Mūžīgi uzķeros uz dīvainiem tipiem. Patiess attiecību stāsts 0
– Es visās savās iepriekšējās attiecībās esmu tik ļoti apsvilinājusies, ka nezinu, vai vispār vēlos, lai manā dzīvē ienāktu kāds vīrietis. Kaut varētu neuzķerties uz dīvainiem tipiem, jo ticu, ka ir arī normāli vīrieši, bet tie laikam nav domāti man, vientiesītei, – secina četrdesmit vienu gadu vecā Maira.
Savu dzīvi viņa dēvē par gaužām nesakārtotu. Tā kā savos laukos, kas atrodas Cēsu pusē, Maira darbu nevarēja atrast, pirms vairākiem gadiem viņa pārcēlās uz Rīgu, kur par minimālo algu strādā mazā pārtikas veikaliņā par pārdevēju. Tāpēc var atļauties īrēt vien mazu istabiņu.
– Jaunībā kā jau visas meitenes sapņoju par laimīgu laulības dzīvi. Man būs labs vīrs, es būšu laba sieva, mums būs jauki bērni. Mana mamma un paps dzīvo ļoti saskanīgi, tāpēc arī biju pārliecināta, ka satikšu vīrieti visam mūžam. Jaunībā uzvedos visai draiskulīgi, man patika ballītes un puišu kompānijas. Manu uzmanību īpaši saistīja ašie puiši. Mamma jau teica – vai tu nevarētu draudzēties ar Raivo, viņš tāds kārtīgs un pieklājīgs puisis. Taču tie pareizie man nepatika. Reiz kaimiņu pagalmā ieraudzīju simpātisku jaunieti. Viņš bija ieradies no Cēsīm, lai vasarā palīdzētu radiem saimniecības darbos. Uzzināju, ka puisi sauc Māris, un sāku par viņu pastiprināti interesēties. Viņš kļuva par manu pirmo vīrieti. Apprecējāmies, kad es jau biju septītajā grūtniecības mēnesī. Taču divas nedēļas pēc kāzām sapratu, ka esmu smagi iekritusi, jo Māris izrādījās alkoholiķis. Viņš varēja dzert divas nedēļas pēc kārtas un pēc tam nedēļu mocīties morālajās paģirās. Dzeršanas dēļ nekur darbā neturējās. Dzīvojām pie maniem vecākiem, viņi pieskatīja mūsu dēlu Emīlu, es garas stundas strādāju vietējā kafejnīcā, bet vīrs tikai dzēra un pauda neapmierinātību ar dzīvi. Vīramāte pārmeta, ka man jābūt pavarda kūrējai un jācīnās ar Māra alkoholismu. Taču es savos 22 gados nejutu ne spēku, ne vēlmi stāties pretim vīra zaļajam pūķim. Pēc diviem gadiem mūsu neveiksmīgajai laulībai pieliku punktu. Tagad bijušais vīrs ir galīgi degradējies, labi, ka par viņu rūpes uzņēmusies pavecāka sieviete. Materiāli Māris dēlam nekad nav palīdzējis. Vienīgi iesniedzu tiesā prasību, lai dēls saņemtu valsts maksātos alimentus. Tagad Emīlam jau ir astoņpadsmit gadi, mācās Tehniskajā koledžā. Paldies maniem vecākiem, kas izaudzinājuši kārtīgi puisi, vienīgi es domāju, ka viņš Rīgas dzīvei ir pārāk maigs zēns, – spriež Maira.
Pēc tam Maira strādāja lauku veikaliņā, kur saņēma vien grašus – 50 latus mēnesī. Paziņa ierosināja, lai Maira pārceļas uz Rīgu, kur varēs vairāk nopelnīt. Viņa apmetās pie māsas Zolitūdē un sāka strādāt par pārdevēju pārtikas veikaliņā Miera ielā. Tagad viņa šajā darbā aizvadījusi jau trīspadsmit gadus.
– Darbs nevar aizpildīt visu dzīvi, tāpēc es ilgojos iepazīties ar jauku vīrieti un veidot kopdzīvi, jo cik tad ilgi var mitināties māsas pajumtē. Šķita, ka veikalā nekāda iepazīšanās nevar notikt, šeit iegriežas vai nu dzērāji, vai arī laimīgie jaunie tēvi, jo tepat līdzās atrodas Dzemdību nams. Taču reiz tomēr iepazīšanās notika. Mani uzrunāja kāds simpātisks pircējs un uzaicināja uz randiņu. Visai ātri pārcēlos dzīvot pie Jāņa. Viņš rūpējās par mani, braucām kopā uz maniem laukiem, un dēls ļoti Jānim pieķērās. Vienīgais sliktums, ka mēs reti varējām būt kopā. Es garas stundas strādāju veikalā, bet Jānis bija tālbraucējs šoferis. Un tad pēkšņi atklājās, ka mēs dzīvojam nevis Jāņa, bet viņa brāļa dzīvoklī. Draugs man to bija noklusējis. Kad brālis pateica – mums jāizvācas, jo viņš vēlas dzīvokli pārdot, Jānis lika manīt, ka man jātin makšķeres. Viņš pavaicāja – vai nevari iet padzīvot pie māsas? Bet mēs taču ar Jāni bijām nodzīvojuši kopā trīs gadus, tās nebija dažu dienu attiecības. Dēls ļoti pārdzīvoja mūsu šķiršanos, jo viņam Jānis bija kā tēva paraugs. Pēc laika Jānis lūdzās, lai nāku atpakaļ, bet es biju aizvainota. Man tolaik nebija, kur dzīvot, un tad uzzināju, ka mūsu firmai ir kopmītnes. Apstākļi šausmīgi, divās istabās nācās sadzīvot divdesmit sievietēm. Kopmītnēs nevarēju ne normāli nomazgāties, ne pēc darba atpūsties, – atzīstas Maira.
Tur viņa nodzīvoja trīs gadus, pamazām aprada ar burzmu un grūtajiem apstākļiem. Apmierināta ar dzīvi viņa, protams, nejutās. Pa galvu malās domas – kāpēc dzīvē tā neveicas, kāpēc nav savas vietiņas, sava cilvēka līdzās? Un tad viņa iepazinās, pašas vārdiem runājot, ar “visšausmīgāko eksemplāru”, kas beidzās ar kriminālu piesitienu.
– Vakarā iekāpu 3. maršruta trolejbusa galapunktā. Biju vienīgā pasažiere, un vadītājs sāka ar mani runāties. Viņš ierosināja apmainīties tālruņa numuriem. Pētīju vīrieti un secināju, ka nekas īpašs no viņa nav, bet nospriedu – būs vismaz kāds piedzīvojums. Pagāja mēnesis, un trolejbusa vadītājs, kuru sauca Igors, man piezvanīja. Domāju, ka pirmajā randiņā viņš mani aicinās uz kafejnīcu, taču Igors piedāvāja doties pie viņa uz mājām. Esmu visai vieglprātīga, tāpēc piekritu. Igors izturējās ļoti pieklājīgi, sapratu, ka man tik galants pielūdzējs nekad nav bijis. Pasēdējām, iedzērām vīnu, un man patika, ka Igors necenšas uzmākties. Aplūkoju viņa vienistabas dzīvokli, kas bija labā kārtībā. Taču to uzreiz sapratu, ka sieviete šeit nedzīvo. Istabā pie sienas manu skatienu piesaistīja liela fotogrāfija, kurā redzama skaista sieviete ar tumšiem matiem. Sapratu, ka šī sieviete ir saistīta ar Igora dzīvi. Jautāju, kas viņa ir, bet Igors neatbildēja. Nākamajā reizē tiekoties, uzzināju, ka viņš ir piecpadsmit gadus vecāks par mani, taču šī gadu starpība nebija tik jūtama, jo Igors izskatījās jaunāks. Tad viņš arī pastāstīja, ka fotogrāfijā redzama viņa sieva, kas pirms diviem gadiem nomirusi. Runājot par viņu, Igors apraudājās. Man tolaik šķita – es viņam šīs zaudējuma sāpes remdēšu. Biju pārliecināta, ka Igoram patīku. Viņš neskopojās, pirka man jaunas drēbes, varēja to izdarīt pat bez manas klātbūtnes. Igors mani piesaistīja ar galantumu, rūpēm, un man šķita, ka dzīve ir kā debesmanna. Vienīgi nedaudz traucēja viņa mirušās sievas fotogrāfija pie sienas. Igors uz to bieži lūkojās un tad kļuva skumīgs. Reiz, pārnākusi mājās, noņēmu to no sienas. Cik tad var! Tagad viņam sākusies jauna dzīve un nav jāskatās uz mirušo, tā viņu nevar piecelt. Es jau veselu gadu biju sadzīvojusi ar šo bildi pie sienas. Igors par manu rīcību sadusmojās, pateica, ka esmu nejūtīga sieviete. Viņam vēl vajadzīgs laiks, lai sievu spētu aizmirst. Teicu, ka sirdī Igors savu sievu var paturēt vienmēr, bet kāpēc man katru dienu uz viņu jāskatās.
Pēc kāda laika braucām uz laukiem, lai svinētu manu vārdadienu. Starp ciemiņiem bija arī mana lauku draudzene Juta. Viņai dzīvē neklājās viegli, mocījās ar vīru un paralēli centās iepazīties internetā. Vēlāk izrādījās, ka Igors bija ieskatījies manā draudzenē. Aizbraucām uz Rīgu, un es kā allaž noliku sev līdzās mobilo tālruni, lai dzirdētu modinātāju. Naktī pamostos un redzu, ka Igora nav līdzās. Nav arī mana telefona. Aizeju uz virtuvi un redzu, ka draugs pēta manus tālruņa numurus. Igors taisnojās, ka speciāli paņēmis mobilo, lai tas tik agri nezvana, jo viņš mani no rīta aizvedīšot uz darbu ar mašīnu. Pēc pāris dienām atradu lapiņu, kurā Igors sarakstījis manā tālrunī izlasītos vīriešu vārdus un numurus. Pat mana ārsta numuru bija izrakstījis. Igors bija ļoti greizsirdīgs, sapratu, zvanīs visiem pēc kārtas un jautās – vai viņi ir mani mīļākie. Bet vēl es šajā sarakstā ieraudzīju Jutas tālruņa numuru. Zinu, ka otra e-pasta saraksti nav labi lasīt, tomēr ielūkojos. Igors solīja Jutai zelta kalnus. Viņš rakstīja anonīmi, tāpēc draudzene nevarēja zināt, kas ir tas solītājs. Kad aizbraucu uz laukiem, centos Jutu apgaismot, bet viņa nevēlējās man ticēt. Pēc visa tā mūsu draudzība izjuka.
Igors uzzināja, ka man šī sarakste vairs nav noslēpums. Es viņam tad mierīgi varēju pateikt – aizeju, taču urdīja ziņkāre, kas notiks tālāk. Uz notikušo pievēru acis, draudzenes man vairs nebija, bet vīrietis atradās kā uz pulvera mucas. Patiesībā, ja man tobrīd būtu, kur iet, es viņu pamestu. Taču kopmītnēs atgriezties negribēju. Pēc šā gadījuma Igora uzmanības apliecinājumi man kļuva vēl dāsnāki. Jau sāka likties – viss būs brīnišķīgi, bet tad kolēģe pavēstīja – tavs Igors pie Ulbrokas kapiem bučojās ar kādu sievieti. Vēlāk uzzināju, ka viņš šo sievieti pazinis jau pirms manis. Viņi abi nodarbojās ar puķu audzēšanu un tirdzniecību. Igors man vēsi paskaidroja, ka šai sievietei ir jāpalīdz, jo vīrs strādā par tālbraucēju šoferi un viņai vienai grūti ar visu tikt galā. Igors vēl piebilda – tāda ir dzīve, ar to jāsamierinās. Tas pielika punktu. Jutos emocionāli sagrauta un tajā pašā vakarā pārcēlos atpakaļ uz kopmītnēm. Otrā dienā, kad Igors atradās darbā, aizgāju savākt savas mantas.
Pagāja laiks, un viņš man sāka rakstīt aizvainojošas īsziņas. Lai tiktu no Igora vaļā, meloju, ka man ir citas attiecības. Uz to viņš atbildēja – tādai bezdibenei, kā tev, nevar būt attiecību! Kopš šķiršanās jau bija pagājuši divi gadi, bet Igors turpināja rakstīt aizskarošas īsziņas, nāca pie manis uz veikalu, zvērēja, ka tā vairs nedarīs, nesa ziedus. Man viņš bija kļuvis pretīgs, bet es pircēju klātbūtnē nevarēju kļūt rupja. Reiz Igors man e-pastā atsūtīja vēstuli – zinot, ka man ir naudas grūtības, tāpēc, lai darot zināmu savu konta numuru un viņš pārskaitīšot naudu. Es tam nepiekritu. Tad viņš pirms Ziemassvētkiem atnāca uz veikalu un nolika man uz letes aploksni ar 20 latiem. Teica, lai es sev ko skaistu nopērku. Es jau gribēju dot aploksni atpakaļ, bet Igors ātri izmetās ārā. Uz manu dzimšanas dienu viņš ieradās veikalā ar 100 eiro, ko pasniedza kā dāvanu. Nezinu, vai pareizi darīju, bet naudu pieņēmu. Pēc gada Igors atnāca uz veikalu un pieprasīja, lai atdodu visu naudu, ko viņš man it kā esot aizdevis. Atbildēju, ka man nav tādas naudas. Viņš teica – paņem no kases. Man kļuva baisi. Kā es varu būt parādā, ja to naudu neprasīju. Toreiz teica, ka dāvina, tagad izrādās – aizdevis. Kolēģe ieteica vērsties policijā, citādi viņš mani nebeigs šantažēt. Sapratu, ka Igors mani novērtējis par uzpērkamu sievieti. Taču apgalvoja, ka mani mīlot un vienalga dabūšot atpakaļ.
Devos uz policiju rakstīt iesniegumu par manu vajāšanu un naudas izspiešanu. Darbiniece gan bija skeptiska, teica – jūs kādreiz dzīvojāt kopā un tagad cenšaties risināt domstarpības ar policijas palīdzību. Tomēr iesniegumu pieņēma, un Igoram izteikts brīdinājums. Ja otrreiz tiks saņemts šāds iesniegums, tad viņam draud naudas sods. Kopš tā laika pagājuši divi mēneši un beidzot iestājies miers. Mūsu kopmītnes likvidēja un tagad dzīvoju īrētā istabā. Nezinu, ko ceru sagaidīt attiecībās no vīriešiem, bet līdzšinējā pieredze bijusi ļoti sāpīga, – secina Maira.
