Mūzika diviem kameransambļiem. Armands Znotiņš recenzē gada nogales kamermūzikas programmas 1
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ierasts, ka daudziem mūziķiem decembris ir visdarbīgākais mēnesis – tā arī šoreiz. Visus pasākumus nemaz neuzskaitīsi, taču divām programmām pievērsu īpašu uzmanību.
Tās izskanēja dažādās koncertzālēs ar atšķirīgu akustiku (un, starp citu, arī pavisam atšķirīgu publiku, kas kārtējo reizi ir kultūras socioloģijai atbilstošs temats), ar pilnībā mainīgu sastāvu un skaņdarbu atlasi.
Vienojošais bija tas, ka abās programmās uzstājās aptuveni vienas paaudzes mūziķi – 2021. gada 18. decembrī “Artissimo” koncertzālē spēlēja vijolniece Elīna Bukša un pianists Rūdolfs Vanks, bet 21. decembrī Mazajā ģildē – “Trio Carmine”, ko izveidojuši vijolniece Magdalēna Geka, klarnetiste Anna Gāgane un šveiciešu pianists Lūkass Loss; šos koncertus vienoja arī pārdomāta un saistoša repertuāra izvēle.
Visu iepriekšminēto un iepriekšzināmo mākslinieku uzstāšanās kvalitātes sniedza cerēto gandarījumu, tādēļ šīs programmas deva papildu iemeslu apdomāt, kas Latvijas koncertzālēs citkārt palicis slavenāku un biežāk atskaņotu opusu ēnā un ko tur varētu mainīt.
Labā atmiņā palicis Elīnas Bukšas solokoncerts pagājušā gada rudenī turpat “Artissimo” koncertzālē – toreiz skanēja Rodions Ščedrins un Johans Sebastiāns Bahs. Tagad klāt nācis pianists, Ščedrina vietā stājies Alfrēds Šnitke, bet Baha vietā – Arkandželo Korelli. Pašā sākumā – Arvo Perta “Spogulis spogulī”, ko gan varētu saukt par daudzos atskaņojumos nodeldētu darbu, taču vijolniece un pianists ar šo kanonisko opusu tika galā – mūzikas meditatīvajā plūsmā Elīna Bukša prata saglabāt vijoles toņa precizitāti un izteiksmību, bet abu interpretu dialogs vēstīja par savstarpēju sasaukšanos.
Tas deva cerības pienācīgam koncerta turpinājumam, un patiešām – Korelli sonātē Fa mažorā un sonātē la minorā no 5. opusa Rūdolfs Vanks īstenoja mūsdienu pianistam nepateicīgo uzdevumu kaut daļēji atainot baroka skaņuraksta izsmalcinātību un trauslumu, un kopā ar Elīnas Bukšas piesātinātajām kantilēnām šajās interpretācijās spilgti atspoguļojās arī mūzikas dejisko un kontemplatīvo tēmu kontrasti.
Šādā priekšnesumā par jaunatklāsmi kļuva Žana Sibēliusa “Trīs skaņdarbi” vijolei un klavierēm no 78. opusa – ceturto daļu “Rigodons” atskaņotāji nolika malā varbūt tādēļ, ka tādā gadījumā baroka deju visā koncertā būtu par daudz, un šajā salikumā Sibēliuss līdzās viņa mūzikas romantiskajām intencēm tad nu izgaismojās kā savveida kriptominimālists. Atliek piebilst, ka šī paša iemesla dēļ pianistiem derētu ielūkoties Sibēliusa klaviersonātē.
Citādi ar Alfrēdu Šnitki, kurš “Svītu senā stilā” rakstīja 1972. gadā kā aizgājušo gadsimtu mūzikas konsekventu repliku. Uzmanīgi sekoju līdzi, kurā brīdī šāds uzdevums izrādīsies neiespējams, tomēr komponista profesionalitāte bija nesatricināma.
Cita lieta, ka arī šī opusa zemtekstos rēgojas baroka teātris ar 20. gadsimta mistērijām un Padomju Savienībā dzīvojuša autora dramatisko pieredzi – un gan Elīna Bukša, gan Rūdolfs Vanks to lieliski saprata un atveidoja. Un atkal jāpiebilst – kamēr Latvijā vēl nav uzvesta Šnitkes opera “Dzīve ar idiotu”, katrā ziņā gaidīšu interpretācijas komponista trijām sonātēm vijolei un klavierēm.
Divi no “Trio Carmine” dalībniekiem – Anna Gāgane un Lūkass Loss – atstājuši labas atmiņas ar šīgada tiešsaistes koncertu Latvijas Radio 1. studijā, savukārt Magdalēna Geka – uzstājoties kopā ar pianisti Ivetu Cālīti. Tagad “Trio Carmine” atkal ir iespēja apvienoties, un 21. decembra koncertā Mazajā ģildē viņi to paveica spoži.
Ar Bēlas Bartoka ciklu “Kontrasti”, kas 20. gadsimta mūzikā ir viens no būtiskākajiem darbiem šādam sastāvam – vijolei, klarnetei un klavierēm, ar Arama Hačaturjana 1932. gadā rakstīto trio, Santas Ratnieces partitūru “Mirdzums” un Jana Kržtitela Vanhala trio Mi bemol mažorā no 20. opusa (vismaz tā šo autoru sauc komponista dzimtajā Čehijā).
Tātad arī šeit gan jaunatklāsme – krāšņi un vitāli atskaņots čehu klasicisma paraugs, gan labāk zināmu komponistu darbi, kur Hačaturjana trio izskanēja poētiski iedzīvinātā armēnisku intonāciju gammā, Bartoka “Kontrasti” – pastorālā apcerē un saliedētā virtuozitātē, bet Santas Ratnieces ierasti introvertā skaņdarba lasījumā mūziķi nonāca arī pie košākām krāsām un mākslinieciskās dramaturģijas kāpinājumiem.
“Trio Carmine” uzstāšanās atkal apliecināja, ka klausītāji var droši paļauties uz Annas Gāganes klarnetes spēles līdzsvarotību un plastiskumu, uz Magdalēnas Gekas prasmi veidot tēlainas un ekspresīvas interpretācijas ar daudzveidīgām vijoles toņa variācijām, arī uz Lūkasa Losa spējām teicami iekļauties ansamblī un akcentēt nozīmīgākās līnijas klavieru partijā.
Galu galā – šis koncerts kļuva arī par piemēru tam, ka Santas Ratnieces opusus spēlē regulāri, un pie spilgtākajiem komponistes darbiem atskaņotājmākslinieki atgriežas atkal. Un, kamēr Anna Gāgane gatavojas otra klasiķa – Jāņa Petraškeviča – klarnetes koncerta pirmatskaņojumam, vēlreiz jāatgādina par Vanhalu un viņa laikabiedriem – domāju, ka tas nāktu tikai par labu, ja kādas daudzkārt spēlētas Haidna vai Mocarta simfonijas vietā Latvijas interpreti savureiz izvēlētos Jana Stamica, Karela Stamica vai Kristiāna Kannabiha mūziku.
Jebkurā gadījumā ar interesi gaidīšu, kā Latvijas koncertzālēs dzirdamo repertuāru turpinās paplašināt gan Rūdolfs Vanks, Elīna Bukša un viņu līdzgaitnieki, gan “Trio Carmine” mākslinieki.
