“Astoņdesmit procenti panākumu atkarīgi tikai no paša.” Saruna ar ģitāras virtuozu Mārci Auziņu 0
“Astoņdesmit procenti panākumu ir atkarīgi tikai no mūziķa paša,” saka jaunās paaudzes ģitāras virtuozs MĀRCIS AUZIŅŠ (34). Pēc bagātas festivālu un koncertceļojumu vasaras mūziķis pašlaik gatavojas pirmās solo koncertturnejas “Viens” rudens sesijai. Bet jau trešdien, 6. septembrī, Mūzikas namā “Daile” viņa ģitāra skanēs šī instrumenta spēles korifeju trio koncertā kopā ar Aivaru Hermani un Kasparu Zemīti.
Mārcis Auziņš ir no tiem jaunās paaudzes mūzikas profesionāļiem, kuri baudījuši džeza izglītību tepat, dzimtenē, un studējis arī Amsterdamā. Viņš kā zivs ūdenī jūtas arī popmūzikā un rokā – desmit gadus ir populārā dziedātāja Dona muzikālā sastāva mugurkauls. Spēlējis grupā “Z-Scars”, devies Krievijas turnejā kopā ar Jāni Stībeli un Laimu Vaikuli, ir šova “Cabaret” muzikālais vadītājs. Sadarbojies ar grupu “Remix”, Raimondu Paulu un Latvijas Radio bigbendu, muzicējis kopā ar pasaules džeza zvaigznēm Kurtu Elingu un Rendiju Brekeru.
Vasara tev bijusi visai raiba – koncertēji kopā ar Donu Latvijas pilsētās, ceļoji pa Ameriku, uzstājies festivālos…
M. Auziņš: Jā, dzīvoju “uz koferiem” – kopā ar Daumanta Kalniņa džeza kvintetu bijām Amerikas latviešu Dziesmu svētkos, spēlēju Uzbekistānā, Lietuvā, Igaunijā. ASV vienu koncertu apaudzējām ar muzikālu ceļojumu pa vietām, kas mums šķita interesantas kā džeza mūzikas mīļotājiem – Ņūorleāna, Ņujorka, Lasvegasa, Baltimora, Losandželosa.
Kā uz Amerikas fona, kur mērogi ir milzīgi, izskatās Latvijas džeza mūzikas vide?
Lai cik tur, Amerikā, džeza mūzika izklausītos labi, es tiešām novērtēju to, ka dzīvoju šeit. Man veicies, ka ir iespēja darīt to, kas man patīk: spēlēt ģitāru, ierakstīt skaņdarbus, rīkot koncertus, un nav jādara nekas cits. Tur daudziem šādas iespējas nav. Amerikā ir pavisam cita mūzikas vide ar savām izteiktām tradīcijām un, jāatzīst, arī lielu konkurenci. Un pēc tā visa apzināties, cik labi tomēr ir būt šeit, kur cilvēku ir mazāk, bet līdz ar to viņi arī ir citādi.
Vai var teikt, ka Latvijas muzikālā izglītība, mūzikas vide dod mūziķim tās pašas izaugsmes iespējas, ko Rietumos?
Man šķiet, ka savi astoņdesmit procenti panākumu ir atkarīgi tikai no paša. Ja runājam par mūsdienu ritmisko mūziku, tostarp džezu, arī ģitārspēli, pēdējos gados šajā jomā izglītība ir ļoti attīstījusies. Tomēr – jo vairāk ir paša ikdienas treniņa rutīnas ar instrumentu, jo labāk. Manā gadījumā tas, kur šobrīd esmu, ir tieši atkarīgs no tā, cik daudz trenējos. Visi procesi mūzikas vidē pie mums šobrīd notiek daudz ātrāk nekā pirms gadiem desmit vai divdesmit. Varam sajust pasaules elpu – brauc vieslektori, bet, ja vēlies, ir iespēja nopirkt jebkādu video vai audio “skolu” un mācīties. Pats pēc Rīgas Doma kora skolas sakrāju naudu, devos uz Amsterdamu. Biju atradis pasniedzējus, kas mani interesēja, un tad sēdēju istabiņā – sešos kvadrātmetros – viens ar ģitāru.
Vai tu ieteiktu jaunajai paaudzei nodarboties ar mūziku, ģitārspēli – ar šo arodu mūsu mazajā mūzikas tirgū var iztikt?
Es varu, tomēr šī atbilde nav universāla. Mans novērojums, ka mūzika ir diezgan nežēlīga. Esmu redzējis daudzus mūziķus, kuri cenšas darīt vēl kaut ko paralēli tai. Manuprāt, divas lietas reizē nekad nevar izdoties, jo nonāc vāveres ritenī un nav laika attīstīties. Līdz ar to nevari būt konkurētspējīgs. Tomēr, ja esi gatavs iet uz visu banku un vēl nedaudz paļauties uz veiksmi – ir vērts to darīt. Pievienojot vēl apziņu, ka tas ir pareizais ceļš.
Pats taču sāki kā pianists! Kā notika tavs “klikšķis” pareizā ceļa – ģitāras – virzienā?
Esmu Madonas mūzikas skolā pabeidzis klavieru nodaļu un ģitāru tā pa īstam paņēmu rokās tikai pēc tam. Līdz tam strinkšķināju mājās tēva veco padomju laika septiņstīgu “akusteni”. Kādā Madonas ģitāristu sesijā nejauši satiku bungu pedagogu Tāli Gžibovski un viņš pastāstīja, ka Rīgā ir tāda vidusskola, kurā var mācīties elektroģitāru. Dikti nopriecājos un vecākiem par pārsteigumu pusgada laikā pieņēmu lēmumu stāties tur, lai arī zināju trīs ģitāras akordus. Viss tālākais jau ir ķēdes reakcija.
Panākumiem līdztekus talantam un darbam ir arī publikai neredzamā puse – bez kārtīga menedžmenta klausītājs talantu nepamanīs. Tu esi apguvis arī šo jomu. Tas ir palīdzējis karjerā?
Pēc 100. vidusskolas īsti nebija kurp tālāk doties, ja vēlējies nodarboties ar ritmisko mūziku. Padzirdēju, ka Rīgas Doma kora skolā atvērts mūzikas menedžmenta kurss, šķiet, pirmais un vienīgais. Pasniedzēji bija spilgtas personības – mans tagadējais kolēģis Aivars Hermanis, Ivars Godmanis, Ausma Kantāne. Nevienu brīdi neesmu nožēlojis šo posmu, tomēr līdz šim nekad neesmu vēlējies būt menedžeris pats sev. Mani vairāk interesē pati ģitārspēle.
Tad varbūt tev ir skaidrojums, kāpēc Latvijas popmūziķiem starptautiski joprojām ne pārāk veicas?
Tas nav viegli atbildams jautājums. Pats neesmu daudz darbojies ārzemēs – pagaidām tepat, Lietuvā, Igaunijā, protams – džeza festivālos citās valstīs, arī Krievijā kopā ar Laimu Vaikuli. Latvijā ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi cilvēki, kuri ir mūzikas menedžera vārda cienīgi – tie, kuri redz stratēģiju un kuru darbs neaprobežojas ar zvanu pieņemšanu un koncerta sarunāšanu. Pirms vairākiem gadiem šķita, ka šajā jomā pie mums ir īsta bēdu ieleja, bet tagad ar skatu nākotnē ticu, ka mums izdosies. Es nebūšu tas, kurš teiks, ka Latvijā viss ir slikti. Nekas nav slikti! Samērā nesen esam palūkojušies laukā no dzelzs priekškara, un lēnā garā visas šīs lietas attīstās.
Pats esi iesaistījies jaunās paaudzes audzināšanā – ar to domāju Kaspara Zemīša un tevis veidoto bērnu mūzikas nometni.
Mērķis ir aicināt kopā bērnus vecumā no 10 līdz 16 gadiem un sniegt viņiem ne tikai ieskatu ģitārspēlē, bet arī vispārīgu skatu uz mūziku, tās vidi. Kaspars ir vairāk klasiskās ģitāras pārstāvis, es spēlēju tā dēvēto metāla stīgu ģitāru – gan elektrisko, gan akustisko, manā ziņā ir improvizācija un džeza teorija. Aicinām arī viesmūziķus – Jāni Jubaltu, Renāru Kauperu, Donu, arī no ārzemēm… Viņi pastāsta ne tikai par ģitārspēli, bet arī par darbošanos mūzikā.
Man bija pārsteigums, ka, būdams džeza mūziķis, savā pirmajā solo albumā “Viens” ieskaņoji Raimonda Paula dziesmas. Šķita, tas piedienētu citai paaudzei, bet varbūt vienkārši esi labi uzminējis publikas vēlmes.
Šobrīd, manos 34 gados, vairs neesmu kategorisks attiecībā uz to vai citu mūzikas stilu. Sakrita, ka šis albums bija arī zināma pateicība Maestro par man iedāvāto ģitāru. Neesmu nožēlojis, ka gāju šo ceļu. Daudzi jau var vīpsnāt, bet lai viņi pirmkārt paši uzraksta tādas melodijas, kā spējis Raimonds Pauls. Taču soloprogrammā ir arī mana oriģinālmūzika, dažādu popmūzikas un džeza tēmu aranžējumi.
