Mūžīgi turpinās tikai labais . Sarežģītais zvirbulēns Viks. 2. daļa 0
Iepriekšējā “Mājas Viesa” numurā varējāt lasīt par dzejnieka un rakstnieka VIKA (Viktora Kalniņa) priekštečiem, no kādiem ļaudīm viņš cēlies, par bērnu dienām, jaunību un literārās daiļrades sākumlaiku. Arī par to, kā Viks nokļuva savā patvērumā, miera ostā – Dikļu pagasta “Medniekos”. Taču viņš jau nav tikai vārda mākslinieks, bet arī tēvs, vīrs, saimnieks savās mājās, tāpēc šoreiz sarunas gaitā pieskārāmies arī šīm tēmām. Sākotnēji gan Viks vēlējās atturēties no savas privātās dzīves izklāsta, bet mūsu rubrika saucas “Mana dzīve”, un tā jau arī ir viņa dzīve, kas izpaužas dažādās toņkārtās un nokrāsās.
Gundegas Repšes grāmatā “Brālis”, kurā stāstīts par Ojāru Vācieti, ir pieminēts arī Vika vārds. Tāpēc painteresējos, kāda bijusi viņa saskarsme ar Vācieti.
– Man gan dzīvē nav neviena atsevišķi izdalāma guru, bet ar Ojāru iepazinos, pateicoties brālim Imantam, kurš rakstīja mūziku viņa dzejai. Žēl, ka “Menuets” nav ierakstījis diskā leģendārās “Balādes par Matisonu”. Tā sagadījās, ka Ojārs recenzēja manu otro dzejoļu krājumu “Elektroniskais pagāns”. Ar šo grāmatu man bija jāizcīna smaga cīņa. Izdevniecības “Liesma” redaktors Pēteris Jurciņš pateica – tev jāizņem laukā trīsdesmit dzejoļi, ja ne, es manuskriptu nolikšu pašā plaukta apakšā. Es nepiekāpos viņa prasībām. Ojārs par šo manu grāmatu uzrakstīja brīnišķīgu recenziju. Viņš ļoti atbalstīja arī bērnu dzejoļu grāmatu izdošanu. Man palikusi prātā kāda mūsu sadzīviska tikšanās. Pie Āgenskalna tirgus gaidu trolejbusu, redzu, nāk Ojārs ar sievu Ludmilu. Viņš pienāk pie manis un vaicā – vai tev nav “trīnītis”? Paskatos, makā ir tikai “sarkanais” (desmitnieks). Ojārs prasa – vari iedot? Teicu – ņem. Painteresējās, kā klājas, un es atbildēju – jau divus gadus izdevniecībā guļ bērnu dzejoļu grāmatas “bana, bana, laba, laba” manuskripts. Ojārs teica – es to izlasīšu un uzrakstīšu recenziju. Pēc tam arī grāmata ieraudzīja dienasgaism , – seno notikumu ar smaidu atceras Viks.
Romantiskie sapņi
Vedinu dzejnieku parunāt ne tikai par gara bērniem, bet arī saviem miesīgajiem bērniem. Viņi ir četri. Vecākais dēls Raids nāca pasaulē 1970. gadā, Klaids piedzima divus gadus vēlāk, bet Filips vēl pēc trīs gadiem. Jaunākajai – meitai Santai patlaban ir divdesmit gadu.
– Šorīt pirms mūsu tikšanās ieskatījos savā dienasgrāmatā. Tajā esmu rakstījis – man ir trīs dēli, sirdī visi bērni ir līdzvērtīgi, taču Santa, būdama meitene, ir kas cits. Grūti pateikt, kas ir tas cits. Tas ir tik trausls kā ziedputekšņi uz taureņa spārniem. Vecākais dēls Raids strādā reklāmas firmā par māksliniecisko noformētāju. Klaids ir augstas klases namdaris, viņa specializācija ir guļbūves. Filipam diemžēl veselības problēmu dēļ jāuzturas aprūpes centrā. Bet Santa ir mantojusi muzikālo gēnu, viņa apgūst vijoļspēli. Savulaik biju pārliecināts – ja precēšos, tad tikai ar vienu sievieti un uz visu mūžu. Diemžēl dzīvē tā nesanāca. Mans prātojums ir tāds – tu sakontaktējies ar otru cilvēku tajā brīdī, kad kāda no tavām šķautnēm atrod spoguļattēlā šķautni, kas vibrē vienā frekvencē. Un kad tā šķautne uzrunā, atsaucas, viss liekas kārtībā. Jaunībā savā romantiskajā iztēlē daudz ko biju sasapņojies, taču mani nevilka uz nopietnām attiecībām un ģimenes veidošanu. Studiju gados domāju, varbūt pienāks tas laiks, bet ne tagad. Kursabiedri precējās, bet es sevi nevarēju iedomāties kā precētu cilvēku. Mammuks stāstīja, ka viņai jaunībā paticis amizieris, randiņi, bet nekas vairāk. Varbūt tāpēc arī es vēl nebiju orientēts uz nopietnām attiecībām. Man daudz vairāk interesēja mākslinieciskā dzīves puse. Ar vecākā dēla Raida mammu neapprecējos. Ar Klaida un Filipa mammu gredzenus mijām 1971. gadā. Ļoti žēl, ka laika gaitā slimība izmainīja viņas personību. Man tā bija traģēdija, šķita, ka pasaule sabrūk. Tagad viņa ir spiesta uzturēties aprūpes centrā, – noteic Viks.
Lielā sāpe un prieks
Atgādinu, ka pirms vairākiem gadiem viņš ļoti pārdzīvoja to, ka Santas māte slepus aizveda meitu no tēva mājām un liedza abiem tikties.
– Tā man bija ļoti liela sāpe. Santukam tolaik bija pieci gadi. Viņas mamma negribēja “aprakt” savu dzīvi laukos un aizveda meitu sev līdzi uz Rīgu. Tagad viņa dzīvo pie savas mātes un patēva. Lai arī man bija liegta tikšanās ar Santuku, es tomēr viņu uzmeklēju un mēs satikāmies. Reiz aizgāju pie meitas uz skolu, kad viņa vēl mācījās pirmajā klasē. Starpbrīdī mani uzrunāja muzikālā audzinātāja – Santai esot izteikta muzikālā dzirde. Atstāstīju sarunu meitas mātei, rosinot, lai aizved Santuku uz noklausīšanos mūzikas skolā. Kad viņa beidzot to izdarīja, speciālists atzina, ka meitas īstā vieta patiesi ir mūzikas skolā. Tā viņa arī sāka mācīties Jāzepa Mediņa mūzikas skolā, apgūstot vijoles spēli. Tagad jau Santuks uzstājas koncertos, un man par viņu liels prieks. Biju pārliecināts, ka pēc Santas mammas manās mājās un dzīvē neviena sieviete vairs neienāks. Taču liktenis bija lēmis citādi, un es par to esmu pateicīgs. Vairāk nekā desmit gadus nodzīvoju viens, līdz 2010. gadā iepazinos ar Gunitu. Dikļos notiek ikgadējs pasākums – “Bērnu literatūras maģija”, kurā no visām Latvijas skolām ierodas bērni ar literārajām dotībām. Gunita, būdama latviešu valodas un literatūras skolotāja, no savas Galgauskas pamatskolas arī bija atvedusi pāris talantīgus bērnus. Pēc gada Gunita pārcēlās pie manis uz “Medniekiem”, mēs apprecējāmies. Tagad viņa man ir tāda kā privātsekretāre, ievada datorā manus tekstus. Tā kā manis ar roku rakstītos manuskriptus nav iespējams izburtot, es izmantoju veco rakstāmmašīnu “Ērika”, – stāsta Viks.
Pabrīnos, vai tad vēl kaut kur iespējams iegādāties rakstāmmašīnai paredzētās lentes. Viks Rīgā zinot vienu vietu, kur tās var nopirkt.
Savrupnieks
Viņš atceras kādu amizantu gadījumu, kad pirms daudziem gadiem ar brāli Imantu un mammu sestdienas vakarā Līgatnē gājuši pa ielu un pretimnākošie jaunie puiši iesaukušies – paskat, viņa nogrābusi divus džekus! Pēc tam mājās visi ilgi par to smējušies.
– Raksturā mēs ar Imantu esam atšķirīgi, taču mums ir līdzīgi uzskati par dzīves pamatvērtībām. Imants ir sabiedriskāks. Es arī kādu brīdi varu atrasties cilvēkos, bet ne ilgstoši. Mammīte stāstīja: kad aizvedusi mani uz pirmo skolasdienu, es esot nogājis malā pie loga un noteicis – kādi te bari. Man netīk atrasties burzmā. Kad “Medniekos” daudzus gadus dzīvoju viens, kāds radinieks brīnījās – kā tu tā vari, es jau sen būtu sajucis, – stāsta Viks.
Pavaicāju – vai tad tev nebija nekādas dzīvībiņas līdzās, ne sunīša, ne kaķīša?
– Manā mājā tie nedzīvo, bet kaķi šeit piestaigā, nāk tranzītā. Ziemā dārzā viesojas stirnu ģimenes, izkašā no sniega mežābolus, paguļ kazenājā un tad aiziet uz mežu. Stārķi staigā gar logiem. Man pat paliek žēl noķerto vardīšu. Vasarā, kad satumst, dzirdu griezes. Mājai tīrumi visapkārt, tāpēc jau ieviešas visādas dzīvības. Manā īpašumā arī ir pushektārs, zāli nepļauju, toties esmu iekopis nelielu dārziņu. Tā ir gan patikšana, gan nepieciešamība. Audzēju kartupeļus, bietes, burkānus, jo skaidri zinu – būs tīra manta.
Pēc pārliecības indiānis
Viks ir saimniecisks vīrietis un prot arī pats sevi pabarot. Bērnībā skatījies, kā vecāmāte gatavo mīklu plānajām pankūkām. Palicis mājās viens pats, lūkojis mēģināt, vai viņam arī sanāk tādas pankūkas. Un sanāca. Atnākusi mājās vecmāmiņa un mazdēls vaicājis – vai negribi pagaršot pankūkas? Viņa izbrīnīta vaicājusi, kur tu tās dabūji?
– Pēc savas pārliecības esmu drusku indiānis, arī ēšanas ziņā. Mamma pusdienās pagatavoja lapu salātus, vārītus kartupeļus, karbonādi. Es vispirms uz šķīvja liku kartupeļus, kad tie notiesāti, nāca kārta salātiem un beigās ķēros pie gaļas. Indiāņi arī nemaisa ēdienu kopā. Man tuvas viņu pamatvērtības, dzīves izzināšana, sapratne par pasaules darbības likumiem. Ne tā, kā darbojas cilvēku veidotā, bet dabiskā pasaule. Patīk maksimāli izzināt un iekļauties šajos noteikumos, izprast dabas likumus un dzīvot saskaņā ar tiem.
Dabā viss notiek mierīgi un pareizi, mums no tās jāmācās, nav jāķer notikums, jāpagaida, kamēr tas pats nogatavosies. Jācenšas saprast, kas dzīvībai nāk par labu, kas par sliktu. Pieņemt to, kas veicina dzīvību, savukārt atraidīt, kas tai nāk par sliktu. Vadoties pēc šā indiāņu motīva, es izvairos no saskarsmes ar datoru, mobilo tālruni un arī televizorā vēroju tikai ziņu raidījumus. Elektromagnētiskā lauka starojuma kaitīgums jau sen ir pierādīts. Jaunībā es smēķēju, pilnīgs stulbenis biju. Līdz kādā brīdī sapratu – tas nav forši. Bija vājinājusies fiziskā izturība, nevarēju vairs paskriet kā agrāk, kad vēl nepīpēju. Tolaik es spēju burtiski lidot. Kad mani iesauca padomju armijā, es jau ar pirmo dienu beidzu smēķēt. Armijā devos ar apņēmību, ka gribu skarbāku dzīvi, jo Rīgā bija lutinoša vide. Šo kāroto skarbumu arī izbaudīju pārpārēm, nezinot pat, vai dzīvs atgriezīšos mājās. Pēc armijā piedzīvotā man dzīvē nekas nešķita par grūtu, – atzīst Viks.
Dzejnieka bohēma
Varbūt pēc skarbās vīrišķības skolas viņš ar pilnu klapi ļāvās māksliniekiem raksturīgai bohēmai?
– Pēc armijas, kur nācās apsargāt zekus, kā atslodze toreiz bija pulcēšanās slavenajā kafejnīcā “Kaza”. Varējām tur dirnēt stundām ilgi, strēbt kafiju un spēlēt uz sērkociņu kastītēm. Sitām pa tām ar knipi un skaitījām iegūtos punktus. Protams, arī gudri runājām. Kāds bija izlasījis laikrakstā “Innostranaja ļiteratura” interesantu rakstu, cits zināja stāstīt par notikušo Maskavas kinofestivālu. Gaidījām, ka varbūt atnāks kāds, kuram ir nauda ķešā un varēs iegādāties stiprākas dziras pudelīti. Es tolaik strādāju gan par kurjeru, gan skatuves strādnieku Mazajā ģildē, aldziņa maza, bet algas dienā atļāvos iegādāties “Piparu rūgto”. Un tad izdomājām braukt pie Tonijas. Iedzērām tur pa mēriņam, un kāds izdomāja, ka viņas istabā uz grīdas vajadzētu dedzināt burtnīcas. Ne jau tāpēc, ka būtu iedzēruši, vienkārši gribējās vellu dzīt, – nosmaida Viks.
Kosmoss ir būvēts pareizi
Atceroties, ka viņš ir diplomēts angļu valodas skolotājs, pavaicāju, kā tad ir ar svešvalodu, vai tā ar gadiem nesāk aizmirsties?
– Jau sen vairs netulkoju, un ar ko tad es Dikļos sarunātos angliski, vai sačivinātos ar putniem? Pie Gunitas atbrauca radiniece ar savu britu vīru, un pagāja kāds stundas ceturksnis, līdz es varēju puslīdz tekoši sākt runāt. Secināju, ka laika ritumā daudzi vārdi no aktīvās leksikas iegājuši pasīvajā. Taču trešajā kursā studējot, es biju sācis pat angliski domāt, – atceras Viks.
Runājot par globālākām lietām, viņš ir pārliecināts: Visums iekārtots tā, ka negatīvais nolemts bojāejai, un mūžīgi turpinās tikai labais, jo citādi dzīvība nevarētu pastāvēt. Kosmoss ir būvēts pareizi.
– Pret cilvēku aiziešanu, kad dzīve nodzīvota, jāizturas saprotoši, nevis ar šausmām, kāda tā liekas veseliem cilvēkiem. Atceros, ka mana vecāmāte, kuru mēs saucām par Mātužiņu, gulēja gultā un pati ar sevi runājās – mīļā nāvīt, nāc ātrāk, es vairs nevaru izturēt. Tādos gadījumos tikšana vaļā no dzīves ir glābiņš. Dabiski ir tas, ka cilvēks pakāpeniski atvadās no šīs pasaules un izgaist.
