Valdis Klišāns. Mūžīgi nemainīgais 1. septembris – mēs pieaugam, bet ceremoniālais laiks sastindzis 1
Valdis Klišāns, “Skola & Ģimene”, AS “Latvijas Mediji”
1971. gada 1. septembris. Visu iepriekšējo dienu un vēl no rīta līst septiņgadnieka asaras par bezrūpīgās bērnības beigām. Mugurā tiek vilkts jaunais tumši zilais uzvalciņš ar emblēmu uz rokas – no šī brīža vairs neesmu “es”, bet “mēs”. Vienīgais labums, ka ar to mugurā esmu pieskaitīts nākamajai vecuma grupai.
Pie Rīgas 39. vidusskolas tieku ieplūdināts citu “mēs” barā – tā tagad būs mana jeb mūsu 1.c klase. Vecāki paliek netālu, bet tomēr jau atsevišķi. Visiem “mēs” rokās sadotas gladiolas un asteres vai asteres un gladiolas, un atkal asteres un vēl citas puķes, tagad domāju: desmitiem kilogramu, pa visu skolu rēķinot. Viss skolā un ap to smaržo pēc ziediem, taču jau kopš tā laika man kaut kā ne pārāk patīk šis smaržu kokteilis.
Mūs pieskata laipna mātišķa tante – mūsu pirmās klases pirmā audzinātāja. Visur plīvo sarkanie karogi, garum garas pieaugušo rajona izglītības ierēdnes, skolas direktores biedres Irēnas Bitleres, skolas kompartijas sekretāres un mācību pārzines uzrunas, kuras neviens no “mēs” neklausās – esam pamatīgi nobijušies un pa kluso cits citu pētām. Tolaik vēl nepielec, ka ar vairākumu no blakus stāvošajiem “mēs” nāksies kopā dzīvot turpmākos astoņus un varbūt pat vienpadsmit gadus. Vecākās klases, kuras cita citu sen un labi pazīst, pļāpā, tāpēc audzinātājas viņus kušina gan ar labu, gan draudiem. Vēl pēc kādas stundas jau esam sasēdināti klases solos; tur sastopu savu pirmo solabiedru.
Nākamie pirmie septembri: absolūts déjà vu – mēs pieaugam, bet ceremoniālais laiks sastindzis; pirmklasnieka baiļu sajūtu aizstājis prieks par atkalredzēšanos ar draugiem; vairākas reizes nomainījusies klases audzinātāja; pienācis klāt vai skolu pametis kāds klasesbiedrs. Visa pirmā septembra jēga – satikt klasesbiedrus pēc trīs mēnešus garā vasaras brīvlaika un apkrāmēt skolotājus ar ziedu klēpjiem.
Kad pēc 16 gadiem pats esmu jaunais skolotājs, šī ziedu būšana mani pamatīgi kaitina. Reiz no ziedputekšņiem cieš mans jaunais pelēkais uzvalks, jo tieku ar ziediem aplikts kā tāda kapu kopiņa. Lai nu kā, puķu tirdzniecība pirmajā septembrī zeļ un plaukst paralēli padomijas plānveida ekonomikai.
Dienasgrāmata un liecības – pirmie dokumenti
Visiem skolēniem jābūt sarakstītām dienasgrāmatām. Tajās tiek fiksēts, kādas mācību stundas notiek katru dienu, tolaik tās notika arī sestdienās. Tāpat tajās ieraksta uzdoto, tajās skolotājs ieliek atzīmes piecu ballu skalā, bieži gan šo gradāciju papildinot ar “+” vai “–”. Nedēļas beigās tiek izlikts uzvedības vērtējums un ierakstītas piezīmes par pastrādātajiem grēkiem. Ar dienasgrāmatas starpniecību skolotāji sazinās ar vecākiem, tiek nodrošināta, kā tagad modīgi teikt, atgriezeniskā saite.
Kad sākas jaunais mācību gads un mamma nopērk jauno, tīro un smaržīgo dienasgrāmatu, es tai uzlieku vēl jaunos, caurspīdīgos vāciņus, pie sevis vienmēr nodomādams: tagad gan es labi mācīšos, dienasgrāmatā būs tikai “4” un “5”, uzvedība “laba” un “priekšzīmīga”.
Pirmajās nedēļās ierakstus veicu īpaši rūpīgi. Diemžēl turpināt iesākto kaut kā nesanāk, vakaros hokeja spēles translācija vai kādas piedzīvojumu grāmatas lasīšana šķiet svarīgāka par mājasdarbiem. Drīz dienasgrāmatu rotā kārtējie truļi un gadās pat pa cālim. Reiz sanāk kaut kāds konflikts ar paralēlklases puiku, starpbrīdī tā maigi saplūcamies. Skolotāja, kas mūs izšķir, liek abiem ar savu roku dienasgrāmatā ierakstīt “Starpbrīdī kāvos!”, bet pēc skaļākas pļāpāšanas stundā matemātikas skolotāja liek rakstīt “Stundā nemāku uzvesties!”.
Skolotāji un viņu metodes
Dažas skolotājas ir ļoti mātišķas, sevišķi mazajās klasēs, citas stingras, no tām visi baidās. Skolotāju vidū arī vairāki bargi vīrieši – sportā, mūzikā, fizikā –, no viņiem arī baidās. Taču visvairāk baidās no skolas direktores – tā ir Latvijas PSR Nopelniem bagātā pedagoģe Irēna Bitlere. Liela auguma sieviete ar pērkondimdošu balsi, stingra, komunistiska, bet vienlaikus – taisnīga. Dzirdu vecākus runājam, ka viņu “respektējot pilsētas un republikas līmenī”, bet, ko tas īsti nozīmē, toreiz tikai nojaušu. Rīgas 39. vidusskola atrodas viena cilvēka – biedres direktores – suģestējošās un administratīvi autoritārās varas ietekmē.
Liecību skolēniem izsniedz četras reizes gadā – mācību darbs organizēts pa ceturkšņiem. Sākoties jaunajam ceturksnim, liecības jānodod atpakaļ skolotājam. Līdzīgi kā ar dienasgrāmatu mācību gada sākumā, vienmēr līdz ar jaunā ceturkšņa sākumu pie sevis apņemos mācīties labāk, tomēr pēc pirmajām skolas dienām apņemšanās kaut kur pagaist.
Visi skolotāji stundas vada aptuveni pēc viena scenārija – sākumā mājasdarbu atprasīšana, tad jaunās vielas apguve. Laimes spēle – kuru izsauks, kuru neizsauks. Kad skolotāja pirksts slīd pa klases žurnāla sleju, klasē valda kapa klusums. Pats grūtākais – nosēdēt 5–7 mācību stundas (katra 45 minūtes) skolas solā taisnu muguru, uz galda sakrustotām rokām, nekustoties un nesarunājoties ar draugiem.
Vienīgā atslodze – fizenes un darbenes, tad var spēlēt tautas bumbu, skriet, lēkt vai ēvelēt, slīpēt un lakot. Visos citos priekšmetos galvenais ir laba atmiņa, jo mācību saturs galvenokārt ir mācību vielas atcerēšanās un atstāstīšana. Laba atmiņa, kas savienota ar centību, ir garantija augstai atzīmei.
Kastu sistēma, ko rada atzīmes
Atzīmes veido manu un manu vienaudžu vērtības reitingu. Ir “labie”, “viduvējie” un “sliktie”. Pirmajās klasēs man lielākoties ir “4” un “5”, toties jau 4. un 5. klasē sāk dominēt atzīme “3” – “viduvēji”.
Tas psiholoģiski uzliek tādu kā kastas zīmogu un atņem jebkādu motivāciju censties saprast. Šķiet, motivācija atgriežas tikai vidusskolas gados, kad dzīvesvietas maiņas dēļ sāku iet citā izglītības iestādē. Citi klasesbiedri, citi skolotāji, rodas iespēja sākt dzīvi no baltas lapas.
Par izglītības satura dziļāku sapratni un jēgu padomijas izglītības sistēmā domā maz. Galvenais atkārtot, izlasīt no tādas lapas līdz tādai, izpildīt tos un šos uzdevumus. Pašam domāt un analizēt māca jauka sirma latviešu valodas un literatūras skolotāja Šafranska, vēstures stundās – skolotāja Melbārde, bet fizikā – sirmais un staltais Kube. Pie dažiem pedagogiem gribas pat strādāt, interesēties, atsevišķi priekšmeti, pateicoties pedagogiem, ir patiesi aizraujoši. Tomēr vairākums stundu rit pēc rutīnas: šodien ir tāda pati diena, kāda bija vakar. Lielu zinību apguves degsmi nemanu ne sevī, ne savos klasesbiedros.
Pamatskolas pirmajās klasēs visi skolotāji šķiet pareizi un nekļūdīgi visā. Tādi kā pārcilvēki. Šī iemesla dēļ ir tik jocīgi redzēt skolotāju stāvam rindā pārtikas veikalā. Reiz sporta skolotāju redzu gaidām rindā pie ārsta Juglas poliklīnikā – kā tas iespējams?! Tāpat kā visi “parastie” ļaudis! Vēlāk sākam pamanīt, ka skolotāji savā starpā ne vienmēr labi satiek un tāpat kā mēs baidās no direktores.
Mūsu klases audzinātājas centieni izpatikt direktorei ir acīm redzami. Audzinātāja ir pionieru vadītāja, tāpēc mums jābūt labākajiem ja ne sekmībā, tad vismaz ierindas soļošanā. Tuvojoties skates laikam, maršējam līdz vēlam vakaram, tā ka vecāki sapulcējušies pie skolas durvīm, lai noskaidrotu, kur mēs pazuduši. Citreiz vecāki mūs gaida pie skolas, kad līdz pulksten 22 sēžam biedres Bitleres kabinetā un mācāmies no galvas vēstures grāmatu – kā Markss un Engelss izdeva nelegālo komunistisko presi, kā dibināja starptautiskā proletariāta Internacionāli. Pēc 40 gadiem salidojumā klasesbiedri izbrīnīti man jautā: “Kā tu spēji kļūt par vēsturnieku?”
Visiem obligātā skolēnu forma
Visus “mēs” līdzīgus padara vienotais skolēnu formas tērps, vismaz līdz pamatskolas 7. klasei. Meitenēm zila kleitiņa, zēniem – zils uzvalciņš. Visiem vienota emblēma uz rokas. Uzvalciņš ātri saveļas un zaudē savu sākotnējo formu. Ap krekla krādziņu jāsien prievīte, vēlāk – pionieru kaklauts. Drīz secinu, ka PSRS republikas bauda nelielu “suverenitāti” skolēnu formas tērpu sakarā. Krievijā forma atšķirīga no Latvijas – viņiem formas fasons nedaudz militārs, miliču formām līdzīgs, bet skolniecēm jāsien baltie vai melnie priekšauti. Padomijas Igaunijas forma vēl vairāk atšķiras – zēniem melni sportiska tipa uzvalki, bet meitenēm tautiski rūtaini bruncīši.
Jau sākot ar kādu 7. klasi, kad skolēnu augumi kļuvuši lielāki, formas tērpa prasības kļūst nedaudz brīvākas. Tomēr pamati saglabājas – puišiem uzvalks, meitenēm – svārki. Nekādā gadījumā nedrīkst nākt Rietumu imperiālistu ražotajos džinsos, pat padomijas ražojuma “džinsa tipa biksēs” nedrīkst – tas ir apģērbs, ko valkā ārpus skolas. Vidusskolas gados par ierašanos džinsos es un mans draugs tiekam izdzīti no matemātikas stundas ar vārdiem “jūs abi dzīvē neko nesasniegsiet, ja saglabāsiet šādu attieksmi pret noteikumiem un likumiem”. Savu dzīvi grūti izvērtēt, bet draugs tagad gruntīgs kungs. Pedagoģe toreiz kļūdījās!
Tolaik tieši formas tērpu dēļ mums īpaši patīk klases ekskursijas un citi ārpusskolas pasākumi, jo tad visi ir “normāli” ģērbušies. Skolas formas veselām paaudzēm rada vēlmi izcelties ar apģērbu, būt atšķirīgiem no visiem “mēs”. Universitātes gados iešana uz lekcijām dažiem un dažām jau kļūst līdzīga modes un dabūtā deficīta demonstrējumiem. Joprojām zemapziņā cīnāmies pret formām. Kad esmu pats kļuvis par jauno skolotāju, skolas vadība liek arī man cīnīties par formu ievērošanu savā audzināmajā klasē. Nespēju! Kolēģe man jautā: “Vai tad tev pašam skolas forma nebija svēta?!” – “Nebija! Piedod!”
Oktobrēni, pionieri, komjaunieši
Pirmās klases vidū vai beigās visi kļūstam par oktobrēniem. Tas nozīmē, ka pie skolēnu formas tērpa tiek piesprausta zvaigznīte ar Ļeņina bērnības ģīmīti. Mācību pārzine nolasa lekciju, ka ar šo brīdi mums būs līdzināties mazajam Volodjam (Ļeņinam) – priekšzīmīgi uzvesties un centīgi mācīties. Nākamajās klasēs mēs, oktobrēni, ar skaudību skatāmies uz lielajiem skolēniem, kuriem ap kaklu apsiets sarkans kaklauts, – pionieriem. Trešās klases beigās tas brīdis pienāk arī mums, Latviešu sarkano strēlnieku muzejā tiekam uzņemti pionieros. Pirmajās dienās ar kaklautu jūtamies gandrīz kā “pieaugušie”.
Kāds no ģimenes draugu paziņām pionieros netiek – viņu pieķer pīpējam. Asaras un lūgšanās nelīdz. Pēc daudziem gadiem, kad padomija brūk, bet viņš kļuvis par pamanāmu personu, dzirdu viņa interviju pa radio – “jau padomju gados dziļi neieredzēju komunistisko režīmu, tāpēc arī pionieros apzināti nestājos”. Nu, nu…
Piektajā un sestajā klasē kaklauta nēsāšana jau kļūst apgrūtinoša. Tas stundās tiek apgrauzts, apzīmēts ar lodīšu pildspalvu, par ko, protams, draud dažādi sodi no pionieru vadītājas puses. Gaidām to brīdi, kad tiks nosvinēta 14. dzimšanas diena, – no tā brīža kaklautu drīkst nenēsāt.
Komjaunatnē neuzņem visus. Stāšanās patiesi ir brīvprātīga padomijas kanona izpratnē. “Tiek ieteikts” komjaunatnē uzņemt sekmīgākos, es pie tiem nepiederu, taču, par spīti tam, tāpat tieku uzņemts. Droši vien tāpēc, ka esmu augumā pagarš – tātad pamanāms, un tādam jābūt komjaunietim.
Varbūt sava nozīme ir vecāku atpazīstamībai – tēvs tobrīd slavens mūziķis, bet mamma skolā daudzus pasākumus kuplina kā profesionāla pianiste. Lai tiktu komjaunatnē, jāiemācās no galvas nosaukt komjaunatnes apbalvojumus un jāzina statūtu pamatprincipi. Kaut kad vēlāk, šķiet – studiju gados, jāsāk maksāt biedranaudu – laikam tās bija divas kapeikas mēnesī. Uz tiem, kuri nav komjaunatnē, pedagogi nereti mēdz skatīties ar aizdomām – slikti mācās, huligāns, dievticīgais vai buržuāziskais nacionālists.
Tagad
Laiki mainījušies, bet es joprojām esmu izglītības sistēmā.
Līdz mūsdienām turpinās 1. septembra svinīgo līniju un ziedu kults, daudzviet skolās tiek organizētas klašu ierindas skates – jaunieši soļo militārā solī, dzied dziesmu, skaita sasauksmi. Tomēr pats galvenais, no kā nav tikusi vaļā mūsu sabiedrība izglītības jēgas izpratnē, ir atzīmju kults un vērtējumu liekulība. Nav svarīgas zināšanas, izpratne un prasmes – svarīga ir atzīme e-klasē, liecībā, diplomā.
“Lai labāk izprastu šo jautājumu, varbūt aiziesim uz muzeju?” vaicāju skolēniem. “Bet vai atzīme par muzeja apmeklējumu mums būs – visiem 10?” skolēni vaicā pretī. Tā ir mūsu skolu ikdiena. Viss pārējais ir mainījies pozitīvā virzienā, bet tas jau ir cits stāsts…
VĒSTURES FAKTI
Pirmā septembra tradīcija ieviesta PSRS Staļina varas laikā – 1932. gadā to ierosinājusi t. s. Jaunatnes kominterne, savukārt 1935. gadā to apstiprināja Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas politbirojs un Tautas komisāru padome. Pirmais septembris kā Zinību diena noteikta ar 1984. gada PSRS Augstākās Padomes lēmumu.
* Valdis Klišāns ir vēsturnieks, vēstures skolotājs un vēstures grāmatu autors. Patlaban viņš raksta grāmatu, kuras provizoriskais nosaukums varētu būt “Pieauguša puikas atmiņu klade. Vēsturnieka atmiņu epizodes bez pretenzijām uz vēsturi”. Publicējam fragmentu no šī darba.
