Mūzika – kā nogatavināts vīns. Saruna ar Daumantu Kalniņu 0
DAUMANTS KALNIŅŠ, nenoliedzami, viens no talantīgākajiem latviešu jaunajiem dziedātājiem, un Maestro Raimonds Pauls uz vienas skatuves sastapušies jau daudzkārt, tomēr šajā rudenī abi pirmoreiz izveidojuši pilnmetrāžas koncertprogrammu divās daļās, kuru sauc tieši tik vienkārši – “Raimonds Pauls un Daumants Kalniņš. Tikšanās Dailē”, tā atzīmējot arī mūzikas nama “Daile” piekto gadskārtu. Pirmizrāde – otrdien, 13. novembrī.
Jau kopš bērnības, zēnu kora, operas izrādēm, koncertiem, teātra un lieluzvedumiem, obojas spēles un pēdējos gados – arī soloprogrammām, Daumants Kalniņš turpina būt ārkārtīgi aizņemts un pieprasīts, un šķiet, arī tagad negrasās piebremzēt – koncerti kopā ar Maestro, kam līdztekus skan arī oficiālās svētku programmas, Mārtiņa Brauna dziesmu programma un tepat jau arī Frenka Sinatras dziesmu programma Ziemassvētkos… Maratons turpinās, turklāt žilbinoši, Maestro Pauls reiz pat ironizējis – Daumants izspiežot viņu no mūzikas nama “Daile” repertuāra.
Vienmēr esmu brīnījusies, kā tāds darba apjoms var sakārtoties vienā cilvēkā?
D. Kalniņš: Šobrīd kopā ar Maestro un kolēģiem esam nonākuši tādā lielceļa ātrgaitas posmā ar ieslēgtu kruīza kontroli. Ir vairākas aktuālas programmas, kas viena otrai līdzās”saglabātas” aktuālajā mapītē – manā galvā. Tās tiek izceltas ārā pēc vajadzības, bet nesamērīgi daudz tur nav. Šobrīd mūzikas namā “Daile” man ir trīs stabilas programmas – ap Ziemassvētku laiku atgriezīsies Sinatras dziesmas, arī – Imanta Kalniņa dziesmu programma “Kamēr vien gliemeži skrien” kopā ar Kasparu Zemīti. Prieks, ka arī manu oriģinālprogrammu “Sirds prieks” ar Friča Bārdas vārdiem, ko iesākām pagājušajā gadā ap Dzejas dienu laiku, esmu dziedājis visu šo gadu. Paralēli dziedu arī Mārtiņa Brauna dziesmu programmā.
Kas pašu šobrīd visvairāk saista pie skatuves un dziedāšanas?
Vispirms tā ir saskarsme ar komponistiem. Ja uz skatuves nav paša autora, tad priekšplānā izvirzās saspēle ar kolēģiem, teātrī – ar aktieriem.
Tava saikne ar teātri turpinās – pašlaik Ditas Lūriņas koncertstāstā “Tango bez asinīm”. Man gan šķiet, ka ikviena tevis izpildītā dziesma ir maza izrāde – vismaz stāsts.
Jā, “Tango bez asinīm” ir joprojām aktuāla, tikko nospēlējām divas izrādes un domājam to darīt arī nākamajā gadā. Teātris man ir pilnīgi cita pasaule – pirmoreiz man bija dramatiska loma ar tekstu, un tas bija liels izaicinājums, jo tur pieslēdzas ne tikai dziedāšanas smadzeņu puslode.
Protams, ne visus autoru dziesmā ieliktos kodus vienmēr vari meklēt savā pieredzē, tomēr ir skaidrs, ka tas, kā pasniedz dziesmu, saistīts ar to, kā esi to sapratis. Esmu pārliecināts, ka stāsts ir katrā dziesmā, un ir ļoti vēlams pie tā nokļūt. Nav izslēgts, ka, laikam ejot, tas mainās. Arī es projektos, kuriem jau ir vērā ņemams noilgums, pēkšņi atrodu jaunas lietas, kādu nebijušu garšu. Tas ir interesanti, un man ir ļoti svarīgi saglabāt pirmatnīgo sajūtu.
Kādu jēgu šobrīd ieliec vārdā “izpildītājs”?
Izpildītāja dzīve sākas tad, kad komponists ir ievilcis savā darbā divas beigu svītras. Pēc tam jau izpildītājs mūziku pavelk uz to vai citu pusi. Komponists bez izpildītāja ir tas pats, kas diriģents bez orķestra. Protams, dziedātājam ir jāsajūt komponists, jāiedziļinās viņa rokrakstā, bet brīdī, kad izpildītājs kļūst par atražotāju, tās ir beigas.
Spriežot pēc programmām, autoriem, ko izvēlies – Sinatra, Bārda, Pauls, Imants Kalniņš –, pats šajā laikmetā nejūties mazliet kā no cita gadsimta izkāpis?
Tas laikam saistīts ar saņemto izglītību, ar karjeru, kurai esmu gājis cauri, sākot jau ar zēnu kori un operas posmu, – vienmēr esmu bijis diezgan tuvu akadēmiskajai mūzikai. Un tu nevari iet pret sevi, lai ko darītu.
Piekrītu, ka man patīk agrākā laikmeta nesteidzība. Tas attiecas arī uz mūzikas radīšanu – nevis uztaisīt, “saspiest” ātri mājās uz datora dziesmas, palaist tās izplatījumā, “sašērot”, bet izpildīt mūziku, kas radusies lēnām – kā nogatavināts vīns. Man šķiet, tai ir lielāks pamatīgums. Protams, man ir tuva džeza mūzikas estētika, esmu šo mūziku studējis, un svinga ēra atspoguļojas arī Sinatras programmā.
Kāda šoreiz bija sastapšanās ar Maestro?
Raimonds Pauls vienmēr ir tas, kurš atrod un uzrunā, un arī šoreiz viņš ir galvenais iniciators.
Viņš jau iepriekš bija teicis, ka vajadzētu kaut ko kopīgi izdomāt. Šovasar tas beidzot notika. Izejas punkts bija šā gada jubilāres dzejnieces Ineses Zanderes sarakstītais cikls “Putnu motīvs”. Pēc Dziesmu svētkiem satikāmies, pirmoreiz apskatījām šīs Maestro putnu dziesmas, un programma pamazām apauga ar jaunām dziesmām.
Par kādiem putniem šoreiz ir runa?
Tās ir dziesmas, kuras sākumā varētu šķist naivas, varbūt pat bērniem domātas, bet tad pamazām sāc ar tām dzīvot un saproti, ka stāsts nav tikai par putniņiem. Šis tēls ir ietilpīgāks.
Koncerta pirmās daļas dziesmas es sauktu par miniatūrām – tā būs savā ziņā kamermūzika. Divatā ar Maestro – bez ritma grupas, bez orķestra. Katru reizi būs citādi – tā ir saspēle ar acīm un ausīm vaļā. Kardināli pretēja būs otrā daļa – labi aizmirsta un mazāk aizmirsta Raimonda Paula daiļrades daļa ar latviešu dzejnieku – Vizmas Belševicas, Austras Skujiņas, Jāņa Petera, Imanta Ziedoņa – vārdiem. Tur mums nāk klāt Maestro ierastā komanda – Raimonds Macats, Oskars Sproģis un Artis Orubs, un to visu izdaiļo neliels stīgu kamerorķestris Kaspara Ādamsona vadībā.
Man patīk būt šajā dinamikā, būt klātesošam katrā mirklī. Protams, četri vakari pēc kārtas ir izaicinājums.
Būs arī tavs obojas solo?
Nospēlēšu dažas notis Ineses Zanderes dziesmu ciklā, bet uzsvara uz to absolūti nav – tikai krāsai.
Šo var saukt par tavu simtgades projektu?
Ir jauka sakritība, ka tieši šajā laikā iekrīt Latvijas dzimšanas diena un 13. novembrī piekto gadskārtu svin arī mūzikas nams “Daile”. Man šķiet, ka tāda latviska simtgades programma nevilšus ir izdevies “Sirds prieks” ar Friča Bārdas dzeju, jo mēs to turpinām spēlēt līdz pat šim brīdim, un ir prieks, ka tā ir novērtēta.
Tas ir mans un kolēģa Kristapa Vanadziņa sirdsdarbs kopā ar mūsu džeza kvinteta biedriem. Tā ir arī pirmā programma, kas man ir tapusi ļoti latviska.
Bārda bija cilvēks, kurš tā īsti pat nepiedzīvoja Latvijas valsti, jo aizgāja mūžībā 1919. gadā neilgi pēc Latvijas valsts izveidošanas. Tomēr tas, ka viņš nepieredzēja šo valstiskumu, nemaina to, ar kādām acīm viņš redzēja šo zemi un kā viņš to mīlēja.
Man ir prieks, ka šai programmai tagad stiepjas atzari uz visām pusēm un šī mūzika dzīvo tālāk. Nākamgad janvārī gaidāms koncerts Ventspilī kopā ar Ventspils mūzikas vidusskolas kori “Nošu planētas”. Biju pārsteigts, ka kora jaunieši tik azartiski pieņēma šo mūziku, kas neskan radio. Arī Jelgavas bigbends ir aranžējis divas dziesmas no šīs programmas, šad tad atskaņojam tās kopā. Pavasarī kvinteta sastāvā būs vēl koncerti arī tepat, mūzikas namā “Daile”.
Friča Bārdas romantismā saredzi arī savu latvisko kodu?
Noteikti. To ir grūti aprakstīt, bet tikpat grūti arī noslēpt. Man vienkārši patika, kā viņš skaisti raksta par vienkāršām lietām. Uzbur to vienkāršo ainiņu, un latviskais kods atmostas, jo tas ir tev pazīstams no savas pieredzes, no kaut kādas apkārt uzsūktas informācijas – pasakām, stāstiem. Nenoliedzami, viņš ir latviešu pirmais romantiskās dzejas pārstāvis. Koncertos ne reizi vien tā arī saku – patiesībā mēs visi esam romantiķi. Latvieši, manuprāt, ir vairāk vai mazāk romantiski cilvēki.
Kā jau teici – tevis dziedātās dziesmas nav komercradio programmās, tomēr koncertu biļetes izķer. Kā tu to izskaidro?
Formāts, ko šobrīd pieprasa radio, ir tik ļoti šaurs, ka tur viss saplūst vienā līdzīgā masā. Domāju, ka, izvēloties tikai to, kas “strādā” uz auditoriju, mēs beigās paši iešausim sev kājā, jo publika nonivelējas. Protams, lai sasniegtu lielākas masas, ir vērts skanēt radio, tomēr koncerts ir cits formāts, un pēc būtības cilvēks koncertā negrib dzirdēt to pašu ko radio vai ierakstos. Viņš grib redzēt, sajust kaut kādu enerģiju.
Divatā ar Raimondu Paulu uz skatuves. Ģēnijs dod brīvību vai dominē?
Viņa vienkāršība sadzīvē ir tikpat liela, cik liels viņš ir mūzikā. Mūsu sadarbība ir ļoti konstruktīva, un nekādu spiedienu no viņa puses nejūtu. Maestro respektē gan manas idejas, gan Raimonda Macata aranžējumus, gan Kaspara Ādamsona viedokli. Domāju, ka Maestro grib muzicēt, un, man šķiet, ir ārkārtīgi svarīgi, ja kā mūzikas autors neliec augstāk savas ambīcijas par kopējo muzicēšanu, kurā visi jūtas labi. Esam cilvēki no dažādiem laikmetiem, un viņa mūzikas uztvere un dzīves pieredze atšķiras, turklāt viņam nenoliedzami ir savs rokraksts. Tomēr viņš prot klausīties, kaut pats ir solists. Domāju, kopīgu lidojumu noķert izdodas.
Dziedātājs Daumants Kalniņš (28)
* Solodziedātāja karjeru sācis deviņu gadu vecumā ar ģēnija lomu Mocarta operas “Burvju flauta” uzvedumā Latvijas Nacionālajā operā.
* Par Kvazimodo lomu Zigmara Liepiņa melodrāmā “Parīzes Dievmātes katedrāle” Nacionālajā teātrī saņēmis “Spēlmaņu nakts” balvu kategorijā “Gada debija skatuves mākslā”.
* Vairāku džeza vokāla konkursu laureāts, “Grand Prix” ieguvējs konkursā “Riga Jazz Stage 2015”.
* Koncertprogrammas 2018. gadā: “Kamēr vien gliemeži skrien” ar Kasparu Zemīti, Friča Bārdas dzeja dziesmās programmā “Sirds prieks” ar džeza kvintetu, koncertprogramma ar Raimondu Paulu.
Komponists Raimonds Pauls: sadarbošos ar īstu profesionāli
“Atklāti sakot, citu tādu profesionāļu kā Daumants Kalniņš ar tik simpātisku balss tembru un tādu profesionalitātes līmeni uz mūsu skatuvēm šobrīd nav. Iepriekš bijām satikušies atsevišķos solo numuros un pēc ilgiem gadiem savilkām visu kopā, jo gribēju, lai viņš nodzied tās melodijas, kas dziedātas teātros, bet īsti līdz galam tur nav noskanējušas – no “Meža gulbjiem” līdz “Māsai Kerijai”. Daumants ir cilvēks, kuram ir lieliska muzikālā izglītība, viņš ir profesionāls instrumentālists, spēlē oboju Nacionālajā operā un izcili prot iejusties dažādu stilu mūzikā. Šī būs liriska, es teiktu, pat romantiska programma.”
