība notiek Spānijā, bet argentīniešu radošās komandas rokās tā pārcēlusies uz Buenosairesu un opera “Dons Žuans” kļuvusi par ironisku un melnu komēdiju ar tumšu humoru, kuras galvenā varoņa dzīves vadmotīvs ir vīns, iekāre un sievietes. Romantiku gan Dons Žuans ir aizstājis ar trofeju medībām, kur noderīgi ir arī galēji līdzekļi – meli, viltus un pat slepkavība –, bet galu galā tas tomēr izrādās ceļš uz elli.
Katrīna Paula Felsberga ir daudzu starptautisku dziedāšanas konkursu laureāte, 2017. gadā ieguvusi pirmo vietu un diplomu kā labākais soprāns 5. starptautiskajā Džūlio Peroti jauno operdziedātāju konkursā, 2019. gadā – pirmo vietu Alfrēda Kalniņa jauno vokālistu konkursā. Tad arī uzaicināta piedalīties meistarklasēs Zalcburgas festivālā, papildinājusies pie pedagoģes Margaretas Honigas.Studijas sākusi Rīgas Doma kora skolā, iegūstot diplomu gan akadēmiskajā dziedāšanā, gan kordiriģēšanā. Dziedājusi Bastjēnu Mocarta operā “Bastjēns un Bastjēna” ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, piedalījusies Šūberta nedēļā Pjēra Bulēza zālē Berlīnē, kur muzicējusi ar pianistiem Greiemu Džonsonu, Volframu Rīgeru un Hartmūtu Hellu.
– Kas dominē sajūtu mikslī, esot uz Operas skatuves pirmo reizi?
Katrīna Paula Felsberga: – Nebūs tiesa! Pirmo reizi uz šīs skatuves dēļiem stāvēju vienā no Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijām, kur biju nolīgta kopā ar vēl divām Rīgas Doma kora “Tiara” meitenēm. No spilventiņa bija jāpaņem sudraba statuete un jāiedod balva tās prezentētājai aktrisei Ditai Lūriņai tieši rokās, lai to svinīgi pasniegtu laureātam.
Kāds šausmīgs uztraukums! Meiteņu kora sastāvā piedaloties Britena operā “Mazais skursteņslauķis”, man bija četrpadsmit gadi, taču atceros visus gaiteņus, pa kuriem skraidelējām, tā iepazīstot Operu kā mazi bērni. Tagad, solistes lomā, protams, man cits statuss.
Šis ir mans pirmais darbs operā. Jaunos dziedātājus nemaz tā vienkārši neuzaicina. Tā bija liela veiksme, ka ar sagatavotajām divām Cerlīnas ārijām izdevās nokļūt pie Operas direktora Egila Siliņa un galvenā diriģenta Mārtiņa Ozoliņa uz noklausīšanos. Kad uzzināju, ka esmu tikusi pie lomas – mēs to tagad dublējam ar Operas solisti Eviju Martinsoni –, prieks bija ārkārtīgi liels. Ir aizraujoši piedalīties ļoti mūsdienīgajā iestudējumā, kāds radīts no allaž aktuālā stāsta par Donu Žuanu, cilvēku, kurš vienmēr grib vairāk un vairāk un nekad savās vēlmēs nespēj rimties un apjēgt, ka visa kā jau tik daudz ir dots.
– Un kā tu raksturotu savu Cerlīnu, kura arī kļūst par vienu no iekāres objektiem šim Donam Žuanam, plēsējam, skarbā mūsdienu vīrieša arhetipam, kas nav pavedinātājs romantiskā nozīmē, nevis savaldzina, bet drīzāk paņem ar spēku, iznīcinot visu, kas apkārt?
– Cerlīna un viņas vīrs Mazeto, kuru kāzu dienā arī norisinās operas darbība, šajā iestudējumā pieder viszemākās šķiras pārstāvjiem, kalpiem. Bet režisora tulkojumā un darbības pārcēlumā uz mūsdienām Cerlīna un Mazeto strādā “Makdonaldā”, varbūt “Rimi”, un pat ne pie kases, bet noliktavā. Taču atšķirībā no abām pārējām operas varonēm, manai Cerlīnai piemīt ķermeniska intuīcija. Viņa ir jauna, spridzīga, ar labu humora izjūtu un spēj uz visu paskatīties ar vieglu ironiju. Jo kā gan citādi, ja šajā situācijā viņai īstenībā nav ko zaudēt. Ja nu vienīgi savu vīru. Bet to Cerlīna ļoti veiksmīgi, ar manipulatīvām iemaņām, ko pati varbūt pat neapzinās, nosargā.
Un galu galā viss, vismaz manai varonei, beidzas laimīgi. Operā satiekas dažādas sabiedrības aprindas, sākot no augstākajām, kas mūsdienās varētu būt prezidenti un redzamākie politiķi, un pārējie, ierindas cilvēki, kam varu pieskaitīt arī sevi. Daudz kas saskan ar mūsdienām, kur, protams, robežšķirtne starp slāņiem un aprindām smalkāk austa. Senāk Donam Žuanam nebūtu iespējas Cerlīnu pat satikt, kur nu vēl pavest, jo viņu ceļi nekad nekrustotos līdzīgi kā cilvēkiem, kuri sēž katrs savā, ar sienu nošķirtā kroga pusē.
Operā darbība notiek hiperreālā mūsdienu pasaulē – Dons Žuans ir ballīšu zvērs, kuram nemitīgi seko Leporello ar kameru, kas visu filmē un liek internetā. Jo tā taču mūsdienās apliecinām savu statusu – liekam bildes instagramā un “Facebook”, krājam sirsniņas un laikus… Būtu jauki, ja skatītāji nāktu uz iestudējumu ar atvērtu sirdi un prātu tam, ka arī šādi, bez korsetēm un supergalantiem žestiem, var izstāstīt Dona Žuana stāstu.
– Kādreiz operas solisti pārmet režisoriem pārlieku sarežģītus uzdevumus, jādzied, stāvot uz kustīgām pārkarēm…
– Pāri skatuvei tiešām būs ļoti augsts tilts! Jākāpj pa trepēm un duetā jādzied, vienam solistam esot lejā, bet otram augšā. Taču režisors neliek darīt neko ar dziedāšanu nesavienojamu. Starp citu, Marselo Lombardero pats bijis solists, ilgu laiku dziedājis gan Donu Žuanu, gan Leporello, gan Mazeto – visas trīs baritona lomas šajā operā. Bijis arī operas vadītājs un tikai tad kļuvis par režisoru.
– Kā tevis pašas dzīvē ienāca mūzika?
– Patiesībā, kad es ienācu šajā dzīvē, mūzika tur jau bija. Mamma vēl ar mani puncī dziedāja kamerkorī “Ave Sol” pie leģendārā diriģenta Imanta Kokara un tētis tajā pašā korī bija arī menedžeris. Mammai ir muzikoloģes izglītība, tētim – kordiriģenta. Mūzika vienmēr bijusi ap mani. Bet pirmā sastapšanās ar to kā “izpildītājmāksliniecei” notika bērnu vokālajā grupā “Knīpas un knauķi”, ko ilgus gadus vadīja Edīte Putniņa un Vita Siliņa un kurp kā mazs knīpauzeris tiku aizvesta četru gadu vecumā. Tieši Edītei Putniņai vēlāk radusies ideja aizsūtīt mani uz Rīgas Doma kora skolas eksāmeniem.
– Vai kāds ieguldījums bijis arī tavam vectētiņam aktierim Ģirtam Jakovļevam?
– Gan jau tajā skatuves vilkmē kas būs arī no viņa!
– Kā tavā radošajā karjerā bijis vairāk – laimīgu nejaušību, liktenīgu sakritību vai mērķtiecības?
– Par to pati daudz esmu domājusi. Labvēlīgs liktenis, atbalstoši līdzcilvēki iedod kādu atslēgu, viņi to var pat ielikt īstajās durvīs, bet tā slēdzene tik un tā tev jāpagriež pašai. Taču – jā, sakritībām un veiksmēm, pat laimīgām nejaušībām laikam jāstāv līdzās. Vismaz manā dzīvē tā bijis. Amerikas latvietis diriģents Andrejs Jansons iestudēja mūziklu “Mana skaistā lēdija”. Pēc tam atvērās visādas durvis. Iespēja mūzikla fragmentu izpildīt kopā ar Liepājas simfonisko orķestri Atvara Lakstīgalas vadībā Dzintaru koncertzālē man, piecpadsmitgadīgam bērnam, bija liels notikums. Vienu brīdi darbojos vokālajā grupā “Putnu dārzs” – tagad “The Garden”.
Kādā skatē, atminu, zālē ļoti maz cilvēku, bet viens no žūrijas locekļiem bija Valdis Butāns. Dzirdējis, kā es izpildu mazliet neakadēmiskāku mūziku, uzaicināja dziedāt ar orķestri “Rīga”. Bija tāda programma “Holivudas mīlas stāsti” kopā ar Daumantu Kalniņu. Laimīgas sakritības gadījušās vēl un vēl… Draudzene ierosināja – braucam uz meistarklasēm pie slavenās itāļu operdīvas Čečīlijas Bartoli mātes un skolotājas Silvanas Bacoli Bartoli. Pēcāk pedagoģe mūs ar draudzeni uzaicināja uz Zalcburgu uz vēl privātākām meistarklasēm, jo patika jauni cilvēki, kas spēj un vēlas strādāt.
Darbojāmies Mocarta namā, tieši tajā ēkā, kur notiek visas Zalcburgas festivāla slavenākās norises. Viendien dziedam, pēkšņi pie durvīm pieklauvē un tajās stāv pedagoģes meita Čečīlija Bartoli, pasaulslavenā operdziedātāja, brīnišķīga baroka laika interprete, savdabīga māksliniece, kas man tieši šo viņas īpašību dēļ ilgu laiku bija kā tāds elks, profesionalitātes etalons. Nu redzēt dzīvē – fantastika!
– Pēc Rīgas Doma kora skolas izvēlējies studijas Berlīnē. Kāpēc?
– Doma kora skolā mācījos no sešu līdz divdesmit gadu vecumam. Esot vienā un tajā pašā vietā – kā fiziskā, tā garīgā nozīmē –, sapratu, ka īsti nevarēšu attīstīties tālāk, ja palikšu tepat. Vēlējos aizbraukt no Rīgas, kur esmu uzaugusi, pamainīt vidi, izjust citas dvesmas un iespaidus. Un Berlīnē, atkal kaut kādas sakritības dēļ, satiku savu skolotāju Džūliju Kaufmani. Dziedātāja ir amerikāņu soprāns, kas jau ļoti ilgi dzīvo un strādā Vācijā. Un tad tā sajūta, ka mūsu satikšanās nav nejauša, ka ir kāds iemesls, kādēļ tā notikusi …
– Saviļņojošākais pieredzējums un – visdramatiskākais?
– Skaista daudz… Taču man kā latvietei un patriotei, un jau no paša sākuma kora dziedātājai vislieliskākais notikums bija iespēja 2018. gadā Latvijas simtgades Dziesmu svētku Noslēguma koncertā nodziedāt solo Uģa Prauliņa “Dievainēs”. Tiku ilgi gatavojusies, un tad – tu stāvi un redzi savā priekšā cilvēku jūru, aiz muguras koristi kā drošs mūris. Atceros, skaņdarba ievada laikā, kas likās tik garš, man tā sitās sirds.
Bet, paņemot pirmo elpu, viss notiek … Saplūsti kā kosmosā ar visu tautu tur, klausītājos. Kad mācījos skolā, vienmēr ļoti uztraucos, pirms kāpu uz skatuves. Tādēļ daudzos koncertos neizdarīju iecerēto. Jaunam cilvēkam traki. Vēlāk, jau profesionāli muzicējot, gadījies, ka nez kādēļ pēkšņi aizmirstas vārdi un tu pabeidz dziesmu ar izdomātām itāļu valodas zilbēm. Bet tagad neuzskatu, ka tas būtu kas briesmīgs. Robeža starp dramatisko un smieklīgo uz skatuves patiesībā ir ļoti šaura. Skatuve ir skatuve. Tā nav dzīve. Tajā kādreiz notiek daudz dramatiskākas lietas.
– … Vai vecāki teikuši, kāpēc tev doti divi vārdi? Kad dzirdu – Katrīna Paula Felsberga – gluži nevilšus skaniski ataust alūzijas no opermākslas pasaules…
– Jā, jā ( pasmaida)… Tētis savulaik izdomāja, ka vajagot Katrīnai, kā mani sauc ikdienā, vēl Paulu klāt pielikt, jo tad labs skatuves vārds sanāktu.
UZZIŅA
Operas “Dons Žuans” izrādes” šosezon arī 21., 24. un 29. maijā, kā arī 15. un 21. jūnijā Rīgas Operas festivālā.
