Mūzika kamerorķestrim, mecosoprānam un diriģentam 0
Kāds varētu būt iemesls apmeklēt Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” koncertu festivāla “Eiropas Ziemassvētki” ieskaņā, kur repertuāra izvēle tajā pašā laikā ir visnopietnākajos toņos? Šādi iemesli varētu būt vismaz trīs, kas publikai 2019. gada 6. decembrī lika piepildīt Lielās ģildes zāli.
Pirmkārt, vēlēšanās atkal dzirdēt “Sinfonietta Rīga” spēli, kurā īstenotās priekšnesuma kvalitātes nu jau vairāk nekā desmit gadus daudziem šķiet teju pašsaprotamas (lai gan tā nevajadzētu būt, ņemot vērā to, ka Valsts kamerorķestris joprojām nav sagaidījis ne pienācīgu koncertzāli, ne vēlamo atalgojumu).
Otrkārt, reta iespēja Latvijā dzirdēt Zandas Švēdes dziedājumu – uzreiz pēc studiju beigām viņa sāka strādāt ārzemju opernamos un patlaban pievienojusies Frankfurtes operas trupai. Treškārt, interese uzzināt, kāda būs par jauno un harismātisko diriģentu sauktā Džonatana Bermana sadarbība ar latviešu interpretiem.
Uzreiz var teikt, ka visi šie motīvi sevi lielā mērā attaisnoja, turpat pieminot arī ceturto veiksmīgo koncerta rakursu – konceptuāli izsvērtu programmu, ar kādām “Sinfonietta Rīga” izcēlusies jau kopš kamerorķestra izveides.
Antons Vēberns 1905. gada opusu “Lēnā daļa” (“Langsamer Satz”) rakstījis vēlāk laimīgi piepildītu romantisku jūtu uzplūdā, un atšķirībā no viņa turpmāk izkoptās avangarda rakstības metodes klausītāji Vēberna skaņurakstā varēja kavēties ilgāku laiku, kur skaņdarbs kopumā ļāva secināt, ka tā dramaturģiskā uzbūve ir tikpat pārliecinoša kā citkārt īstenotie aforistiskās domāšanas parametri. Galvenais ieguvums tomēr – “Sinfonietta Rīga” stīgu grupas brīnumainais un krāšņi mirdzošais skanējums, kur teicamā sadarbībā ar diriģentu paustā mūziķu meistarība radīja priekšstatu, ka viskaismīgākie emociju viļņojumi šeit atspoguļoti ar noslīpētu precizitāti.
Jāteic, ka šāda spozme turpmākajā koncerta gaitā īsti netika atkārtota – Riharda Vāgnera ciklā “Piecas dziesmas ar Matildes Vēzendonkas dzeju” un vēlāk orķestra priekšnesums gan bagātinājās ar pūšaminstrumentu kolorītu un krāsu niansēm, taču Džonatana Bermana piedāvātajā versijā bija arī racionālāki un virspusējāki brīži.
Vēlamo jutekliskuma, noslēpumainības, misticisma līmeni šeit panāca Zandas Švēdes mecosoprāna balss, kas viscaur saistīja ar izteiksmīgu tembru, noskaņu plastiskumu un personiski izjustu skatījumu uz Vāgnera opusā ietverto romantisma tradīciju.
Attiecībā uz Ludviga van Bēthovena Trešo jeb “Heroisko” simfoniju diriģenta skatījums gan šķita pārlieku radošs – īpaši cikla pirmajā daļā, kur Džonatans Bermans bija apņēmies pārsteigt ar pastāvīgām metroritma un agoģikas maiņām; orķestris rūpīgi sekoja, bet šāda piepūle, saprotams, nenāca par labu toņa piepildījumam un intensitātei.
Tālākajā interpretācijas gaitā diriģents guva lielākus panākumus priekšnesuma tēlu un raksturu sabalsojumā ar simfonijas struktūras klasisko skaidrību, emocionālo afektu plūsmas balansā ar muzikālās domas loģiku un noapaļotību, un tas arī uzreiz atainojās orķestra snieguma valdzinājumā un grācijā.
Tomēr arī atkārtotais eksperiments ar Bēthovena “Heroiskās simfonijas” iekļaušanu kamerorķestra repertuārā galu galā atstāja sajūtu, ka šim Vīnes klasiķa opusam nepieciešams lielāks skaņas apjoms un dramatisms un ka “Sinfonietta Rīga” ansamblis veiksmīgāk sevi var parādīt citur.
Pirmie, kas šajā ziņā nāk prātā, protams, ir Vēberna brieduma gadu skaņdarbi. Un arī tādēļ jājautā – ja reiz Džonatana Bermana radošajā darbībā tik būtisku vietu ieņem laikmetīgā mūzika, kādēļ viņš tieši vieskoncertam Latvijā bija izvēlējies tik konservatīvu programmu?
Varēja taču atcerēties par koncerta bukletā pieminētā Pītera Maksvela Deivisa partitūrām, kuras šeit neskan, vai, vēl jo vairāk par kādu avangardiskāk domājoša mūsdienu angļu komponista opusu.
Bez šaubām, man nebūtu nekas pretī Džonatanu Bermanu šeit redzēt atkal, taču tādā gadījumā gan noderētu latviešu komponista jaundarba pirmatskaņojums. Un līdzīgi ar Zandu Švēdi – ar tādu balsi vērts iedzīvināt visplašāko repertuāru no Bingenas Hildegardes līdz Kristam Auzniekam; ar interesi gaidīšu, kādu senās vai mūsdienu mūzikas partitūru viņa atvedīs nākamreiz.
