Dziedātājs Gunārs Kalniņš: Mūzika ir mana kalpošana 2
Pirmajos un otrajos Ziemassvētkos – 25. un 26. decembrī – gaidāmie Rīgas Ziemassvētku koncerti Ķīpsalā būs viena no retajām reizēm, kad līdz ar pazīstamiem dziedoņiem, kori un orķestri uz Latvijas skatuves atgriezīsies dziedātājs GUNĀRS KALNIŅŠ.
Kopš reizes, kad 80. gados mazais panks apbūra publiku kopā ar Laimu Vaikuli, Gunārs Kalniņš uzskatīts par daudzsološu talantu. Pēc divu albumu izdošanas, dalības dažādās muzikālās izrādēs un projektos “mazais Gunārs” tomēr nav turpinājis mūzikas ceļu dzimtenē – viņš jau astoņus gadus mīt Spānijā. Tiesa, ar Latviju un mūziku Gunārs saites nav sarāvis, tomēr pašlaik viņa muzikālās gaitas rit Spānijā un Vācijā. Mūziķis gan atzīst, ka vēriens esot pieticīgāks nekā savulaik Latvijā. Par dzīvi ārpus dzimtenes Gunārs stāsta piesardzīgi, sakot, ka nereti viņa teiktais tiekot “sagrozīts pa savam”. Par mūziku – par to gan labprāt!
Latvijā jūs redzam un dzirdam ļoti reti. Vai Eiropa un konkrēti Spānija, kur mītat, mūziķiem sniedz interesantākas vai citādi pievilcīgākas iespējas?
G. Kalniņš: Par šo jautājumu laikam būtu jāraksta vesela sāga, jo īsumā grūti pateikt, lai vēlāk tas netiktu izņemts no konteksta. Esmu cilvēks, kurš nemīl rutīnu, man nepieciešama dinamika un “dekorāciju maiņa”. Šādā aspektā – jā, tur ir aizraujošāk. Vai labāk, vai – sliktāk, nav ne jausmas. Ir savādāk. Pagaidām maniem projektiem vēl nav tie apjomi, kādi bija Latvijā, bet esmu ceļa sākumā. Izbaudu visus šķēršļus un pārbaudījumus, jo tas, cerams, man dod rūdījumu, pieredzi un eiforiju.
Savulaik jūsu pirmais soloalbums “Tā bija, tā būs” ieviesa Latvijas popmūzikā jaunu, vēl nebijušu dziedāšanas stilu, kam šodien daudz sekotāju. Kā vērtējat Latvijas mūzikas dzīvi šobrīd?
Īpaši nesekoju līdzi, bet, kad atkal satiekos ar mūziķiem muzikālos notikumos Latvijā, tad gan mīlestība šķīst uz visām pusēm. Ir jocīgi, ka Ieviņa Sutugova, par kuru esmu sajūsmā, man stāsta par mūsu pirmo tikšanās reizi. Vai citi mūziķi iesāk teikumu – kad viņi bija pavisam jauni… Skatos uz viņiem – viņi taču vēl aizvien ir jauni! Un tad sāku rēķināt savus gada skaitļus un sajūtos pavisam vecs. Tomēr jāatzīst, ka diezgan nepieklājīgi agri sāku. No otras puses, esmu pateicīgs, ja kādam mans ceļš ir devis iedvesmu. Tad zinu, ka gluži “pa tukšo” neesmu kalpojis un dzīvojis.
Kādreiz esat aktīvi sadarbojies ar Maestro Raimondu Paulu – vai uzturat spēkā šo saikni arī šobrīd?
Visi taču zina, kāds ir Maestro. Ģēnijs. Viss, kam viņš pieskaras, pārvēršas zeltā. Visiem zināms ir arī tas, ka viņš uz vietas nesēž un allaž kaļ jaunus plānus. Ar citiem vairāk, ar citiem – mazāk. Bet uz nažiem neesam, kā daudziem varbūt liekas.
Jums ir bagāta kora dziedāšanas vēsture – Rīgas Doma zēnu koris, koris “Kamēr…”, Gospeļu koris. Vai šī joma ir joprojām aktuāla – tepat Latvijā vai varbūt – ārpus tās?
No kormūzikas nekur nevaru aizbēgt un tai vienkārši ļaujos. Ja tas ir veids, kā varu kalpot, esmu ar mieru. Latvijā kormūzikas kultūra bijusi aktīva kopš laika gala, un ļoti labi, ka tā – cilvēkam jādzied, jo mūzikai piemīt dziedinošas spējas. Lai arī man ir svētlaime klausīties klasisko mūziku, tomēr, dziedot Rīgas Doma zēnu korī, vēlāk arī “Kamēr”, zināju – pats izpausties klasiskajā mūzikā nevēlos – man tomēr ir cits aicinājums. Cits žanrs.
Lasīju, ka arī Spānijā esat izveidojis gospeļu kori, līdzīgu savulaik vadītā “GG Choir” versijai.
Jā, tas bija Barselonā un Berlīnē. Tāpat mani aicina uz vairākām meistarklasēm kā diriģentu citviet Vācijā. Man tā ir kalpošana – ne tikai gospeļmūzika, bet mūzika vispār.
Kas jūs pārliecināja doties uz Latviju un piedalīties Ziemassvētku koncertprogrammā Ķīpsalā?
Pagājušogad man bija privilēģija būt noderīgam “Nāc līdzās Ziemassvētkos” koncertos, tur sastapu jauniešu kora vadītāju Rūdolfu Bērtiņu, kurš ir arī mans skolas biedrs, un viņš bija tas, kurš aicināja piedalīties koncertos šogad, tāpēc paldies viņam par to. Laikam ir viens maģisks vārds, uz kuru reaģēju nekavējoties – “orķestris”. Es nemācēšu aprakstīt savu sajūtu, muzicējot kopā ar orķestri.
Koncertā uz skatuves sastapsities ar Andri Ērgli – pirms gandrīz desmit gadiem kopā Nacionālajā operā iestudējāt “Leļļu operu”, kurā jums bija galvenā – Pinokio – loma. Tad jau notiks draugu atkalsastapšanās?
Būtu melots, ja teiktu, ka ar Andri Ērgli esam nešķirami draugi. Esam draudzīgi, es viņu ārkārtīgi apbrīnoju kā mūziķi, un viņam ir fenomenāla balss un muzikalitāte. Kad pirmo reizi Andri dzirdēju viņa karjeras pirmsākumos, neticēju, ka tas patiešām notiek īstenībā.
Kāda ir paša Gunāra Kalniņa iecienītā Ziemassvētku mūzika?
Ziemassvētku dziesmas klausos jau kopš decembra. Bet 25. decembrī pilnīgs klusums, nevienu “Zvaniņš skan” pat dzirdēt negribu. Iecienītāko mākslinieku ir daudz – “Take 6”, Meraija Kerija, Kirks Veilams. No latviešiem laikam vienīgais Ziemassvētku CD, kas man ir, – Ginta Solas “Ziema”. Tas man patīk.
Vai Ziemassvētkos jums ir kādas tradīcijas?
Tie ir vienīgie svētki, kurus svinu, un 24. decembris ir vienīgais datums, kurā atsakos strādāt. Ziemassvētki man ir miera un kopā būšanas svētki. Laimīgā kārtā “salicies”, ka pēdējos gados uz Ziemassvētku laiku esmu Latvijā. Ir gan vājprātīgs maratons – te pie vieniem radiem, te citiem, jāskrien pie katra, kur nu kurš ir. Vislabākais ir cept piparkūkas kopā ar mammu. Galvenais ir kopābūšana, smiešanās vai vienkārši klusums un miers sirdī – re, kur mana foršā mamma.
Kopš jūsu pēdējā albuma “Gunārs Kalniņš” pagājuši gandrīz 16 gadi. Vai nav laiks jaunam?
Kopš tā laika neesmu sēdējis gluži pilnīgā bezdarbībā, esmu izaudzis kā aranžētājs un muzikālais producents. Vienreiz saskaitīju – materiāls sanāktu aptuveni trim albumiem. Un tas viss jau ir ierakstīts, bet nav publicēts albuma formātā. Mani vienmēr ir bremzējusi paškritika un tieksme pēc perfekcijas. Zinu, ka pārmērīgās devās tas nav veselīgi. Domāju, ka visam savs laiks.
Rīgas Ziemassvētku koncerti Ķīpsalā
* Notiks 25. un 26. decembrī.
* Uzstāsies Elza Rozentāle, Andris Ērglis, zviedru vokālās grupas “The Real Group” dziedātājs Jānis Strazdiņš, Rīgas Doma meiteņu koris “Tiara”, vokālā grupa “Schola Cantorum Riga”, instrumentālā grupa un kamerorķestris. Diriģenti – Aira Birziņa un Rūdolfs Bērtiņš.
* Skanēs Jāņa Šipkēvica, Jāņa Lūsēna, Uģa Prauliņa, Aigara Grāvera, Zigfrīda Muktupāvela, Gunāra Kalniņa, Eltona Džona, Leonarda Koena mūzika.
