“Mūzikā ir ļoti liels spēks.” Saruna ar čellisti Gunu Šnē 8
Inga Kaļva-Miņina, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Rīt, 15. jūnijā, Spīķeru koncertzālē klātesošos apburs “Čellu mūzikas šarms”. Grupas “DaGamba” solists Antons Trocjuks un akadēmiskajā vidē labi pazīstamā kamermūziķe Guna Šnē kopā ar vēl sešiem čellistiem (Māra Botmane, Klāvs Jankevics, Kārlis Klotiņš, Madara Norbūte, Elīza Petrenko, Dace Zālīte-Zilberte) ievedīs klausītājus brīnišķīgā un izsmalcinātā mūzikas pasaulē, parādot, cik daudzveidīgi var skanēt šis mūzikas instruments. Neizpaliks arī kāds īpašs pārsteigums – Morisa Ravela ikoniskais “Bolero”, kas skanēs neierastā versijā – vienam čellam un četriem čellistiem.
Vairāk par koncertu “Čellu mūzikas šarms” – sarunā ar kamermūziķi Gunu Šnē. Bijusi valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” čellu grupas koncertmeistare, vairāku pastāvīgu kamermūzikas vienību dalībniece, par izcilu sniegumu ansamblī vairākkārt nominēta Lielās Mūzikas balvai. Trio “Art-i-Shock” sastāvā pirmatskaņoti gandrīz 30 latviešu mūzikas opusi, arī divi trio veltīti koncerti ar orķestri. Kopš 2021. gada Guna Šnē čella spēli māca Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas audzēkņiem. Sarunas laikā mūziķe vairākkārt uzsver, ka, lai arī viņa pārstāv akadēmisko mūziku, ir atvērta arī citiem mūzikas žanriem un mākslas formām, jo “tās paver manus akadēmiskā cilvēka apvāršņus plašāk”.
– Kā radās ideja par šo koncertu? Ar ko tas priecēs apmeklētājus?
G. Šnē: – Koncerta ideja radās pavisam nejauši, kad es – vairāk akadēmiskās mūzikas pārstāve – un grupas “DaGamba” solists Antons Trocjuks izdomājām kopā paspēlēt. Tas mums bija eksperimentāls projekts, ko iestudējām jau pirms kāda laika, – Džovanni Solimas darbu “Violoncelles, vibrez!”, kas arī skanēs šajā koncertā. Šis darbs ir kā sava veida sacensība starp diviem čellistiem, kurus pavada seši citi čellisti. Šī sacensība – muzikālā saspēle, sacenšanās – ir ļoti interesants modelis. Lai arī darbojamies atšķirīgos žanros, mēs varam lieliski sadarboties. No šīs idejas radās pārējā koncerta programma.
Viena 15. jūnija koncerta programmas daļa ir akadēmiskās čella literatūras pērles – miniatūras – brīnišķīgi skaņdarbi, bet uz profesionālajām skatuvēm maz atskaņotas. Tas, ko divatā un pārmaiņus ar Antonu atskaņosim kopā ar mūs pavadošajiem čelliem, ir tāds atskats uz akadēmisko pasauli, jo gan man, gan Antonam ir akadēmiskā izglītība – esam mācījušies vienā skolā, vienā laikā, pēc tam gājuši atšķirīgus muzikālos ceļus. Ir patīkami atgriezties pie šāda absolūti akadēmiskā romantisma, kas izskanēs Gabriela Forē, Maksa Bruha, Dāvida Popera mūzikā.
Otrajā programmas daļā būs skaņdarbi, ko mūsdienu čellisti rakstījuši, it kā spēlējoties ar žanriem. Piemēram, zviedru čellists – muzikālo robežu pārkāpējs Svante Henrisons – parāda, cik lieliski viens čells var attēlot gan tautas, gan džeza mūzikas elementus. Pilnīgi pietiek ar vienu instrumentu. Sadarbība ir galvenā ideja – gan starp cilvēkiem, kas varbūt ir atšķirīgi, gan arī starp mūzikas žanriem, kas ir pretstati.
Koncertā būs arī sava veida eksperiments – gribam parādīt, ka čellam – arī vienam – ir milzīgas iespējas, parādīsim, ka vienu čellu spēj spēlēt arī vairāki čellisti.
– Šis eksperiments jeb īpašais pārsteigums būs Morisa Ravela “Bolero”?
– Jā, šis ir milzīgs skaņdarbs simfoniskajam orķestrim, kura galvenais uzbūves pamats ir krāsaina instrumentācija. Šo skaņdarbu atskaņot uz viena čella ir absolūta utopija, var atskaņot tikai atsevišķus elementus, bet, domāju, parādot, ko var izdarīt ar vienu čellu šajā skaņdarbā, skatītājiem tas liksies interesanti un krāsaini.
– Koncerta muzikālo daļu papildināsiet arī ar stāstiem par čellistu dzīves aizkulisēm.
– Gribētos, lai atmosfēra koncertā ir draudzīga, nepiespiesta. Visā pasaulē čellistiem ļoti patīk spēlēt kopā, un tie vienmēr ir svētki. Arī mēģinājumos mēs pozitīvi pavadām laiku. Gribētu, lai atmosfēra, kas ir mēģinājumos, nonāk arī līdz klausītājiem, lai varam pozitīvā gaisotnē pavadīt šo vakaru.
– Koncerta nosaukums ir “Čellu mūzikas šarms”. Vai atceraties to mirkli, kad čells jūs apbūra ar savu šarmu?
– Tā kā es čellu spēlēju jau kopš sešu gadu vecuma, tad kā jebkuram ir bijuši dažādi posmi – laiks bērnībā un jaunībā aizritējis gan muzikālos kāpumos, gan arī kritumos. Ir brīži, kad ir iedvesma, ir brīži, kad iedvesmas vispār nav un negribas neko darīt. Bet pēdējos gados, noteikti pateicoties brīnišķīgajiem kolēģiem, ar kuriem man ir sanācis tikties, mūzika ievelk arvien vairāk un arvien dziļāk. Mūzikā ir ļoti liels spēks. Mūzika ir atelpas brīdis šajā stresa un steigas laikā.
– Ja dažos vārdos būtu jāraksturo, kāda ir čella mūzika?
– Daudzveidīga, dvēseliska, spēcīga, maiga.
– Koncertā uz skatuves spēlēsit kopā ar Antonu Trocjuku. Pastāstiet, lūdzu, arī par citiem skatuves partneriem, ar kuriem kopā esat muzicējusi, piemēram, par sadarbību ar pianisti Agnesi Egliņu.
– Jā, pianiste Agnese Egliņa ir jau padsmit gadus mana skatuves partnere, kopš trio “Art-i-Shock” pirmsākumiem. Pēdējā laikā spēlējam duetā, ir arī klavieru trio, esmu spēlējusi kopā ar vairākiem vijoļu partneriem – Georgu Sarkisjanu, Daniilu Bulajevu. Agnese Egliņa, var teikt, ir mana skatuves māsa, gandrīz vai skatuves dzīvesbiedre. Tā ir unikāla vērtība – mūzikā satikt cilvēku, ar kuru uz skatuves vari saprasties bez vārdiem. Tā pieredze, ko esam guvušas, viena otru iepazīstot caur dažādiem sastāviem, – ir neatsverama. Tas ir līdzīgi kā laulībā – jo ilgāk kopā, jo vairāk saproti otru cilvēku.
– Šī otra cilvēka sajušana uz skatuves palīdz labāk saspēlēties?
– Jā, jo īpaši kamermūzikā. Tas, ka vari paļauties uz partneri, zini, ka viņš tev sekos jebkurā brīdī, arī pats nāk ar impulsiem, – tā ir sadarbība. Atvērtībai ir ļoti svarīga loma mūzikā, jo mūzika dzimst brīdī. Mūziku nevar sarunāt un iestudēt, protams, līdz kādam posmam varam to darīt, tomēr mūzikas brīnums dzimst konkrētajā brīdī. Mēs nekad nevaram to izplānot. Kolēģi, ar kuriem vari saspēlēties uz skatuves, ir ļoti svarīgi. Tāpēc esam sākuši vairāk spēlēt kopā ar Daniilu Bulajevu, kuram arī piemīt šī īpašība – būt atvērtam. Klavieru trio mēs ar Agnesi un Daniilu vairāk spēlējam akadēmisko, romantisko repertuāru. Mēs varam būt brīvi, reaģēt viens uz otru, un tas ir skaisti.
Ar Agnesi Egliņu padsmit gadus darbojāmies trio “Art-i-Shock” – laikmetīgās mūzikas ansamblī, kurā spēlē čells, klavieres un sitaminstrumenti. Kādu laiku bija pauze, bet šogad rudenī “Art-i-Shock” plāno atgriezties jaunā sastāvā, ar jaunām idejām un programmām. Ir plānoti koncerti gan Cēsīs, gan Rīgā Rudens kamermūzikas festivālā.
– Esat Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas čella spēles docētāja. Kādi ir jaunie mūziķi?
– Jā, no septembra Mūzikas akadēmijā turpināšu darbu jaunā statusā – esmu kļuvusi par docenti. Tas man bija pārsteigums – cik darbs ar studentiem, šī sadarbība un komunikācija var būt interesanta. Studenti ir motivēti, interesējas par mūziku, notikumiem, kas saistīti ar šo jomu, intensīvi strādā, lai uzlabotu vājās puses. Sadarbojas, spēlē dažādos projektos dažādu laikmetu mūziku.
Kad sāku strādāt, tas man bija tāds nezināmais – kā tad būs. Pedagoģija līdz šim manā dzīvē bija neattīstīta puse. Man patīk redzēt, kā studenti aug, mainās, nobriest savā domāšanā, strādā pie tehnikas. Ar studentiem mums ir daudz sirsnīgu un atklātu sarunu par mūziku un dzīvi.
– Kādas rakstura iezīmes palīdz pilnveidoties par profesionālu čellistu?
– Vissvarīgākais ir mīlestība un vēlēšanās to darīt un augt. Ja jauns cilvēks saprot un sajūt, kas ir mūzika, viņš pārvarēs visus savus iekšējos vājumus, lai panāktu, ka var atskaņot to, ko iekšēji vēlas. Tas, manuprāt, ir vissvarīgākais. Daudzi saka, ka svarīgas ir darbaspējas, neatlaidība, pacietība un vēl daudz kas cits. Protams, tas viss ir vajadzīgs, bet svarīgākais ir iekšējā motivācija. Visskaistākie brīži ir tad, kad sajūti paša studenta iekšējo vēlēšanos pateikt kaut ko pasaulei.
– Pedagoga darbs jums sniedza jaunu pieredzi, vai var teikt, ka jauna pieredze bija arī dalība muzikālajā zīmējumu izrādē bērniem “Čellīni ceļo”?
– Man liekas, ka atvērtība citiem žanriem un mākslas veidiem ir ļoti svarīga. Kāpēc man gribas spēlēt ar Antonu Trocjuku? Jo viņš ir cilvēks no citas mūzikas pasaules. Viņš man var dot pilnīgi ko citu, nekā mani akadēmiskās mūzikas kolēģi. Tāpat ir arī ar zīmējumu teātri – te sadarbojas mūzika, kustība, zīmējums, aktierspēles elementi. Tie piešķir priekšnesumam citas šķautnes, un mūziku mēs sajūtam pa citiem ceļiem.
Šī pieredze man nav jauna, jo pirms kāda laika arī trio “Art-i-Shock” festivālā “Čello Cēsis” veidoja izrādi kopā ar zīmējumu teātri. Arī šogad septembrī plānoju doties uz “Čello Cēsis”, kur būs multimediāla dejas izrāde ar Erika Satī mūziku kopā ar māksliniekiem no Maltas. Būs deja, būs čells, vēl daži citi mūzikas instrumenti. Man pašai ir ļoti svarīgas šīs sinerģijas, sadarbības, jo tās plašāk paver manus akadēmiskā cilvēka apvāršņus.
Ir skaisti, ka bērnus ved uz akadēmiskās mūzikas koncertiem, lai viņi mācās būt arī nopietni klausītāji. Bet ir svarīgi pavērt viņiem šos rotaļīgos ceļus uz mūziku, kā notika muzikālajā zīmējumu izrādē “Čellīni ceļo”.
– Teicāt, ka rudenī “Art-i-Shock” plāno atgriezties jaunā sastāvā. Kādi vēl ir tuvākie radošie plāni?
– Vasarā gaidu brīvdienas. Mūsu ģimenei patīk aktīvi pavadīt brīvo laiku – laivojot, dodoties pārgājienos. Vasarā kļūstam par āra cilvēkiem – var teikt, ka pārceļamies uz dzīvi dabā. Gan man, gan bērniem mācību gads ir ļoti intensīvs, nogurdinošs, tādēļ nepieciešama pamatīga galvas izvēdināšana. Bet vasaras otrajā pusē un rudenī sāksies intensīva gatavošanās jaunās sezonas notikumiem. Rudenī arī gaidāms skaists pasākums – Baha svītas atskaņošana kopā ar Latvijas Radio kori. Tas ir pasākums, ko ļoti gaidu.
