Mūzika Latvijas Nacionālās bibliotēkas simtgadē 0
Nopietnas koncertzāles galvaspilsētā joprojām nav. Arī Laikmetīgās mākslas muzejs vēl aizvien nav uzbūvēts. Toties Gunāra Birkerta projektēto Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku pēc divdesmit gadu vilcināšanās beidzot saņēmās uzcelt, un tajā ir arī vairākas koncertu norises vietas, tostarp Ziedoņa zāle.
2019. gada 31. augustā Nacionālā bibliotēka svinēja simtgadi – ar daudzveidīgiem pasākumiem visas dienas garumā, kam vakarā pievienojās arī koncerts “Latviešu kamermūzika un improvizācija”. Precīzāk – ar starpbrīdi atdalītas divas atšķirīga rakstura programmas, kuras galvenokārt vienoja Ilona Kudiņa – flautiste, kas guvusi akadēmisku izglītību, bet ļoti labprāt uzspēlē arī džezu.
Tā nu koncerta otrajā daļā viņas līdzgaitnieki bija džeza mūziķi Toms Rudzinskis, Reinis Ozoliņš, Andris Buiķis, arī ASV strādājošais somu pianists Tuomo Ūsitalo un vēl citi, savukārt pirmajā daļā – Paula Šūmane un Ventis Zilberts. Tiem, kas seko līdzi gan Latvijas klasiskajai, gan neakadēmiskajai mūzikai, atskaņotāju saraksts nerada liekus jautājumus par iespējamo kvalitāti, un šajās cerībās tiešām nenācās vilties, turpretī vēl nepazīstamo interpretu līdzdalība (ar iepriekšminēto somu mākslinieku centrā) priekšnesumu vērtību tikai papildināja.
Otrs iemesls, kādēļ Nacionālās bibliotēkas svinību muzikālā programma raisīja interesi, bija koncerta klasiskās sadaļas repertuārs, kurā regulāri atkārtojās vārds “pirmatskaņojums”. Lolitas Ritmanes opuss “Saruna” flautai un klavierēm un Pētera Aldiņa cikls “Light Reflections” Ziedoņa zālē skanēja pašu pirmo reizi, Imanta Ramiņa partitūra “Tauriņi” un Anitas Kuprisas “All God’s Creatures” flautai un klavierēm piedzīvoja pirmatskaņojumu Latvijā, bet flautai solo rakstītais Daces Aperānes skaņdarbs “Sanošs koks” līdz Latvijai kādreiz bija nonācis gan, taču ne līdz galvaspilsētas koncertzālēm.
Tātad – mūzika, ko radījuši ASV vai Kanādā dzīvojoši latviešu komponisti, kas turklāt pieder aptuveni vienai paaudzei (Ramiņu no Ritmanes šķir deviņpadsmit gadu starpība). Taču te uzreiz parādījās nopietna problēma – labi saprotama domubiedru kopība šeit izvērtās darbos, kas, salikti viens pēc otra, izklausījās visai vienādi. Apmēram tas pats poētiskais raksturs, apmēram tas pats gaišais, idilliskais neoromantisms.
Šādā salikumā lielākās simpātijas radīja Pētera Aldiņa četrdaļīgais opuss “Light Reflections” flautai, vijolei un klavierēm, kur komponistam gribot negribot nācās veidot plašāku formu, diferencējot tematiskā materiāla kontrastus un ievijot kādu stilistiski daudznozīmīgāku vilcienu. Rezultātā tapis ja arī salīdzinoši bezpersonisks, tad vismaz tīri pievilcīgs darbs, kas muzikālo emociju un impulsu izklāsta veiksmes ziņā gluži labi turējās līdzi tādam pašam sastāvam komponētajai Imanta Ramiņa miniatūrai “Tauriņi”. Pārējos skaņdarbus bija grūti uztvert kā koncertmūziku – ne velti “Sanošs koks” Daces Aperānes īstenojumā skanēja komplektā ar Daces Micānes-Zālītes lasīto dzejoli, Tālivalža Ķeniņa piemiņai veltītajam “divu dialogu” ciklam “Saruna” par labu nāca Lolitas Ritmanes skaņuraksta raitais un aktīvais ritējums, bet Anitas Kuprisas opusam nebija pat tā.
Un šeit nu varēja divkārt uzskatāmi novērtēt atskaņotāju meistarību, viņiem no tik pieticīga muzikālā materiāla izveidojot spilgtas, krāsainas, kontrastainas interpretācijas. Atkal bija patiess prieks klausīties vijolnieces Paulas Šūmanes spēlē, kur tembrālu bagātīgumu liriskajos toņos papildināja tikpat valdzinoši dramatiski akcenti. Pianista Venta Zilberta uzstāšanās atkal pārliecināja ar augsta līmeņa profesionalitāti, nemaldīgu radošo intuīciju un izcilu ansambļa izjūtu. Turpretī Ilonai Kudiņai programmas pirmā daļa nebūt nebija tikai iesildīšanās džezam pēc starpbrīža – arī akadēmiski iecerētās partitūras viņa atspoguļoja niansēti un trāpīgi. Ironiski, ka piedevās spēlētais jau tā nepretenciozais Aivara Kalēja skaņdarbs “Sapnis” šeit bija uztverams bezmaz vai kā paraugs tam, kā jāraksta mūzika; un, ja reiz par trimdas autoriem, cik gan ļoti te būtu noderējusi, piemēram, Imanta Mežaraupa māksla…
Ar džeza programmu notikumu gaita izvērtās pavisam citāda – mūsdienās radītās džeza partitūras (un ne tikai Latvijā) bieži neizceļas ne ar ko oriģinālu, toties visi Ziedoņa zālē dzirdētie darbi piesaistīja uzmanību kā patīkams izņēmums.
Necenšoties pat pieteikt kādus īpašus eksperimentus, Toma Rudzinska triju opusu cikls uzrunāja ar radošu iztēli, emociju plastiskumu un mākslinieciskās dramaturģijas intensitāti, un šīs vērtības, tikai atšķirīgā rakursā, piemita arī Tuomo Ūsitalo “Pablo’s Insomnia”. Ar skaņuraksta kvalitāti un gaumes izjūtu viss bija kārtībā Artas Jēkabsones un Andra Buiķa aranžējumiem (“Kur gaismeņa zyla ausa” un “Pūt, vējiņi”), bet Ilonas Kudiņas inspirētais skaņdarbs “Insenity” aizrāva ar spriegu un iekšēji saliedētu improvizāciju virkni.
Te savukārt nešaubīgi jāteic, ka par džeza programmas galveno vērtību saucams pašu mākslinieku sniegums – pat Latvijas džeza arēnā, ko pamatā veido izsenis savstarpēji pazīstamu domubiedru sadarbība, reti kad bijusi iespēja sastapties ar tik spožu, dzirksteļojošu un mērķtiecīgi īstenotu ansambļa spēli. Tajā lieliski iejutās pat koncerta īpašie viesi – dziedātāja Una Stade, flautiste Rūta Sīpola un koklētāja Grieta Sīpola, taču lielākos apjomos, plašākās dimensijās mūziķu pamatsastāvs sevi reprezentēja viskrāšņākajā gaismā. Gan lirisku plūsmu, gan trauksmainākus tēlus, kā solo improvizācijas, tā arī kādu konkrētu līniju daudzbalsīgā salikumā – to visu Ilona Kudiņa, Tuomo Ūsitalo, saksofonists Toms Rudzinskis, kontrabasists Reinis Ozoliņš, bundzinieks Andris Buiķis iedzīvināja ar sevišķu izteiksmību un skaistumu. Tas rada secinājumu, ka Latvijas sabiedrība var lepoties ne tikai ar akadēmiskās mūzikas interpretiem, bet arī ar džeza mūziķiem.
