Mūzika ar gravitācijas vieglumu 0
Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” un Kristiāna Bezeidenhauta īstenotās koncertprogrammas “Mocarts un Baha dēli” bukletā lasāmi Karena Svasjana vārdi par Volfganga Amadeja Mocarta mūzikas pasauli: “Šajā pasaulē nav ierastās gravitācijas – te tā darbojas otrādi: pievelk nevis smagums, bet vieglums, un zeme te pielāgota kājām bez svara”. Aptuveni šādas sajūtas publika arī varēja piedzīvot Lielajā ģildē 2020. gada 17. janvārī, saskaroties ar radošu brīvību, mākslinieciskās domas piepildījumu un muzikālu grāciju.
Taču turpat arī sasaukšanās ar stilistiski gluži pretēju koncertu “Hanzas peronā” dienu iepriekš, kura pieteikumā savukārt skanēja vārdi “Bernsteins, Gēršvins, Elingtons, Bjorka un Linda Leen”, vienā ansamblī un dažādos salikumos muzicējot Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Latvijas Radio bigbenda mūziķiem.
Un ne tikai tādēļ, ka Leonarda Bernsteina cikla “Prelūdija, fūga un rifi” priekšnesumā vērojamais spožums un aizrautība, kas piemita Gunta Kuzmas teju vienlaicīgajai klarnetes spēlei un diriģenta darbībai, pavīdēja atmiņā, redzot un dzirdot klavesīnista, pianista un atskaņojuma vadītāja Kristiāna Bezeidenhauta uzstāšanos.
Abas programmas vienoja arī citi aspekti un cita problemātika – dažādas kvalitātes un suģestijas pakāpes repertuārs, orķestra mūziķu sagatavotība, kur lieliski varēja dzirdēt arī to, kas nebija izdevies līdz galam, un spēles telpa, kas nav adekvāta Eiropas valsts galvaspilsētas līmenim.
“Hanzas perona” grandiozajos apjomos palīgā nāca apskaņošana,
turpretī Lielajā ģildē nelieliem ansambļiem rakstīta pirmsromantisma laikmeta mūzika autentiskā atskaņojuma stilā negūst pietiekamu skaņas intensitāti un krāsu paleti.
Ņemot vērā to, ka Kristiāns Bezeidenhauts ar kamerorķestri “Sinfonietta Rīga” Lielajā ģildē uzstājies jau iepriekš, jādomā, ka viņš bija izlēmis realizēt savu interpretācijas koncepciju neatkarīgi no jebkādiem traucējošiem apstākļiem.
Un jāsecina, ka Johana Kristiāna Baha simfonijas sol minorā un Vilhelma Frīdemaņa Baha simfonijas re minorā atskaņojumi atbilda laika garam un spēles principiem – ar nedaudziem pūšaminstrumentiem papildinātie un klavesīna partijas balstītie stīgu grupas skārumi precīzi atainoja gan stingri nodalītos dinamikas, tēlu, jūtu kontrastus, gan arī iepriekšneparedzamos izrāvienus tematiskā materiāla attīstībā un skaņuraksta harmoniskās vai polifonās kompleksitātes.
Cita lieta, ka mūzikas vēsturē grūti atrast periodu, kas būtu vēl mazāk iedvesmojošs par laiku, kas ieguvis galantā stila, sentimentālā stila vai “Vētras un dziņu” kustības apzīmējumu –
ja neskaita atsevišķus izņēmumus, kādu šajā koncertā nebija, skaņdarbu ritējums iet uz priekšu matemātiskā skaidrībā un monotonijā.
Jau jūtami interesantāks bija Karla Filipa Emanuela Baha klavierkoncerts re minorā, kurā ietvertā emociju gamma, pasaules redzējums un kompozicionālie rakursi radīja priekšstatu par stilistisku hibrīdu – klavieru partija skanēja protoromantiskās noskaņās, kamēr orķestra līnijas atveidoja barokālu domāšanu un agoģiku.
Lai šādos apstākļos saglabātu interpretācijas viengabalainību, nepieciešama īpaša meistarība, un Kristiānam Bezeidenhautam tāda arī piemita. Viņa klavierspēli raksturoja muzikālās izsmalcinātības un slīpējuma vēl jo pastiprināta un padziļināta poēzija, bet atskaņojuma vadību – prasme saskatīt un panākt sintēzi vairākos šķietami pretrunīgos skaņdarba vēstījuma un dramaturģijas aspektos, kur “Sinfonietta Rīga” profesionāli trenētie mūziķi solistam un diriģentam atsaucās bez jebkādām problēmām.
Diemžēl to ne vienmēr iespējams teikt par programmas otro daļu, kur “Sinfonietta Rīga” pūtēji ar mežragiem priekšgalā vienu otru brīdi bija nolēmuši iet atšķirīgu ceļu no visiem pārējiem, taču citādā ziņā Mocarta Divdesmit piektā klavierkoncerta interpretācijā principi tie paši.
Apbrīnojama precizitāte pianista spēlē, virtuozs mirdzums, klavieru toņa dziedājums un pastāvīga apgarotu poētisko jūtu klātbūtne? Jā, protams. Taču Bezeidenhauta vadībā Mocarta cikla lasījums ieguva arī pārdomātas dramaturģiskās koncepcijas svaru, intelektuālās domas spozmi un apjautu par muzikālās arhitektonikas piesātinājumu, spriegumu un telpiskumu, kur tagad paplašinātais “Sinfonietta Rīga” ansamblis priekšnesumam piešķīra izteiksmīgas krāsas, papildu emocijas un jaunus tembrālos parametrus.
Šāds skatījums un kvalitātes tad arī Mocarta un viņa priekšteču darbu interpretācijas vērta par muzikālām virsotnēm, un skaidrs ir viens – Bezeidenhauta un latviešu mūziķu priekšnesums gluži pamatoti pulcēja piepildītu Lielās ģildes zāli. Un, protams, labāku koncerta norises vietu pelnījusi arī pati publika.
