Mūzika krūmmelleņu laukā: Mielavs par brango saimniecību, krievu valodu un apaļo jubileju 3
Ģirts Kasparāns, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Talantīgais dziedātājs un dziesmu autors Ainars Mielavs 10. septembrī svinēs 60 gadu jubileju; šajā dienā ceļu pie klausītājiem sāks arī viņa jaunais albums “220 volti”, bet koncertturneja vairākās Latvijas pilsētās gaidāma novembra beigās un decembrī.
Mielavam mūzika vairs nav vienīgais ienākumu avots, jo ar sievu Lieni viņi savā saimniecībā pievērsušies krūmmelleņu audzēšanai.
Vasaras beigas Ainaram Mielavam ir rosīgākais darba laiks, jo ienākas krūmmelleņu raža, ko Ainars ar sievu Lieni audzē savā saimniecībā Carnikavas novadā.
Klienti slavē Mielavu gardās ogas; daudzi paši brauc pie viņiem, lai ielasītu ogas tieši no krūma.
Ainars varētu ilgi stāstīt par krūmmelleņu audzēšanas niansēm, tomēr mūsu tikšanās galvenais iemesls ir mūzika. 10. septembrī, kad būs pienākusi viņa 60 gadu jubileja, Mielavs laidīs klajā savu jauno albumu “220 volti”; pēc pāris mēnešiem plānota arī koncertturneja ar šādu nosaukumu.
Lai gan varētu šķist, ka Covid-19 pandēmijas laikā koncertu rīkošana ir pilnībā apstājusies vai vismaz iesaldēta, Mielavs stāsta, ka šovasar (pēc noteikto ierobežojumu atvieglošanas) uzstājies tik daudz, kā reti kuru vasaru.
“Gandrīz katru nedēļu man bija kāds koncerts vai uzstāšanās,” secina Ainars.
Mielavs ir tautā iemīļots un pieprasīts mūziķis; ne velti futbola un hokeja spēlēs līdzjutēju koris bez īpašas mudināšanas pēkšņi sāk dziedāt Mielava dziesmas “Kad mēness jūrā krīt” vai “Ai, jel, manu vieglu prātu”.
Ainars atceras, ka 2004. gadā, kad Latvijas futbola izlase iekļuva Eiropas čempionāta finālturnīrā, viņš ar dēlu aizbraucis uz Portugāli un apmeklējis mūsējo spēles.
“Pirms mača ar futbola lielvalsti Vāciju stadionā sanākušie latviešu līdzjutēji sāka dziedāt “Kad mēness jūrā krīt”.
Jutu, kā man pār muguru sāk skriet skudriņas, tas bija patiesi saviļņojošs mirklis!
Turklāt arī pati spēle bija lieliska, jo mūsu futbolisti izcīnīja neizšķirtu pret vareno Vāciju.” Latvijas futbola izlases panākumi ir jau pasena vēsture, bet Mielava daiļrade laika pārbaudi izturējusi daudz sekmīgāk. Pirms pāris gadiem “Radio SWH” sarīkoja simtgades dziesmu aptauju, kurā klausītājiem bija iespēja balsot par 100 visu laiku labākajām latviešu dziesmām.
Mielavs šajā topā iekļuva ar četrām dziesmām: “Piekūns skrien debesīs” no grupas “Jauns Mēness” repertuāra un trim latviešu tautasdziesmu apdarēm: “Ai, jel, manu vieglu prātu”, “Div dūjiņas” un “Tumša nakte, zaļa zāle”.
Vai tas nozīmē, ka viņam ir īpašs talants uz latviešu folkloras pielāgošanu mūsdienām?
“Mūzikā ir svarīgi iedziļināties, saprast, par ko un kāpēc tu dziedi. Var jau arī dziedāt dziedāšanas pēc, daudz nedomājot par dziesmas tekstu un tā būtību, bet tāda dziedāšana vairāk iederas viesībās, pie svētku galda, nevis uz skatuves,” uzskata Mielavs.
Mūzikā viņš ir iedziļinājies jau kopš agras jaunības, un savu zināšanu bagāžu izmanto ne tikai kā dziedātājs, bet arī mūzikai veltītā raidījuma vadītājs (Latvijas Radio “Klasika” ēterā jau vairākus gadus skan Mielava autorraidījums “AM frekvences”).
Mielavs domā, ka šis vairāk ir dziesmu rakstnieku un dziedātāju, nevis grupu laiks.
“1987. gadā, kad mēs izveidojām “Jaunu Mēnesi”, mūzikas grupas bija kā miniatūras komūnas, kas mūziķiem ļāva apvienot spēkus, pretoties režīmam un izkliegt savu sāpi.
Mūsdienās mēs dzīvojam brīvā un demokrātiskā pasaulē, kur mūziķiem reti ir nepieciešamība protestēt pret valdošo iekārtu. Tagad galvenais ir vēstījums, ko mūziķis ar savu mūziku vēlas sniegt saviem klausītājiem. Bet vēstījuma radīšana vairāk ir individuāls, nevis grupas darbs.”
Kā svinēsi apaļo jubileju?
Savus gadus nekad īpaši neesmu skaitījis, bet tas ir zināms atskaites punkts. 10. septembrī izdošu savu jubilejas albumu, bet nekādas plašākas svinības negrasos rīkot.
Manuprāt, dzimšanas diena ir tādi intīmi svētki, kad cilvēkam ir vērts padomāt, kāds bijis aizvadītais gads un ko vēlies sagaidīt no nākamā.
Šo dienu vēlos pavadīt sev tuvāko cilvēku lokā. Savukārt koncerti ir izklaide un prieks, ko ceru sagādāt sev un klausītājiem. Turnejas nosaukums būs “220 volti”; es negribēju to saukt par “Ainaram Mielavam 60”, kas droši vien piesaistītu lielāku uzmanību.
Vislielāko uzmanību var piesaistīt, ja to nosauc par “pēdējo” jeb “atvadu” turneju, jo tad fani negribēs laist garām iespēju izbaudīt iemīļoto mūziķu uzstāšanos.
Piemēram, rokgrupa “Kiss” jau pirms 20 gadiem sarīkoja savu “atvadu” turneju, bet šobrīd viņi rīko savu “pēdējo” turneju.
Manā biogrāfijā ir bijis līdzīgs gadījums. 2012. gadā svinējām grupas “Jauns Mēness” 25 gadu jubileju, bet grupa bija beigusi pastāvēt jau 90. gadu nogalē.
Mums nebija nekādu konfliktu, bet sapratām, ka šajā sastāvā savu radošo potenciālu esam izsmēluši, tādēļ nolēmām šķirties draudzīgi. Ar domu, ka kādreiz vēl varētu sanākt kopā un nospēlēt kādu koncertu.
Šis “kādreiz” pienāca 2012. gada beigās, kad nospēlējām savu atvadu koncertu. Ieguldījām lielu darbu, lai tam sagatavotos, jo lielāko daļu dziesmu nebijām spēlējuši gadiem ilgi. Visas biļetes ātri vien tika izpirktas, un mans draugs Ģirts Majors, kurš nodarbojas ar koncertu organizēšanu, piedāvāja sarīkot vēl vienu “pēdējo” koncertu nākamā gada februārī.
Arī tas bija ļoti pieprasīts, tādēļ Ģirts nelikās mierā un pierunāja mūs vasarā uzstāties festivālā “Positivus”. Tā uz aci šķita, ka uz mūsu koncertu bija sanākuši ap 20 000 cilvēku.
Pēc koncerta saņēmu vienu no labākajām atsauksmēm, ko esmu dzirdējis par savu mūziku.
Mans labs paziņa pats netika uz koncertu, bet tur bija viņa dēls, un vēlāk, kad tēvs prasīja, kāds bija koncerts, dēls atbildējis: “Ļoti labs, pat apsargi dziedāja līdzi!”
Es to uztvēru kā lielisku komplimentu mūsu daiļradei. Tā nu sanāca, ka tas bija trešais “Jauns Mēness” atvadu koncerts, bet varu lasītājiem apsolīt, ka šoreiz savu vārdu turēšu un “Jauns Mēness” koncertdarbībai tiešām ir pielikts punkts.
Man vispār labāk patīk darīt jaunas lietas, lai gan es nemēģinu norobežoties no savas agrākās daiļrades. Savos koncertos joprojām dziedu arī “Jauns Mēness” populārākās dziesmas un turpināšu to darīt, kamēr vien kāds būs gatavs tās klausīties.
Savu jubilejas turneju esi ieplānojis pēc pāris mēnešiem, novembra beigās un decembrī, bet šobrīd neviens nevar zināt, kāda būs situācija ar Covid-19 pandēmiju un publisko pasākumu ierobežojumiem. Vai pašam ir sajūta, ka koncerti tiešām notiks un viss izdosies, kā iecerēts?
Esmu pārliecināts, ka koncertiem ir jānotiek. Man nepatīk atlikt darbus uz vēlāku laiku: ja kaut kas ir norunāts un ieplānots, tad tam ir jānotiek. Nedomāju, ka koronavīrusa epidēmija būs beigusies, taču mums un visai pasaulei nāksies pielāgoties un iemācīties ar to sadzīvot.
Mums jāatrod veids, kā turpināt sociālo dzīvi arī pandēmijas apstākļos, jo cilvēks tomēr ir sabiedriska būtne. Kultūra ir ļoti svarīga sabiedriskās dzīves sastāvdaļa.
Tā ir svarīga ne tikai māksliniekiem, kas darbojas šajā jomā un pelna sev iztiku, bet arī cilvēkiem, kas klausās viņu radīto mūziku, apmeklē koncertus, iet uz teātri, skatās kino.
Teici, ka koncertu spēlēšana tev ir prieks un izklaide, bet vai profesionālam mūziķim tas nav arī darbs, kas prasa zināmu piepūli? Dažkārt notiek pat divi koncerti dienā, un šādā režīmā saglabāt nemainīgi augstu līmeni noteikti nav viegli.
Šķiet, ka divus koncertus dienā esmu spēlējis tikai reizi mūžā. Toreiz starp koncertiem bija pāris stundu pauze, tādēļ varēju atjaunot spēkus. Es apzinos, ka nedrīkstu sevi pārslogot un piekrist visiem piedāvājumiem.
Ja koncerti notiek gandrīz katru dienu, ir ļoti grūti atjaunoties. Ne tik daudz fiziski, cik emocionāli. Māksliniekam uz skatuves jābūt atklātam un gatavam veltīt visu savu enerģiju klausītājiem.
Fredijam Merkūrijam reiz piedāvāja spēlēt kādā mūziklā, kas nozīmētu, ka viņam būtu jāspēlē šī loma mēnešiem ilgi ar retām brīvdienām. Fredijs atteicās no vilinošā piedāvājuma, jo viņš bija pieradis koncertā izlikt visus savus spēkus un nevarētu otrā dienā atkal kāpt uz skatuves.
Šajā ziņā esmu viņa pieejas piekritējs.
Vai tevi aicina uzstāties arī privātos pasākumos, piemēram, kāzās vai uzņēmumu ballītēs?
Jā, aicina, un visbiežāk piekrītu šiem piedāvājumiem. Man ļoti patīk dziedāt, tādēļ priecājos par katru šādu iespēju. Piemēram, ja jaunais pāris ir iemīļojis manu mūziku un aicina uzstāties viņu kāzās, es to uztveru kā lielu pagodinājumu.
Kāzās nekad neesmu uzstājies kā ballīšu, deju muzikants, bet varu nodziedāt vienu vai dažas dziesmas. Šovasar esmu uzstājies četrās kāzās, un tā bija pacilājoša pieredze.
Ja līgavai, klausoties manu dziesmu, acīs parādās asaras, arī es jūtos saviļņots.
Es neesmu ļoti augstās domās par sevi un savu daiļradi, tādēļ vienmēr esmu patīkami pārsteigts, kad redzu, ka mana mūzika spējusi aizkustināt cilvēkus.
Kas attiecas uz korporatīviem pasākumiem, man ir savi noteikumi, kuriem atbilstoši esmu gatavs uzstāties. Piemēram, vietai, kur es uzstājos, jābūt norobežotai no ēdienu un dzērienu zonas. Korporatīviem pasākumiem ir sava specifika.
Ja cilvēks ir nopircis biļeti uz manu koncertu, tad skaidrs, ka viņam patīk mana mūzika un klausītājs zina, kas viņu sagaida. Savukārt uzņēmuma ballītē ir sanākuši dažādi cilvēki, kas paši tiešā veidā nav par to maksājuši, tātad viņu vidū būs arī tādi, kam mana mūzika ir vienaldzīga vai pat netīkama.
Šādā situācijā var gadīties, ka cilvēki sāk uzvesties neadekvāti un traucēt pārējiem izbaudīt koncertu. Starp citu, savā karjerā bēdīgāko pieredzi esmu piedzīvojis Briselē, kur mani aicināja nospēlēt koncertu mūsu diplomātiem un Eiropas Savienības institūcijās strādājošiem latviešiem.
Diemžēl daļa publikas uzvedās augstprātīgi, koncerta laikā skaļi sarunājās un staigāja gar skatuvi. Es nebiju gaidījis šādu attieksmi, tādēļ atļāvos viņiem aizrādīt, jo līdzās bija citas telpas, kur varēja neklausīties manas dziesmas.
Tavuprāt, vai pēc pandēmijas izraisītās pauzes publika ir vairāk noilgojusies pēc mākslinieku uzstāšanās? Līdzīgi kā ilgstošā kopdzīvē, kad iestājas rutīna un pieradums, bet tad viens no pāra aizbrauc ilgākā komandējumā un pēc atgriešanās attiecībās parādās jauna dzirkstele.
Pandēmijas laiks ir milzīgs pārbaudījums visām ģimenēm, mūsu savstarpējām attiecībām, jo cilvēki nekad nav tik daudz laika pavadījuši kopā. Daudzas veiksmīgās ģimenes bija izveidojušas noturīgu attiecību modeli, kur katrs bija aizņemts ar saviem darbiem, bet vakarā varēja satikties un kopīgi veltīt laiku atpūtai.
Taču tagad arī pa dienu daudziem nācies strādāt no mājām, tātad pāris ir kopā teju 24 stundas diennaktī, un ne visiem izdodas izturēt šo pārbaudījumu.
Par sevi varu teikt, ka man ir ļoti laimējies, jo mēs ar Lieni esam radoši cilvēki ar nenormētu darbalaiku, tādēļ bijām pieraduši arī ikdienā būt viens otram līdzās.
Grūtāk bija meitām Agatei un Terēzei, kam vairs nebija jāiet uz skolu, jo mācības notika attālināti.
Esmu lepns, ka meitas izturēja šo pārbaudījumu un veiksmīgi tika galā. Protams, mums ir paveicies, ka dzīvojam laukos, mums ir sava māja, tādēļ katram ģimenes loceklim ir sava telpa. Ja šo pandēmijas laiku mums būtu jāpārcieš Rīgas dzīvoklī, tas noteikti būtu daudz grūtāk.
Kā vispār radās doma, ka jāpārceļas dzīvot ārpus Rīgas? Tu esi dzimis rīdzinieks; vai Lienei nācās tevi pierunāt un pārliecināt, ka ārpus Rīgas ģimenei būs labāki dzīves apstākļi?
Viss notika ļoti dabiski. Tolaik gaidījām ģimenes pieaugumu, bija pieteikusies mūsu pirmā meita Agate. Dzīvojām daudzdzīvokļu nama piektajā stāvā, mājā nebija lifta, tādēļ bija skaidrs, ka būs ļoti apgrūtinoši katru dienu ar bērnu ratiņiem kāpt augšā un lejā uz piekto stāvu.
Tie vēl bija tā sauktie treknie gadi, tādēļ radās doma ņemt kredītu un iegādāties ģimenei piemērotāku mājokli. Apskatījām dažus piedāvājumus, bet Rīgā dzīvokļu cenas pirms nekustamā īpašuma burbuļa plīšanas bija pilnīgi neadekvātas.
Par dzīvokli Rīgas centrā prasīja tādu summu, par kādu Grieķijā varētu nopirkt nelielu salu. Lienes tēvam piederēja zeme Carnikavas novadā, un mums radās doma, ka šeit varētu uzcelt savu māju.
Tā arī izdarījām, un esam ļoti apmierināti ar savu izvēli. Turklāt arī Rīga nekur nav pazudusi, jo nepieciešamības gadījumā varam ātri nokļūt galvaspilsētā.
Kā nonācāt līdz krūmmelleņu audzēšanai?
Paralēli mājas būvēšanai domājām, ar ko gan mēs šeit varētu nodarboties. Man bija sava mūzikas ierakstu izdevniecība, bet jau tolaik bija skaidrs, ka šo jomu gaida grūti laiki.
Sapratu, ka tikai ar dziedāšanu būs grūti savilkt galus kopā, tādēļ meklējām kādu papildu nodarbošanos. Pirmā doma bija rakt dīķus, jo šajā apvidū ir augsts gruntsūdeņu līmenis.
Gribējām attīstīt komerciālo makšķerēšanu: izrakt dīķus, salaist tajos zivis un gaidīt ciemos makšķerniekus, kas par zināmu samaksu varētu šeit atpūsties.
Paldies Dievam, pirms idejas īstenošanas mums pietika prāta aprunāties ar cilvēku, kas jau darbojās šajā biznesā.
Viņš ātri vien atvēsināja mūsu degsmi, norādot uz cilvēcisko faktoru. Cilvēki ir ļoti dažādi, dažiem makšķerniekiem patīk apvienot šo procesu ar alkohola lietošanu, tādēļ saimniekam ik pa laikam nākas iesaistīties skandālu risināšanā.
Mēs ar Lieni sapratām, ka šādas problēmas mums nav vajadzīgas. Līdz krūmmelleņu audzēšanai nonācām laimīgas apstākļu sakritības rezultātā: bijām ciemos pie Lienes draudzenes, kuras vīrs nodarbojās ar laistīšanas sistēmu ierīkošanu.
Kad izstāstījām, ka būvējam māju un meklējam kādu papildu nodarbošanos, viņš teica: “Klau, varbūt jūs gribat audzēt mellenes?”
Sākām interesēties par šo jomu un noskaidrojām, ka krūmmellenēm vajadzīga ļoti skāba augsne, tieši tāda, kāda ir mūsu apkaimē. Tā pirms 13 gadiem iestādījām pirmo melleņu lauku, pēc tam sekoja arī otrais un trešais.
Ne man, ne Lienei nav speciālās izglītības lauksaimniecībā, bet šo gadu laikā esam daudz mācījušies un domāju, ka šobrīd esam diezgan zinoši šajā jomā.
Kā izdodas atrast noieta tirgu savai produkcijai?
Mums tas nāca diezgan viegli. Kad visu šo uzsākām, bija cilvēki, kas apšaubīja šo ideju un teica: “Labi, audzējiet tās mellenes, bet vai esat izdomājuši, kur pēc tam viņas nogrūst?” Tieši ar šādu tekstu: nevis pārdot, bet “nogrūst”.
Par laimi, izrādījās, ka šī “nogrūšana” ir mazākā no visām problēmām, jo pieprasījums pēc svaigi lasītām ogām ir ļoti liels.
Ir cilvēki, kas paši piesakās nolasīt ogas un aiztaupa mums darbu. Vasaras brīvlaikā mums ogu lasīšanā palīdz skolēni, kas ir priecīgi par iespēju nopelnīt kādu naudiņu.
Pirms dažiem gadiem bijāt ciemos pie radiem Baltkrievijā un pēc tam teici, ka mums, latviešiem, nav par ko sūdzēties, jo Baltkrievijā valda absolūta diktatūra. Ar kādām sajūtām tagad vēro notikumu attīstību tepat, aiz Latvijas robežas?
Es ļoti ceru, ka baltkrievu tauta atkal būs brīva. Man par braucienu uz Lukašenko pārvaldīto Baltkrieviju palikušas ļoti drūmas atmiņas, uzreiz pēc robežas šķērsošanas bija sajūta, ka pār mums pārklājies tāds kā svina vairogs.
Kad runājām ar baltkrieviem, radās iespaids, ka sabiedrība ir ļoti iebiedēta, cilvēki vairās atklāt savas īstās domas. Un šīs bailes ir pamatotas, jo režīmam nevēlami cilvēki Baltkrievijā mēdz pazust bez vēsts.
Lukašenko ir garīgi nelīdzsvarots diktators; viņš ne ar ko nav labāks par Staļinu vai Putinu. Jo ātrāk baltkrieviem izdosies tikt vaļā no šī psihopāta, jo labāk viņiem un labāk mums kā Baltkrievijas kaimiņiem.
Man ļoti patīk slāvi, jo viņi ir ļoti emocionāli, atvērti cilvēki. Tādēļ ceru, ka gan krieviem, gan ukraiņiem, gan baltkrieviem izdosies piedzīvot labākus laikus.
Ja kāds iedomājas čīkstēt, cik Latvijā viss ir slikti, es viņu “aizsūtītu” uz Baltkrieviju, lai paskatās, kā tur cilvēki dzīvo. Protams, arī Latvijā netrūkst dažādu problēmu, bet mums vismaz ir tiesības par tām brīvi runāt, nebaidoties no represijām.
Kādēļ Latvijā joprojām ir tik daudz cilvēku, kas atzinīgi vērtē Lukašenko vadības stilu un sapņo par padomju laiku atgriešanos?
Šāda tipa režīmi notrulina cilvēkus, jo iestāsta, ka citviet valda mežonīgais kapitālisms, bet sociālismā viss ir brīnišķīgi: visiem ir darbs, jumts virs galvas, badā neviens nemirst.
Taču gan mūsu, gan baltkrievu pieredze rāda, ka jauno paaudzi vairs nevar ielikt šādos rāmjos, jo viņi saprot, ka cilvēka dzīvē ir arī lielākas vērtības par pilnu ledusskapi.
Daudziem ir uzskats, ka mūziķiem kā izklaides žanra pārstāvjiem ir jāturas pa gabalu no politikas. Tevi savulaik asi kritizēja par dziedāšanu pie Uzvaras pieminekļa, Raimondam Paulam pārmeta politisko darbību un saistību ar “Jauno vilni”, arī Imanta Kalniņa politiskie uzskati sagādājuši viņam daudz nelabvēļu. Kādās situācijās mūziķi vairs nevar klusēt?
Es par politiku runāju tad, ja kāds prasa manu viedokli. Piemēram, tu vaicāji manu viedokli par notikumiem Baltkrievijā, un es atbildēju.
Ja kāds man joprojām pārmet, ka es pirms daudziem gadiem dziedāju pie Uzvaras pieminekļa, pieminot Otrā pasaules kara beigas, viņš nav sapratis lietas būtību.
Uzskatu, ka no manas puses tas bija drosmīgs solis, jo es nebaidījos uzrunāt krievu auditoriju un ierasties šajā vietā, ko daudzi uzskata par “ienaidnieka midzeni”.
Kad uzstājos pie Uzvaras pieminekļa, man nebija sajūtas, ka sanākusī publika ir naidīgi noskaņota pret latviešiem. Jāsaprot, ka Latvijas krieviem trūkst kopīgas identitātes, savu svētku, kas viņiem ļautu justies kā daļai no lielāka kopuma.
Tad nu šo brīvo nišu ir aizpildījis 9. maijs, kad pie Uzvaras pieminekļa sanākušie ar savu klātbūtni paziņo: “Jā, mēs šeit esam, dzīvojam Latvijā, bet mums ir svarīga arī krievu valoda un kultūra.”
9. maijs viņiem pilda līdzīgu misiju kā latviešiem Dziesmu svētki vai Jāņu svinēšana, kad mēs skaidri apzināmies savu piederību pie latviešu tautas.
99% cilvēku, kas katru gadu šausminās par 9. maija pasākumu pie Uzvaras pieminekļa, paši nav bijuši tur pat tuvumā. Es tur biju, pašā notikumu epicentrā, un nejutu nekādas agresijas izpausmes.
Viņi nesvinēja uzvaru pār latviešiem; cilvēki atzīmēja kara beigu gadadienu, viņi priecājās, ka ir dzīvi un viņiem ir iespēja sanākt kopā.
Vai tavas meitas mācās krievu valodu? Daudzi latviešu jaunieši šo valodu zina ļoti slikti vai neprot vispār, un ir viedoklis, ka tā ir pozitīva tendence: ja latvieši nepratīs krievu valodu, krievi būs spiesti runāt latviski.
Jebkuras svešvalodas apgūšana ir vērtība. Jo vairāk valodu tu proti, jo plašāks apvārsnis tev paveras. Tagad pandēmijas laikā biežāk sanāca palīdzēt meitām mācībās, arī krievu valodas stundās.
Redzu, ka viņām neiet viegli. Es izaugu padomju laikā un krievu valodu biju apguvis jau pirms skolas gaitu sākuma, jo mēs dzīvojām komunālajā dzīvoklī ar krievu kaimiņiem.
Krievu valoda ir sarežģīta, bet izteiksmes līdzekļu ziņā tā ir ļoti bagāta valoda, ne velti dižākie krievu rakstnieki ir klasiķi visā pasaulē.
Pēdējā laikā aktualizējies uzskats, ka latviešu valodu vairāk apdraud nevis krievu, bet gan angļu valodas ietekme. Liela daļa jauniešu angļu valodu pārvalda labāk nekā dzimto, jo viņi patērē popkultūru, kas galvenokārt ir angļu valodā: mūzika, filmas, seriāli. Krievu valoda mums okupācijas laikā tika uzspiesta ar varu, bet vai tagad mēs paši brīvprātīgi nepakļausimies angļu valodas spiedienam?
Es teiktu, ka tas ir pārāk pesimistisks viedoklis. Jā, mūsu valodā ir ienākuši daudzi angļu vārdi un izteicieni, piemēram, tas pats “okei”, taču nedomāju, ka tas novedīs pie latviešu valodas izzušanas.
Vai tas, ka latviešu vidū par populārāko sasveicināšanās veidu kļuvis itāliskais “čau”, ir radījis milzīgu apdraudējumu mūsu valodai? Uz to var raudzīties kā uz valodas piesārņošanu, bet vienlaikus tas ir dabisks valodas attīstības process.
Skaidrs, ka latviešu valoda mainīsies, tāpat kā ir mainījusies līdz šim. Savulaik man sanāca paviesoties Šušenskā. Tā ir vieta Sibīrijā, uz kurieni cara režīms bija izsūtījis boļševiku vadoni Ļeņinu.
Tur bija sarīkots pasaules mūzikas festivāls, kur mani uzaicināja darboties žūrijā. Iepazinos ar vietējiem latviešiem, baznīcā nodziedāju dažas dziesmas, un mani aizveda pie vienas latviešu vecmāmuļas, tā ap gadiem 80.
Viņa runāja skaidrā latviešu valodā, bet tādā, ko man nekad nebija gadījies dzirdēt, jo tā bija vecā, pirmās brīvās Latvijas valoda.
Pēc pulcēšanās ierobežojumu atvieglošanas esi uzstājies Jelgavā, Smiltenē, Jēkabpilī un citur. Ar ko šie pandēmijas laika koncerti atšķiras no tiem, kas bija iepriekš?
Cilvēki, kas nākuši uz maniem koncertiem, būs pamanījuši, ka man patīk aprunāties ar publiku, lai uzturētu labu omu. Šovasar mēs runājām arī par pandēmijas tēmu, bet es centos to neuztvert ar traģisku nolemtības sajūtu, drīzāk mēģinu iedrošināt cilvēkus ticēt, ka viss būs labi.
Ainars Mielavs
Dzimis 1960. gada 10. septembrī Rīgā
Mācījies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā; studējis dizaina grafiku Latvijas Mākslas akadēmijā
80. gados kļuva populārs kā dīdžejs Poligrāfiķu kultūras namā
80. gadu vidū pēc Ulda Marhilēviča ierosinājuma sāka dziedāt pats
1987. gadā ar Gintu Solu izveidoja grupu “Jauns Mēness”
1991. gadā izcīnīja “Grand Prix” Sopotas mūzikas festivālā Polijā
1997. gadā izveidojis mūzikas ierakstu izdevniecību “Upe”
Septiņkārtējs Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas ieguvējs
Vadījis raidījumus par mūziku “Radio SWH” un Latvijas Radio “Klasika”
Precējies, sieva Liene, meitas Agate un Terēze, no pirmās laulības Ainaram ir dēls Mārtiņš un meita Marta.
Uzziņa
Ainara Mielava jubilejas koncerti
* 28. novembrī Rēzeknē
* 5. decembrī Ventspilī
* 6. decembrī Jelgavā
* 12. decembrī Cēsīs
* 13. decembrī Liepājā
* 19. decembrī Rīgā, VEF Kultūras pilī
