Mūžīgi šķetinātais un pretrunīgais jautājums – cik ilgi un vai bērns var gulēt vienā gultā ar vecākiem? Atbild terapeite 4
Diskusijas par to, vai ir kāds nerakstīts noteikums, cik ilgi bērniem būtu ieteicams gulēt kopā ar vecākiem, izvērtās vienā no sociālo tīklu platformas “Facebook” forumiem. Konkrētajā ierakstā sieviete pauda sašutumu par to, ka viņas iepazītais vīrietis vēl joprojām guļ vienā gultā ar savu 12 gadus veco dēlu. Viedokļi, protams, bija pretrunīgi. Virkne vecāku pauda nelokāmu atbalstu pieņēmumam, ka gulēt kopā ar bērniem ir veselīgi, ka tas liecina par ciešu saikni vecākam ar bērnu, tomēr otra daļa uzsvēra, ka bērna un vecāka guļvietas ir stingri jānošķir. Vērsāmies pie sertificētas terapeites, lai noskaidrotu viņas viedokli par jautājumu, kas raisījis diskusijas cauri laikiem.
Vecākiem vienmēr jābūt pieejamiem
Agneta Volkova, sertificēta terapeite ar 14 gadu pieredzi, norāda, ka brīdī, kad bērniņš ienāk šajā pasaulē, viņam ir jāguļ savā gultiņā, bet, protams, ka pirmajā gadā daudz biežāk viņš var būt arī mammas tuvumā praktisku apsvērumu dēļ. Dažkārt mazulis ir diezgan ēdelīgs arī nakts laikā, tāpēc var saprast arī māmiņu, kura vēlas bērniņu atstāt sev tuvāk.
Tomēr, pēc viņas teiktā, vienmēr jāizvērtē riska faktori. Jāskatās, vai tas nav bīstami, vai jaunā māmiņa, kura tā jau ir nogurusi, vairākas reizes ceļoties naktī, lai pabarotu bērniņu, nevar aizmigt pārāk cieši vai pārklāt savu segu pāri mazulim. Ir ļoti rūpīgi jāizvērtē drošība, ja bērniņš atrodas blakus gultā.
Vislabākais variants ir guldīt zīdaini tuvumā vecākiem, bet ne vecāku gultā.
No otras puses, ja runājam par gulēšanu atsevišķi un tuvības aspektu, vecākiem jābūt vienmēr pieejamiem gan zīdainim, gan bērnam, gan pusaudzim. Ja bērns naktī raud, un tas visbiežāk, protams, notiek zīdaiņa vecumā, iespējams, viņš grib ēst, varbūt viņam kaut kas niez, varbūt ir jānomaina autiņbiksītes. Bet bieži vien viņš vienkārši grib tuvību – tikt paņemts rokās vai samīļots.
Bērniem gulēt atsevišķi no vecākiem ir pats veselīgākais, kas vien var būt, bet, ja ir nepieciešama aprūpe, mīļums, tad vecākam jābūt pieejamam.
Ja pusaudzis guļ blakus vecākiem, rodas aizdomas
Ja padsmitgadnieks guļ blakus pieaugušam cilvēkam, tas rada bažas un aizdomas. Tā nebūtu jābūt, jo guļ blakus partneri, nevis bērns ar vecāku. Būtu jāvērtē, kas tajā brīdī notiek ar vecāku, kāpēc viņam ir nepieciešams gulēt kopā ar bērnu. Tā var būt kāda bērnības trauma, nedrošības aspekts. Tikpat labi tā var būt apzināta vai neapzināta vēlme bērnu kontrolēt (pat miegā).
Tā kā Agneta strādā ar ļoti daudz pacientiem psihiatrijā, viņa diemžēl dzird ļoti daudz stāstu par seksuālu izmantošanu no tēvu un patēvu puses, retāk tas notiek no sieviešu puses. Viņa atklāj, ka šādā situācijā skatītos uz to ļoti uzmanīgi – kāpēc, piemēram, tēvam, ir jāguļ kopā ar savu dēlu?
Ja mēs runājam par incestu, seksuālu vardarbību, tas var atstāt bērnam, kurš vēlāk kļūs par pieaugušo, psihopatoloģiskas sekas – ļoti dziļu traumu uz visu mūžu. Ir cilvēki, kuri šīs neizturamās traumas ietekmē izdara pat pašnāvību, bet daudziem var attīstīties dažādi psihoemocionāli traucējumi (līdz pat smagām psihiskām diagnozēm), jo cilvēki, gadiem ejot, nespēj par to runāt.
“Visbiežāk šīs lietas notiek slepeni. Mēs to kā speciālisti redzam un dzirdam savos kabinetos ikdienā. Tas notiek pārāk bieži, bet tam nevajadzētu notikt vispār. Mēs saskaramies ar pacientiem, kuriem šī trauma ir ārprātīga,” atklāj Agneta.
Kas notiek šajās ģimenēs? Tēvs bērnam ir kaut kas ļoti svarīgs, īpašs. Iedomājieties, ka tēvs ikdienā var būt ļoti gādīgs, rūpēties par ģimeni, apgādāt bērnu ar visu, kas viņam nepieciešams, nopirkt visus jaunākos gadžetus, apčubināt, slavēt, celt debesīs, bet ik pa laikam seksuāli izmantot. Seksuāla izmantošana var būt arī apčamdīšana, intīmu vietu apgrābstīšana, it kā pavisam mazliet, bet tomēr tas notiek. Cilvēkā rodas tādas ambivalentas sajūtas. Jo bērns ir jaunāks, jo sajūtas ir nesaprotamākas. No vienas puses, bērnam, kuram nav bijusi seksuālā pieredze, var rasties priekšstats, ka tā ir norma – ka tas ir normāli, ka vecāks ievada savu bērnu seksuālajā dzīvē, veicot kaut kādas maigas manipulācijas. Var būt arī tā, ka tēvs vai patēvs var lūgt arī viņu šādā veidā apmierināt, liekot saprast, ka tas ir normāli un viņam patīkami. Protams, ka viņš lūdz to nevienam neteikt. Un bērns tiešām to nevienam nesaka, jo tas ir noslēpums.
Kas notiek tālāk?
Bērns to paņem līdzi uz visu savu atlikušo mūžu, iemācās atdalīties, disociēties no šī ārkārtīgi nepatīkamā, neērtā brīža. Līdz kaut kādam brīdim, kad bērns vairs nav bērns un saprot, ka tā tās lietas nenotiek. Tad jau ir par vēlu. Šī trauma ir tāda, par ko cilvēki nespēj runāt gadiem. Viņi kļūst arvien depresīvāki, nespēj veidot savu dzīvi normāli. Pašnāvības gadījumu ir ļoti daudz.
Ja mēs apskatām konkrēto gadījumu (tēvs guļ kopā ar padsmitgadnieku), nepievienojot varbūtību, ka tiek veiktas slēptas seksuālas darbības, tas jebkurā gadījumā nav veselīgi. Bērnam vai pusaudzim var rasties nedrošības sajūta – ka viņš viens neko nevar, jo ir kāda uzraudzībā, kontrolē. Tāpat viņam var rasties zems pašvērtējums vai seksuāla rakstura traucējumi, jo pusaudža vecumā notiek pirmās seksuālās fantāzijas par savu vai pretējo dzimumu. Notiek arī sava ķermeņa iepazīšana, sevis apmierināšana, un tas viss ir normāli. Bet kā lai to dara, ja blakus atrodas pieaugušais? Kā šis pusaudzis dabiskā veidā varēs fantazēt? Šeit var rasties apspiesta seksualitāte vai tieši otrādi – pusaudzim var iestāties aseksualitāte, jo viņam tik ilgi gulējis kāds blakus gultā. Rodas riebums pret attiecībām un gulēšanu kopā.
Dažos gadījumos var izveidoties greiza izpratne par savu seksuālo orientāciju un savu seksualitāti.
Ja vecāku ceļi šķiras
Ja sākotnēji, pēc vecāku šķiršanās vai kāda vecāka zaudēšanas, bērns nevēlas gulēt viens, tas ir normāli, taču tam nevajadzētu ieilgt. Bērns var baidīties pazaudēt otru vecāku, līdz ar to rodas vēlme būt maksimāli tuvu. Šādos gadījumos esošajam vecākam jārunā ar bērnu, jāstāsta, ka bērns var būt drošs, ka vecāks būs turpat blakus, nekur nepazudīs un ka gulēt savā gultā vai istabā ir droši. Ja uznāk trauksme vai bailes, bērnam ir jāzina, ka vecāks vienmēr būs pieejams.
Ir normāli un veselīgi un pat nepieciešami, ja bērns vēlas atnākt un apgulties blakus, bet, ja runājam par regulāru gulēšanu vienā gultā, tam tā nevajadzētu būt.
Kad bērns kļūst par liecinieku vecāku intīmajām izklaidēm
Jāskatās, protams, pēc situācijas. Varbūt ģimene var atļauties tikai vienu istabu. “Ir bērni, kas nereti pie manis griežas ar nepatīkamām sajūtām par piedzīvoto. Ir bijis pretīgi un riebīgi dzirdēt, kā vecāki to dara,” skaidro terapeite. Viņi vēl nav bijuši gatavi to pieredzēt. Ja tas būtu noticis brīdī, kad viņi paši guvuši seksuālu pieredzi, droši vien viņi to uztvertu ar vieglumu un smaidu. Tomēr, ja bērns to vēl nekad nav redzējis, pieredze var būt traumatiska.
Ja vecāki ir spiesti dzīvot vienā istabā ar bērniem, viņi savus seksuālos aktus var veikt brīdī, kad bērns ir, piemēram, skolā vai kādā pulciņā. Protams, ka mēs nedzīvojam ideālā pasaulē. Ne vienmēr ģimenēm būs iespējas nodrošināt bērniem atsevišķu istabu. Ja paskatāmies uz kara apstākļos nonākušiem cilvēkiem, vecākiem ar bērniem var nākties ļoti ilgstoši sadzīvot vienā telpā un tā būs apstākļiem atbilstoša norma.
