Mūzika klavierēm un ērģelēm komponistu jubilejas zīmē. Izskanējušās koncertprogrammas vērtē Armands Znotiņš 2
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pētera Vaska jubilejas koncerti aizvadīti – bet nav īpašu šaubu, ka viņa mūzika arī turpmākajos 2021. gada mēnešos skanēs vēl un vēl.
Un par pirmo pierādījumu tam kļuvis pianista Andreja Osokina koncerts “Latviešu klaviermūzika pāri gadsimtiem” 19. aprīlī tiešsaistē no Latvijas Radio 1. studijas, kur Vaska daiļradi pārstāvēja 1978. gada opuss “Mazā naktsmūzika”.
Taču turpat arī divi citi jubilāri – Imants Zemzaris, kurš 14. aprīlī svinēja septiņdesmito dzimšanas dienu, un Aivars Kalējs, kuram tāda pati gadskārta pienāca 22. aprīlī.
Atkal jāteic – diezgan droši, ka arī attālinātu kultūras pasākumu laikā Imanta Zemzara daiļrade šogad vēl gūs pelnīto uzmanību, turpretī Aivars Kalējs plašu autorkoncertu jau sagaidījis – viņa dzimšanas dienā komponista un ērģelnieka mūzika skanēja Rīgas Domā.
Trīs dienas iepriekš – muzikoloģes Gundas Vaivodes saruna ar Andreju Osokinu un pianista veidotā programma, kur Zemzara “Varšavas triptihs” sasaucās ar Vaska “Mazo naktsmūziku”, abām partitūrām nākot no komponistu pirmā jaunrades perioda, savukārt Aivara Kalēja trīs miniatūru cikls “Dziesmas bez vārdiem” – gluži pretēji – piedzīvoja pirmatskaņojumu.
Aizvadītā gada laikā skaidri redzams, kuri atskaņotājmākslinieki neierastos apstākļos darbojas aktīvāk par daudziem citiem, un pianistu vidū te izceļas Reinis Zariņš un Andrejs Osokins.
Abu mūziķu radošās individualitātes dažādas, taču nupat izskanējusī programma “Pēteris Vasks un domubiedri” kopā ar koncertu “Latviešu klaviermūzika pāri gadsimtiem” uzreiz ļauj saskatīt vienojošo, kur kopīgs ir ne tikai pianistisks slīpējums – gan Zariņa, gan Osokina priekšnesumos nepārprotami izpaužas augsti ētiskie un estētiskie ideāli un optimistisks pasaules skatījums, kas arī apgaro viņu interpretācijas un arī piešķir tām īpašu vērtību.
Protams, ne jau visas ieceres te īstenojušās vienlīdz pārliecinoši, un, runājot par Osokina programmas noslēgumu, vēlreiz jāraksta, ka šādai Emīla Dārziņa “Melanholiskā valša” versijai ir maza nozīme – daudz rosinošāk būtu iepazīt klasiķa solodziesmu iedzīvinājumus pianista sadarbībā ar kādu no izcili talantīgajiem latviešu vokālistiem (bet galu galā – kādēļ tikai latviešu?).
Toties Volfganga Dārziņa mūzika Andreja Osokina spēlē gan iemirdzējās daudzveidīgās krāsās, “Mazas svītas” Nr. 5 lakoniskā skaņuraksta lasījumam atklājot urbānās pasaules spriegumu, blūza nostalģiju un vēl citus, intuitīvi apjaustus, vēstījuma slāņus.
Zemzara “Varšavas triptiha” un Vaska “Mazās naktsmūzikas” atskaņojumi raisīja līdzīgus iespaidus – notis izspēlētas precīzi, ar izkoptu, izlīdzinātu piesitienu, un aiz šīs partitūrās fiksētās informācijas paveras vēl daudz kas vairāk.
Zemzara gadījumā tā būtu 70. gadu pasaule abpus dzelzs priekškaram – ar visām rokmūzikas alūzijām, ar trauksmainu politisko atmosfēru un vēl neizpostītu un saudzējamu dabu, kurā mākslinieks jūtas harmoniskāk nekā lielpilsētā.
Turpretī “Mazo naktsmūziku” Pētera Vaska versijā sapratīs visi, kas iesaistījušies nevienlīdzīgā cīņā gan ar personisko bezmiegu, gan ar sabiedriski eksistenciālām problēmām – līdz pienāk miers un izlīdzinājums.
Un tās ir tikai dažas no interpretācijas iespējām, kuras Andrejs Osokins parādījis spoži un meistarīgi.
Otrkārt, Osokina priekšnesumā arī senāku paaudžu klasiķu darbi izgaismojās jaunā un iepriekš neredzētā skaistumā.
Tas radīja pārliecību, ka Jāzepa Vītola “Šūpuļdziesma” no 43. opusa un Jāņa Mediņa 14. Daina Mi bemol mažorā pieder pie latviešu romantiskā klavierrepertuāra vērtīgākās daļas, un arī Ādolfa Skultes “Arietas” neoklasicismam radniecīgie vaibsti pauž emocionālu dziļumu, turpretī Vītola “Viļņu dziesma” atbilstoši paša pianista teiktajam viņa atskaņojumā katrreiz iegūst nedaudz atšķirīgu raksturu.
Tiesa, arī visspožākie solista nopelni nespēja Aivara Kalēja “Dziesmās bez vārdiem” izcelt to, kā šajos skaņdarbos nav, – pāris muzikālie rakursi tīri interesanti, bet kopumā triju miniatūru skaņuraksts palika salonmūzikas ietvaros.
Aivara Kalēja jubilejas koncerts 22. aprīlī žurnālistes Rūtas Paulas vadītajā translācijā apliecināja iepriekšzināmo – ar ērģelēm saistītā māksla ir tā radošās pasaules daļa, kurā komponists jūtas vislabāk, un tur tad arī tapušas nopietnas vērtības, retrospektīvam skatam uz pagātnes stilu un kompozicionālajām metodēm neaizsedzot laikmetīgus mūzikas valodas parametrus, bet iepriekšminētajiem ētiskajiem un estētiskajiem ideāliem īstenojoties arī mijiedarbībā ar psiholoģisku introspekciju.
Šādā salikumā, protams, vairāk uzrunāja abi Kalēja jaunības gadu opusi – Vitas Kalnciemas spēlētā poēma “Uzliesmojumi” un Lienes Andretas Kalnciemas atskaņotā “Improvizācija par vārdu ALAIN”, kur ritmiskas kompleksitātes un puantiliskas frāzes bija dzirdamas līdzās izvērstākiem muzikālās domas izvedumiem un krāšņām harmonijām.
Aigara Reiņa pirmatskaņotais jaundarbs “51 variācija par nemainīgu basu” ar savu neobarokālo veidolu sniedza stipri mazāk vēl nezināmas muzikālās informācijas, un arī Vitas Kalnciemas izvēlētais opuss “Savu mieru es jums dodu” nebija gluži oriģinālākais komponista veikums.
Toties paša autora priekšnesumā patiesi priecēja gan “Mazās mūzikas lādītes” jaukā naivitāte, gan tūlīt pēc tam dzirdamās brīvās improvizācijas mērķtiecīgais plūdums un apskaidrotā tēlainība.
“Perpetuum mobile” Ilzes Barlo interpretācijā un “Tokāta” programmas noslēgumā Vitas Kalnciemas un Lienes Andretas Kalnciemas ērģeļu duetā vēstīja ne tikai par koncertā iesaistīto mūziķu profesionālajām kvalitātēm, bet arī par Aivara Kalēja daiļrades cildeno raksturu – “Perpetuum mobile” drīzāk ir filozofiska poēma nekā atraktīva etīde, bet “Tokātā” ierastās žanra virtuozitātes vietā bija akcentētas svinīgas noskaņas.
Un šāds latviskais minimālisms, starp citu, sasaucas ar Imanta Zemzara mākslu – arī tādēļ Aivara Kalēja jubilejas koncertā spēlētos darbus labprāt dzirdētu kopā ar Zemzara opusu “Lauks” vai diviem ērģelniekiem rakstīto “Bērnības ainavu”. Gan jau nākotnē būs arī šāda iespēja.
