“Ne jau māksla izglābs pasauli”. Saruna ar koncertzāles „Lielais dzintars” jauno māksliniecisko vadītāju Orestu Silabriedi 11
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pieņemts, ka pirmās simt dienas valdībai ļauj iestrādāties un tikai tad nāk tās darbus aprakstošie un kritizējošie žurnālisti. Tā arī “Kultūrzīmes” nogaidīja, lai paskrien Liepājas 2023. gada kultūras vasara, un uzrunāja koncertzāles “Lielais dzintars” jauno māksliniecisko vadītāju Orestu Silabriedi. Saruna notika īsi pirms “Liepājas mākslas foruma”, kurš notiks šīs nedēļas nogalē – no 29. septembra līdz 1. oktobrim.
– Kā esat iejuties Liepājā, vai kultūras dzīvi ostas pilsētā iespējams salīdzināt ar norisēm galvaspilsētā?
O. Silabriedis: – Būtu pārspīlējums teikt, ka Liepājā norit aktīvāka kultūras dzīve nekā Rīgā, kur koncentrējas lielākā daļa notikumu. Tomēr man ir ļoti personiska sajūta, ka Rīga šobrīd strauji zaudē dzīvības spēkus un, lai tie atgrieztos, būtu nepieciešama ļoti spēcīga injekcija. Rīga beidzamajos gados ar sevi vairs nespēj tikt galā, šeit domāju iztukšošanos, arī garīgās enerģijas aizplūšanu… Savukārt Liepājā jūtu, ka ļoti mērķtiecīgi ņudz uz to, ka jāpasaka un jāpadara kas nozīmīgs. Liepāja gaida divus lielus notikumus, proti, pilsētas 400. jubileju, kura notiks 2025. gadā, un Eiropas kultūras galvaspilsētas godu 2027. gadā – domāju, ka tas padarīs Liepāju par Latvijas nozīmīgāko kultūras punktu, vēl tam varam pievienot arī “Lielā dzintara” desmit darba gada jubileju 2025. gadā. Līdz ar to svinēšana būs ļoti vērienīga. Biju gan ļoti pārsteigts, ka Liepāja izrādījās drusku mazāka, nekā biju iztēlojies agrāk, jo pamazām atklājas, ka visi visus pazīst, visi arī zina, ko katrs dara, gluži, kā to parasti iedomājamies maza izmēra dzīvesvietās.
Taču tas ir arī ļoti simpātiski, jo tā var būt iespēja vismaz ārēji izlikties, ka varbūt ar gadiem te kļūsi par savējo. Protams, ir slavenā leģenda: ja neesi dzimis liepājnieks, pēc būtības nekad šo pilsētu nesapratīsi un tevi te nekad nepieņems… Vēl nezinu, kā būs izjust šo sajūtu līdz kaulam, bet pagaidām varu teikt, ka cilvēki ir ļoti laipni un pretimnākoši. “Lielajā dzintarā” Timuram Tomsonam kopā ar visiem kolēģiem ir izdevies izveidot tādu komandu, kas teicami strādā, lai būtu viens otram atbalsts, lai mēs kopīgi varētu paveikt ko vērtīgu.
– Kas uzrunāja kļūt par “Liepājas dzintara” māksliniecisko vadītāju – plānojat būt iesāktā turpinātājs vai domājāt par šiem lielajiem gaidāmajiem kultūras notikumiem?
– Saprotu, ka svētki būs, un veidosim lielus notikumus, bet tā būs uguņošana. Man ļoti svarīgs liekas arī ikdienas process, tas, ko koncertzāle var dot normālai koncertu apritei. Lai tā būtu spēcīga Liepājas nepieciešamība – kā mugurkauls. Droši vien ir daudzi, kuri vēl joprojām nav pabijuši “Lielajā dzintarā”, ļoti vēlamies uzrunāt tieši liepājniekus. Jāmēģina atrisināt mīklu, kas tajā lielajā oranžajā bundulī cilvēkiem liekas nepieejams vai liekas nevajadzīgs? Ļoti vēlamies, lai te varētu atnākt un ieraudzīt, cik šis nams ir interesants.
Vēl viena lieta, kas “Lielajā dzintarā” jārisina, ir jaunāka gadagājuma auditorijas ienākšana. Jau esmu teicis, ka reizēm, iespējams, cilvēkiem ir bail – nezina, ko vilkt, jo nebūs pareizā šlipse, nezina, kādi apavi vajadzīgi, vai jāceļas kājās, kad aplaudēt… Vai drīkst smaidīt un žāvāties? Varbūt nemaz nevajag šlipsi? Man liekas, ka mūsu laikmetam ir neiederīgi no tā bīties. Neesmu no tiem, kuri uzskata, ka nedrīkst ienākt mākslas vietā, ja neesi saposies baltā kreklā un superspīdīgās kurpēs. Mums jāatver durvis plašāk, jāļauj justies iespējami brīvi, kamēr viena brīvība netraucē citu cilvēku brīvību.
– “Liepājas dzintara” ikdienā ir arī mūzikas skolas skolēnu klātbūtne…
– Šī kombinācija liekas gandrīz vai pati par sevi saprotama lieta, bet nupat Latvijas Mūzikas centra rīkotajā starptautiskajā konferencē, kura vienu dienu notika arī Liepājā, tās dalībnieki bija pārsteigti, ka kādam ienācis prātā salikt mūzikas skolu un koncertzāli. Mums tas liekas pats par sevi saprotams, mums ir gan Cēsu, gan Ventspils paraugs, zinām tādu Helsinkos un vēl citur Skandināvijā, bet pasaulē šī nav ļoti izplatīta prakse. Iespējams, to kāds tagad pārņems, jo tas liekas tik dabiski – tie, kas pamazām aug mūzikā, atrodas vietā, kur rodas augstas klases mūzika. Konferences dalībnieki klausījās arī Liepājas Simfoniskā orķestra (LSO) sezonas atklāšanas koncertu, ārkārtīgi augsti novērtējot orķestra pasaules klases skanējumu.
– Par šo atklāšanas koncertu lasīju, ka klausītāju sejas, to klausoties, bijušas laimīgas.
– Liekas, ka liepājnieki pēdējā laikā kļūst arvien gatavāki pieņemt mūziku, kas, iespējams, nav gluži tradicionālais 18. un 19. gadsimta repertuārs. Uzskatu, ka orķestrim Gunta Kuzmas atnākšana devusi ļoti būtiskus jaunus apvāršņus. Orķestris spēj spēlēt tik spilgti, tik daudzveidīgi un kontrastaini, ka nevar nepriecāties, cik labi “Lielā dzintara” akustikā izskan orķestris arī kā fizioloģisks pārdzīvojums. Tā ir, ja kādam netrāpa mūzikas emocionālā formula, tad man vienmēr licies, ka būtiski atgādināt arī to, ka skaņa jāuzņem kā uzrunājošs kopums, un klausītājs ir bioloģiska būtne, nevajag kautrēties, ka skaņa mēdz būt arī fizioloģisks pārdzīvojums.
– Atceros pandēmijas laika “Liepājas dzintarā” jūsu veidotās mūzikas sarunas un LSO spēlēto mūziku… Toreiz koncertus izjutu kā tiešas rūpes par mūsu visu garīgā un fiziskā spēka uzturēšanu.
– Šādi nonākam pie tā, ka mūzikas klausīšanās procesa būtiska sastāvdaļa ir arī sarunāšanās. Manuprāt, “Lielā dzintara” komanda līdz šim ir strādājusi ļoti labi – gan žanrā, gan mūzikas virzienā, gan ar Lielās un Kamerzāles apdzīvošanas proporciju, arī turpmāk negrasāmies ko būtisku mainīt. Mēģināsim no esošajām sastāvdaļām arvien vairāk attīstīt un veidot ko jaunu – veidosim negaidītākas kombinācijas. Runa ir par sintētiskiem koncertiem, kuros orķestris mijiedarbosies ne tikai ar kori un klavierēm, bet varbūt arī parādīsies elektroniskā mūzika. Vārdu sakot, dzīve kļūs mazliet daudzveidīgāka.
Vēl viena būtiska un līdz šim neizmantota lieta ir orķestra tilpne jeb bedre. Ir bijuši veiksmīgi paraugi ar “Suitu sāgu” un Berlioza “Faustu”, oktobra vidū LSO uzvedīs komponista Reiņa Sējāna un horeogrāfes Elzas Leimanes “Vārnu” – arī tur orķestris atradīsies tilpnē. Būtu ļoti svarīgi šo iespēju izmantot, jo atcerēsimies, ka Liepājā ļoti būtiska nozīme bijusi arī operai, turklāt man pašam bija pārsteigums, ka operai bijusi arī sava baleta trupa. Tiesa, 2006. gadā Liepājas teātrī Imanta Rešņa vadībā iestudēja Mocarta “Bēgšanu no seraja”, kas ieguva Lielo Mūzikas balvu. Protams, tas bija neaizmirstams iestudējums, tomēr Liepājas teātris nav pati piemērotākā vieta operu izrādīšanai, manuprāt, “Lielais dzintars” kādu operu gaidīt gaida. Varbūt ne gluži ar savu operas trupu, bet regulāriem iestudējumiem, vismaz koncertiestudējumiem. Opera ir žanrs, kas pieļauj mākslinieciskas abstrakcijas, galvenais ir mūzika, solistu, orķestra un diriģenta sniegums.
– “Lielais dzintars” nav saistāms tikai ar mūziku, piemēram, tagad notiks “Liepājas Mākslas forums”.
– Ļoti gribētu uzteikt savas priekšteces Baibas Bartkevičas spējas atrast neordināras un eksperimentālas parādības, kas tieši ir šī foruma būtība. Parādīt laikmetīgo garu un nervu. Atzīšos, ka pats esmu vairāk klasiski vai filharmoniski noskaņots, bet laikmetīgā māksla nekādā gadījumā nav sveša, ar lielu interesi skatīšos, ko darīs ģitārists Šons Šibe koncertprogrammā “Neparasts”, vai kāda būs Annas Priedolas izstāde “Piena dienasgrāmatas. Demence statistikā un stāstos”. Forums ir ļoti būtisks kultūras notikums arī ģimenēm, piemēram, svētdienā kolēģi, kuri aizrāvušies arī ar cirka mākslu, uzaicinājuši norvēģu žonglieri Julianu Sēteru ar programmu “Cirks burvju mežā”.
– Esat koncertzāles mākslinieciskais vadītājs, kāda izveidojusies sadarbība ar “Lielā dzintara” valdi? Interesanti, ka nupat valdes priekšsēdētājs Timurs Tomsons uz laiku kļuvis par Liepājas teātra otro valdes locekli…
– Te būtu jāpaskaidro, ka Timurs Tomsons ir absolūtais “Lielā dzintara” kapteinis, viņš ir radītājs, vizionārs, tas, kas rada šo vidi, kurā tik ļoti patīkami uzturēties; to saka it visi, kas vien saskārušies ar koncertzāles komandu.
Mana funkcija ir ierosināt, palīdzēt, virzīt, nedaudz arī rīkot māksliniekus, kopā ar Timuru un pārējiem kolēģiem izveidot optimāli labāko māksliniecisko situāciju, kuru vēlamies piedāvāt skatītājiem. Manuprāt, mūsu gadījumā subordinācijas jautājumi ir diezgan skaidri definēti. Nedomāju, ka te varētu notikt tāda plēšanās, kā to redzam Nacionālajā teātrī, par kuru ļoti žēl, ka nav izdevies īstenot aizsākto. Tagad ar milzīgu interesi gaidām, kas notiks Liepājas teātrī. Ceram, ka turienes gaisotne atkal kļūs radoši labvēlīga un nevienam nevajadzēs justies apvainotam vai apspiestam. Laiks rādīs, bieži vien ego un lepnums ir lietas, kuras dzīves laikā būtu jāmēģina pārvarēt.
Pie iepriekšminētā vēl tik ļoti gribētos, lai pie varas esošie, visi ministri un ierēdņi, aizietu arī uz režisores Kristas Burānes iestudēto “Visi putni skaisti dzied” un apzinātos, kādas katastrofas priekšā atrodamies. Ierēdņiem vajadzētu izgulties uz paklājiņiem zālē un saprast, kas notiek, ja dabā iet cilvēks bez sajēgas.
Vienlaikus mums ir tik daudzi, kas vienkārši ņem un dara. Patiesībā jau Latvija plaukst, cik skaista ir Alūksne, cik sakārtota ir Valmiera, varētu saukt vēl un vēl. Tie cilvēki dara paši, bet ar viņiem pavisam maz sarunājas tie, kas lemj.
Mēs par maz runājam, ka pamatu pamats ir cilvēka pilnveidošanās, tas, kā spējam un vēlamies darboties sabiedrības labā. Tie gan skan kā pārspīlēti cēli vārdi, bet par to daudz domāju. Arī raugoties partiju aktivitātēs, liekas absurdi, ka katrs dejo ap savu maija kārti un nespēj vienoties kopīgam labumam. Tā arī ir milzīgā atšķirība no Igaunijas, lai cik nodrāzts būtu šis kaimiņu salīdzinājums. Tur par kopīgo labumu domā vairāk, nezinu, vai igauņi to iemācījušies vai jau tādi piedzimuši. Mums piemīt tieksme kontrolēt, sodīt, nosūdzēt, milzīgais birokrātijas slānis neskatās pēc būtības, bet pēc burta… Manuprāt, režisora Elmāra Seņkova izrāde “Spēlēju, dancoju” šajā milzīgajā augonī trāpa ļoti precīzi. Skaidrs, ka ne jau māksla izglābs pasauli, bet par to ir jārunā.
